JG260 Lalita Muižniece: Rasma Grīsle. Heterotonu vārdnīca un heterotonijas pētījumi

NOZĪMĪGS INTONĀCIJU PĒTĪJUMS

Rasma Grīsle. Heterotonu vārdnīca un heterotonijas pētījumi. Rīga: Zinātne, 2008. 158 lpp.

Vārdu heterotons un no tā izrietošos atvasinājumus – heterotonija, heterotonisks, heterotoniski, heterotonēt, heterotonizēt, heterotonējošs Rasma Grīsle radījusi, lai runātu par vārdiem vai vārdkopām, kam leksiskā vai gramatiskā nozīme ir dažāda, bet kas fonētiski atšķiŗas vienīgi ar zilbes intonāciju. Šī senā zilbes intonāciju atšķirība indoeiropiešu valodās ir patvērusies vēl tikai latviešu un leišu valodā un pavisam minimāli – vai varbūt tikai ilūzionāri – slovēņu un serbu valodā. Par šo īpatno valodas parādību ir rakstīts daudz, sākot ar vairākiem 19.gs. autoriem (sk. 97. un 115. lpp.), turpinot ar plašiem Jāņa Endzelīna pētījumiem un pašas autores it kuplo publikāciju un/vai referātu klāstu (105), un beidzot ar doktorantu kursu darbiem ne tikai Latvijā. Savus pētījumus Rasma Grīsle tagad publicējusi visiem pieejamā grāmatā.

Latviešu valodas garajās zilbēs izšķir trīs intonācijas: stieptu [˜], krītošu [ ‘] un lauztu [^], kas heterotoniskos vārdos rada nozīmes atšķirību, piem., rausi (cepumu) [raũsi], rausi (vilki kopā, piem., naudu) [ràusi], rausi (spēcīgi vilksi) [raûsi]. Tūlīt gan autore norāda, ka šāda trīs intonāciju atšķirība ir dzīva apmēram 60 pagastos Vidzemes vidienē ap Valmieru un četros Zemgales pagastos, cituviet izškiŗ tikai divas: latviešu rietumu izloksnēs zudusi atšķirība starp krītošo un lauzto intonāciju, austrumu izloksnēs starp stiepto un krītošo. Autore, uzaugdama Kaugaros pie Valmieras kā vārdnīcā, tā teksta piemēros pamatā likusi savu Vidzemes vidienes izrunu ar trim intonācijām, piebilstot, ka uzrādītos heterotonu piemērus apsveŗot, jāņem, protams, vērā, ka dažās saknēs un piedēkļos intonācijām citur var būt citāds sadalījums un arī līdzskaņu izruna beigu zilbēs var būt citāda nekā Vidzemes vidienē (99., 117).

Bez tā, ka šī parādība ir interesanta valodniekiem un kultūrvēsturniekiem, tā ir nozīmīga latviešu valodas runātājiem. Ilustratīvi un brīžam asprātīgi autore parāda, kā intonāciju neievērošana var radīt pat smieklīgus pārpratumus (nāc rīt! – nākamajā dienā vai bez sāta saēsties; parunāsim par autiņiem – automašīnām vai bērna autiņiem).

Vārdnīcas daļā (17-94) ievietots pāri par 800 vienību, starp tiem ap 40 trijatu, piem., Rāva (pagasts Kurzemē) [rãva]::purva rāva [ràva]::aiz rokas rāva [râva], pārējie ir pāŗi jeb divati, piem. zāle (telpa) [zãle] :: zāle (augs) [zâle]. Starp piemēriem ir arī vārdi, kas tikai retam latviešu valodas runātājam būs zināmi, piem., verga, vaigot, stīgs, riekums, prieds, poļa u.c., tāpat vārdu varianti, piem., staiga (staigāšana), rūka (rūcējs), taču vārdiem pievienotie skaidrojumi ļauj, pa brīžam pasmaidot un ko jaunu iemācoties, izbaudīt autores vākumu. Heterotonu trijotnes un pāŗi identificēti arī pēc tipiem, norādot, vai vārdi pāŗos vai trijotnēs heterotonē visos locījumos jeb totāli (T), pa daļai jeb parciāli (P), tikai dažos locījumos jeb fragmentāri (F) vai visbiežāk tikai vienā locījumā jeb singulāri (S). Visi četri tipi pamatīgi izskaidroti rakstā “Latviešu leksisko heterotonu tipi” (1990). Būtu gribējies, kaut būtu norādīti arī biežāk lietojamie heteroniskie vārdu pāŗi. Un īpaši jauki būtu, ja grāmatai līdzi nāktu kompaktdisks jeb tvarts ar ierunātu vārdnīcas saturu.

