JG260 Gundars Ķeniņš Kings. Jurnal of Baltic Studies. September 2009

ATPAKAĻ PIE DABAS!

Journal of Baltic Studies (JBS), 40/3 September 2009. The Association for the Advancement of Baltic Studies <www.balticstudies-aabs.org>.

Speciālizdevums par vides jautājumiem Baltijas valstīs (From Phosphate Springs to ’Nordstream’: Contemporary Environmentalism in the Baltic States), ko sastādījis Aberdīnas U. (U. of Aberdeen) profesors Galbrets (David J. Galbreath), liekas, ir pirmais rakstu krājums angļu valodā par „zaļo” kustību Baltijas valstīs, par šīs kustības panākumiem un problēmām.

Baltiešiem vides politika ir tradicionāli svarīga. Folklorā un klasiskajā literatūrā igauņi, latvieši un lietuvieši augstu vērtē dabas skaistumu un tīru, nepiesārņotu vidi. „Dziesmoto” revolūciju sākums Viļņā, Rīgā un Tallinā sakrita ar skaļu un nepārprotamu opozīciju pret vides sagandēšanu. Baltieši vienmēr ir vēlējušies dzīvot saskaņā ar dabu, par ko liecina, piemēram, diskusijas Latvijā par celulozes fabriku Ozolsalā, jūtīgums attiecībā uz industrializāciju Daugavas krastos un citās skaistās, nacionāli nozīmīgās vietās. Tajā pat laikā jāuzsver, ka nav Latvijas spēkos vienai kontrolēt piesārņojumus savā zemē. Daugavas tīrais ūdens tiek piesārņots no upes augšpuses, bet Baltijas jūra – no Sv. Pēterburgas puses. Latvijai daudz kaitēja Černobilas katastrofa. Šī pieredze rāda, ka vides aizsardzības kustība Latvijā ir saistāma ar starptautiskiem procesiem. Šajā sakarībā valda divi uzskati, proti, nepieciešama lielāka izpratne par moderno rūpniecības un sadales procesu nodarīto ļaunumu dabai un cilvēkiem. Tajā pat laikā baltieši nesagaida absolūtu vides tīrību. To vairāk pieprasa radikālie Rietumeiropas „zaļie”. Laba šo procesu analīze, ko gan nemanīju Ozolsalas pārrunās, cenšas izlīdzināt privātos un sabiedriskos ieguvumus un zaudējumus. Latvijā pat „zaļo” aprindās korporatīvās sociālās atbildības koncepcijas ir maz pārspriestas.

Neuzskatu sevi par vides sargāšanas politikas speciālistu, tādēļ norādīšu tikai uz šī JBS laidiena autoriem un viņu pētījumu saturu.

Viesredaktors Galbrets (<d.galbreath@abdn.ac.uk>) ievadvārdos iepazīstina ar „baltiešu zaļo” lomu un politiku. Timofejs Agarins (<t.agarin@abdn.ac.uk>), arī no Aberdīnas U., sīki analīzē samērā mazo baltiešu „zaļo” politisko nozīmi pēdējos gados. Rakstam pievienota bagātīga un vērtīga bibliogrāfija. Jāpiebilst, ka Latvija bija tā, kas Eiropai deva pirmo „zaļo” ministru prezidentu (Induli Emsi). Svansijas U. (Swansea U.) lektors Ričards Kadells (<J.R.Cadell@swansea.ac.uk>) apraksta Igaunijas juridiskās saistības ar Eiropas Savienību vides aizsardzības jomā. Vienā no galvenajiem rakstiem, ko kopīgi sacerējuši Galbrets un Latvijas U. mācībspēks Daunis Auers (<auers@lu.lv>), izcelta Zaļo partijas sadarbība ar Aivara Lemberga organizācijām. Auera raksta daļa par politiskajām partijām Latvijā īsti neatbilst Rietumu akadēmiskajām normām, jo ir galvenokārt aprakstoša.

Londonas U. Koledžas (University College London) lektora Sika (Allan Sikk <a.sikk@ucl.ac.uk>) un dāņu Ōrhusas U. (U. of Aarhus) maģistra un Tartu U. doktoranda Rūnes Andersena (<rune.andersen@ut.ee>) ļoti pamatīgi un rūpīgi izstrādātais, precīzi dokumentētais raksts (kādus JBS redakcija meklē ar uguni) par Igaunijas „zaļajiem” izceļas ar zinātnieku starptautiskās sadarbošanās un vides problēmu dziļu izpratni – lielisks paraugs tiem, kas vēlas ielauzties Rietumu zinātniskajā literatūrā! Bolzano Eiropas Akadēmijas (European Academy) un Mazākumtautību problēmu centra (European Centre for Minority Issues) Flensburgā (Vācijā) pētnieks Tove Malojs (<Tove.Malloy@eurac.edu>) uzskata, ka ar laiku sabiedriskie noskaņojumi attiecībā uz vidi attālināsies no pašreizējās nacionālistiskās ievirzes, ir visvairāk tikai teorētiska pārliecība, ko apšauba gan Igaunijā, gan pārējās Baltijas valstīs. Eiropas Centrālās U. (Central European U., Budapeštā) doktorande, lietuviete Nora Mžavanadze (<nora.mzavanadze@gmail.com>) cita vidū norāda uz ilgtermiņa orientācijas trūkumu Lietuvā. Somu Ulū U. (U. of Oulu) profesora Jussi Jauhiainena (<jauhiainen@oulu.fi>) un Tallinas U. (Tallinn U.) pētnieka Tarmo Piknera (<tarmo.pikner@tlu.ee>) totāli apolitiskais kopdarbs ir par Igaunijas un Krievijas sadarbību ūdens piegādē Ivangorodai no Narvas.

Grāmatu apskatu sadaļā izceļas Ōrhusas prof. Larsa Johansena (Johannsen) kritika par plaši pazīstamo Jukas Rīslaki (Jukka Rislakki) grāmatu The Case for Latvia: Disinformation Campaigns Against a Small Nation – Fourteen Hard Questions and Answers about a Baltic Country (skat. JG257:66-68), kas atspēko Krievijas uzbrukumus Latvijai un pārējām Baltijas valstīm. Vērtētājs gan pārāk daudz koncentrējas uz Rīslaki pieeju specifiskiem jautājumiem. Ja jau grāmatas autora nolūks būtu bijis uzrakstīt plaša mēroga akadēmisku pētījumu, manuskripts vēl tagad atrastos uz Rīslakī rakstāmgalda un uzbrukumi Latvijai joprojām paliktu ārzemniekiem neapgaismoti. Harvijs Hiks (Harvey Hix, U. of Wyoming) recenzijā par Editas Peidžas (Page) rediģēto piecu Baltijas piekrastes tautu dzeju kopojumu The Baltic Quintet: Poems from Estonia, Finland, Latvia, Lithuania, and Sweden, cita vidū, citē Amandas Aizpurietes un Andra Akmentiņa dzejrindas. Violeta Davoliute (Kaunas Vytautas Magnus U.) apskata Laimonas Briedis sacerēto Vilnius: City of Strangers, bet jau minētais Siks (Sikk) – Rebuilding Leviathan: Party Competition and State Exploitation in Post-Communist Democracies (autore: Anna Grzymala-Busse), kur Baltijas valstis minētas tikai garāmejot.

Gundars Ķeniņš Kings

Pacifika Luterāņu universitāte