Jaunā Gaita Nr. 260. pavasaris 2010
LATVIEŠU UN IGAUŅU RADU RAKSTI
Kristiina Ross un Pēteris Vanags, red. Common Roots of the Latvian and Estonian Literary Languages. Frankfurt am Main, New York, Oxford: Peter Lang, 2008. 337 lpp. $86.95.
Grāmatu par latviešu un igauņu literāro valodu kopējām saknēm ievada izdevuma redaktori – Tallinas Igauņu valodas institūta pētniece Kristīna Rosa un Latvijas un Stokholmas Universitātes profesors Pēteris Vanags. Krājumā sekojošās apceres: Toomas Paul, „Cultural context of the formation of written (literary) Estonian”; Jānis Krēsliņš, Jr., „Early modern textuality: A Baltic perspective”; Aivar Pőldvee, „Peasant schools in Estland and Livland during the last quarter of the 17th century”; Māra Grudule, „Latvian poetry in Livland and Courland in the 17th century and beginning of the 18th”; Kristi Viiding, „The literary background of early Estonian secular writing: the current situation and future perspectives in research”; Liina Lukas, „Baltic-German literature and Estonian literary studies”; Pēteris Vanags, „Latvian texts in the 16th and 17th centuries: beginnings and development”; Heli Laanekas un Kristiina Ross, „The language of Tartu and Tallinn in 17th-century Livonia”; Lidija Leikuma, „The beginnings of written Latgalian”; Kristiina Ross, „Estonian Bible translations”; Everita Andronova, „Research on the earliest (16th-17th. c.) Latvian texts: the past twenty years (1985-2005)”; un Külli Habicht, „Estonian studies of old literary Estonian”.
Krājums ļoti ierosinošs. Jāmin, ka latviešu un igauņu vēsture kopš senseniem laikiem ir risinājusies visumā vienādos politiskos, saimnieciskos, sociālos un kulturālos apstākļos. Vadošais un valdošais slānis kopš 13. gs. tagadējā Igaunijas un Latvijas teritorijā bija bruņinieki, garīdznieki, muižnieki, tirgotāji, amatnieki, vairumā vācu izcelsmes, bet ne tikai, kuri, vienalga, vai politiskā virsvara piederēja Livonijas ordenim, bīskapiem, lielākām pilsētām vai Prūsijai, Dānijai, Zviedrijai, Polijai, Krievijai, neapšaubāmi igauņu un latviešu apdzīvotos novadus iekļāva rietumeiropeiskās civilizācijas ietvaros. Par spīti tam, ka igauņi un latvieši valodnieciski pieder atšķirīgām grupām, to literārās valodas attīstījās identisku ietekmju rezultātā, tāpat abās valodās ir daudzi līdzīgi no lejasvācu valodas, ilgus gadsimtus lingua franca visā Baltijas telpā, aizgūti vārdi, kas tagad liekas ļoti latviski un igauniski. Igauņu un latviešu literāro valodu pamatlicēji sākotnēji bieži, bet ne vienmēr, slikti vietējo valodu pratēji, vai visi bija arī ieguvuši vienādu, pamatos klasisku, izglītību. Kā literārās valodas daudzās citās zemēs un valstīs, visnotaļ Ziemeļeiropā, to pamati gadu simteņiem sakņojās kristīgās baznīcas galveno kanonu tulkojumos un reliģisko rakstu sacerējumos. Kā šis process norisinājās, šai krājumā tiek iztirzāts gan hronoloģiski, gan arī no dažnedažādiem viedokļiem – katoliskiem, luterāniskiem, hernhūtiskiem, latviskiem, igauniskiem u.c. Jāmin, ka gadu simtiem reliģiskā literatūra – Bībele, sprediķu un dziesmu grāmatas bija vai vienīgā latviešiem un igauņiem pieejamā lasāmviela. Literāro valodu rašanās lielā mērā palīdzēja izveidot arī igauņu un latviešu tautu identitāti. Šis process nebija vienkāršs. Igauņiem ilgu laiku bija svētie raksti, un ne tikai tie, divās atšķirīgās valodās, dialektos. Kurzemniekiem un vidzemniekiem, kuriem ilgus gs. nebija nekādas kopīgas saites, bija atsevišķas dziesmu grāmatas. Latvijas katoliskiem latgaliešiem savukārt bija un ir sava reliģiskā un laicīgā literārā valoda.
Krājumam pievienotas hronoloģiskas tabulas, kas parāda igauņu un latviešu paralēlo literāro valodu attīstību no to pašiem sākumiem līdz 18. gs. Tāpat tur rodama plaša bibliogrāfija un personu rādītājs. Jāmin, ka šo rindu rakstītāja raksti un Jāņa Krēsliņa, Jr. apceres bibliogrāfiski un rādītājā ir piedēvētas vienam un tam pašam autoram. Žēl, ka par rakstu autoriem nav pievienoti nekādi paskaidrojumi.
Jānis Krēsliņš, Sr.
Recenzents par savu kulturoloģisko veikumu saņēmis 2009. gada Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas Balvu.