Šī vārdnīca nederēs par rokasgrāmatu, lai iemācītos „pareizās” intonācijas, jo, kā autore aprādījusi, intonācijas atšķiras ne tikai starp Vidzemes vidienes un rietumu, resp., austrumu izlokšņu runātājiem, bet pat starp blakus pagastiem (116). Vairāk par to lasāms rakstā „Heterotonu atšķirības izloksnēs” (1973). Latviešu vidus dialekta runātājiem vārdnīca toties būs labs palīgs savas izrunas pārbaudīšanai.

Grāmatas otrā daļā ievietoti astoņi Grīsles pētījumi, kas no 1970. līdz 1997. gadam publicēti dažādos baltistikas žurnālos vai nolasīti konferencēs, no tiem viens angļu valodā Dzintras Bondas (Bond) tulkojumā. Tā kā raksti tapuši dažādām auditorijām, daļa informācijas atkārtojas no raksta uz rakstu. Divos rakstos – „Heterotonijas pētījumi” (1970) un „Latviešu zilbes intonāciju semantiskais svars” (1972) gandrīz viscaur identisks teksts, atšķiroties vienīgi ar heterotonu piemēriem. Liekas, ka lietderīgāk būtu bijis grāmatā ievietot tikai otru rakstu, kur teksts šķiet mazliet rediģēts un piemēri vieglāk uztverami. Rakstos heterotonu nozīmju tulkojumi ir vācu valodā; tie, kam vācu valodas zināšanu nav, var griezties vārdnīcas daļā, kur vārdu skaidrojumi vai lietojuma vārdkopas latviešu valodā.

Kaut tā tiešām ir, ka latviešu valodā heterotoni var būt ne vien atsevišķi vārdi, bet arī veselas vārdkopas, lielākā daļa no autores piemēriem šķiet diezgan attālināta no reālas runas situācijas, piem., kā jūs iesit sienā? (101) vai kā jāsit laukā, kopēji? (119). Lasītājiem varētu būt labs vingrinājums izdomāt savus intonātīvo pretstatu vārdkopu piemērus.

Jau priekšvārdā minēts, ka atbilsme latviešu intonācijām sastopama arī leišu valodā; tas tuvāk apskatīts rakstā „Heterotoniskas baltu sintagmas”(1985) un tam sekojošās tabulās. Atzīmēts, ka leišu valodā ir tikai divu intonāciju sistēma (kāpjoša un krītoša) un pavisam retos gadījumos sastopami leksiski līdzinieki abās valodās, piem. la. siets siets, lei. sietas sietas, kuŗu intonācijas, protams, atšķiŗas [sìec::siêc] un [siẽtas::síetas]. Īsais rakstiņš ar pievienotām, tuvāk neizskaidrotām „Heterotoniskām sintagmām” tomēr atšķaida grāmatas viengabalainību.

Nobeigumā plaša Rasmas Grīsles bibliogrāfija (1955-2008) ar 188 šķirkļiem, ieskaitot četras Rasmas Grīsles rediģētas grāmatas un 11 rakstus par Rasmu Grīsli.

Grāmatā nopietna argumentācija par latviešu valodas intonāciju vienreizīgumu un nozīmīgumu ar bažām par iespējamu to zudumu un līdz ar to daudzu vārdu nozīmju sajukšanu.

Lalita Muižniece

Valodniece, folkloriste, dzejniece Lalita Muižniece dzīvo pārmaiņus Rīgā un Mičiganas pavalstī, ASV.