Jaunā Gaita Nr. 260. pavasaris 2010

 

MIERINĀJUMS VAI MOKAS?

 

Daiga Joma. Dvēseles bezvējš. Rīgā: Valters un Rapa, 2008.

Kādam varbūt šķiet, ka tur ir murgi, piemēram, novelē „Laika mašīna”, taču es rakstu par to, ka arī sieviete var būt pārgurusi no dzīves un pēkšņi negrib dzīvot. Ja arī viņa būtu salietojusies narkotikas un murgotu, pat tad sieviete nespēj nedomāt par saviem bērniem; viņa nemaz nevar normāli izdarīt pašnāvību. Sievietes attiecības ar dzīvību ir atšķirīgas – viņa nevar atļauties to, ko var vīrietis. Gribēju parādīt, ka pienākums ir laba lieta, tas padara dzīvi vienkāršāku. Kad vairs nav zināms, ko dzīvē darīt, tad jāpajautā sev: kas ir pienākums? Un viss būs kārtībā. Sieviete būtībā dzīvo vienkāršāku dzīvi, viņa dzīvo ar pienākumu. Un manā stāstā vai murgā tas ir vienīgais, ko pasaku. Izlasot šo Daigas Jomas paskaidrojumu Neatkarīgajā Rīta Avīzē (NRA) un tad iedziļinoties stāstā „Laika mašīna”, tas kļūst saprotamāks un vienkāršāks – sirreālais un tangente jeb neturēšanās pie lietas vairs tik daudz netraucē.

Katru no 13 stāstiem ievada kāds domu grauds. Daži pieskaitījuši Jomas stāstus sirreālajam žanram, lai gan autore pati tādam iedalījumam gluži nepiekrīt. Kaut arī viņas vārdi un teikumi ir viegli lasāmi un saprotami, stāsti tomēr paliek mīklaini un māksloti „dziļi”. Sirreālas ainas vairāk izpaužas kā sapņi un murgi, kā nojautas un neskaidras domas. Tur atainotas arī izvarošanas un slepkavības. Un depresija. Miris puisis parādās sapnī un lūdz nodot sveicienus savai mātei. Sieva ar bērnu mēģina aizmukt no ģimenes, bet neizdodas. Narkomānu pašnāvības mēģinājumi. Divi sveši cilvēki satiekas, sāk dzīvot kopā, bet šaubās, vai tiešām ir iemīlējušies. Dēls ilgojas pēc mātes acu skatiena, bet kad to nesaņem, izdara pašnāvību. Vīrietis vēlas, lai sieviete viņu nogalina, bet sieviete stāsta par to, cik ļoti liela ir viņas dzīvotgriba.

Daigas Jomas stāsti, šķiet, piesātināti ar pārāk lielu dramatismu. Bieži tekstam jāļauj „iesēsties” prātā ilgāku laiku, pirms tas kļūst saprotams. Ir mēģināts daudz ko pateikt zemtekstā, starp vārdiem un sapņos, kas dažbrīd izklausās samāksloti. Vienīgi novele „Mans gods ir uzticība” mani kaut cik uzrunāja – tur risināts jautājums par to, vai cilvēkus vairāk saista tauta vai paaudze? Stāstos atainoti cilvēki, kas cīnās ar aukstumu, ar cietumu sirdī. Bet cietas, aukstas valodas vietā autore efektīvi izmanto pūkainus un nesatveramus sapņus, aplūkodama grūtās tēmas. Tas dažkārt noved pie sentimentalitātes: Šis sapnis mani vajā atkal un atkal. Var jau būt, ka tas nav tikai sapnis... („Asteszvaigzne”, 119. lpp.). Vai atkal: Mūsu saruna ir tikai sapnis, bet man jādzīvo realitātē (“Mūžība ir manās acīs”, 9). Reklāmrindkopā izdevniecība Valters un Rapa noveļu tēlus apraksta liriskāk un piedodošāk: ...varoņus vieno viņu mistiskā pieredze. Attālinoties no realitātes sapnī, zemapziņas līkločos, sirreālās vīzijās vai gluži zinātniskās fantastikas paņēmieniem, viņi ir šķērsojuši robežas starp materiālo un mentālo pasauli. Viņiem nepieciešams patvērums un pacelšanās virs realitātes, kas dotu iespēju paskatīties uz šo pasauli no malas, izvērtēt, saprast sevi un visbeidzot sadzīvot ar esošo. Tiesa, galvenais tēls daudzu noveļu noslēgumā iegūst kaut kādu mieru, vai arī nāk pie atziņas, ka beidzot ir gatavs dzīvot. Tas tad laikam arī ir tas „dvēseles bezvējš”. Autores jautājums grāmatas ievadā tomēr paliek neatrisināts: vai bezvējš ir vēlama vai nevēlama lieta, mirklis vai mūžīgs stāvoklis, mierinājums vai mokas?

Daiga Joma ir valodniece, piedalījusies daudzos zinātniskos valodniecības pētījumos, strādā par Valsts valodas komisijas atbildīgo sekretāri Valsts prezidenta kancelejā. Viņai ir nedaudz pāri 40. Noveļu krājums Dvēseles bezvējš ir viņas pirmā grāmata. Viens no iemesliem, kāpēc rakstīju grāmatu, kurā nav nekādas zinātnes, bija zināma sāta sajūta. Ir lietas, ko gribu pateikt, nepretendējot būt gudra – tā noveļu autore NRA intervētājam. Lasot viņas sapņainos, mistiskos, pretenciozi dziļos darbus, tomēr rodas iespaids, ka autore tieši mēģinājusi būt pārlieku gudra.

Amanda Jātniece

 

Amanda ir Garezera Vasaras vidusskolas un Minsteres Latviešu ģimnāzijas absolvente, aktīva 3 x 3 un tautas mūzikas kustībā. Izveido ASV ansambli „Lini”. Tagad dzīvo Latvijā, piedalījusies folkloras grupās „Savieši” un „Laiva”.