Jaunā Gaita Nr. 260. pavasaris 2010
NEPABEIDZAMS MŪŽA DARBS
Ilgvars Veigners. Latvieši rietumzemēs un vēl dažās zemēs. Rīga: SIA „Drukātava”, 2009. 978 lappuses + „Personu tematiskais rādītājs”.
Milzīgs darbs. Mīlestības darbs. Mūža darbs. Neiespējams darbs, ievērojot apstākļus, kādos tas tapis. Taču arī – nepabeidzams darbs. Piemineklis latviešiem, kas nedzīvo Latvijā, bet, kā pirmajā ar roku rakstītajā versijā – Zem vienām debesīm (1968). Tai pašā laikā neizteikts pārmetums, jo par spīti Latvju enciklopēdijai un vairāku apmetņu vēsturēm šāds plašs pārskats pašās rietumzemēs vēl nav tapis, lai gan tur tādam bija un ir daudz labāki priekšnoteikumi.
Kopš 60. gadiem tapušais apkopojums pirmo reizi iespiestā veidā parādījās 1993.gadā zem virsraksta Latvieši ārzemēs. Tas lielā mērā salīdzināms ar arheoloģisku pētījumu, no atsevišķiem izkaisītiem informācijas priekšmetiem un lauskām cenšoties veidot vienotu un kaut cik objektīvu priekšstatu par latviešiem otrpus dzelzs priekškara. No šī viedokļa, kaut daudzās detaļās nepilnīgs un palaikam kļūdains, tas ir ar vēsturisku vērtību: liecība, ka ar neatlaidīgu ilgvarēšanu (6) par spīti padomju varas centieniem visu apslēpt tomēr bija iespējams daudz ko atrast, restaurēt un ekstrapolēt.
Jaunākais, daudz apjomīgākais izdevums cenšas aizpildīt 1993.gada izdevumā atrodamos robus un tai pašā laikā aprakstus papildināt līdz mūsdienām. Tādējādi gan tas ir daudz pilnīgāks un precīzāks, taču diemžēl ne pietiekami, lai sējums varētu pretendēt uz uzticamas un citējamas rokasgrāmatas apzīmējumu, ko no padomju laikā tapušās grāmatas nevarēja sagaidīt. Autors paļāvies uz daudziem informācijas sniedzējiem Rietumos un izmantojis arī citus uzziņas avotus, taču ne vienmēr viņam izdevies sasniegt vajadzīgo pilnību un precizitāti.
Grāmatai ir šādas sadaļas: „Rietumzemju latviešu etnoģeogrāfija” (ar vispārēju ievadu un ieskatu 21 zemēs); „Rietumzemju latviešu organizācijas un etniskās norises” (ar 35 apakšsadaļām); „Latviešu apmetnes rietumzemēs” (ar 233 vietu aprakstiem); „Latviešu norišu hronika” (no 1889. līdz 2008. gadam); „Pēdējā brīža informācija” (papildinformācija par latviešu apmešanās vietām Lielbritānijā, par latviešiem Īrijā, Luksemburgā, Islandē un Japānā); „Rietumzemju ļaudis” (ar nepilniem 10 000 šķirkļu). Pievienotas arī kartogrammas un tematisks personu rādītājs.
Milzīga kompilācija, kas sniedz iespaidīgu pārskatu un ieskatu. Taču tā jālieto piesardzīgi, datus pēc iespējas pārbaudot citos avotos. Žēl, ka trūkst bibliogrāfijas, kas ļautu grāmatas lietotājam pašam meklēt tālāk. Jau papētot man zināmās vietas, cilvēkus un norises, parādās trūkumi, neprecizitātes vai kļūdas. Sākšu ar, manuprāt, lielu trūkumu nodaļā par organizācijām un norisēm. Neatrodam te izglītību un latviešu skolas, kuras jāmeklē vai nu atsevišķu vietu (piemēram, Minsteres latviešu ģimnāzija) vai organizāciju aprakstos (piemēram, ASV vasaras vidusskolas zem ALA, lai gan „Kursa” nebija ALAs pakļautībā). Žēl, jo izglītība palīdzēja ne tikai saglabāt otru, bet izaudzināt arī vēl vismaz trešo trimdas paaudzi. Pārprasts, ka Okupācijas muzeja fonds izveidots pie PBLA (115). Tā vienmēr bijusi patstāvīga Latvijā reģistrēta organizācija; sākotnēji gan PBLA palīdzēja ar līdzekļu piesaisti ASV. „Rietumzemju ļaužu” īsbiogrāfijas no skopām divrindēm līdz izvērstiem aprakstiem. Man zināmo vidū samērā daudz neprecizitāšu un pat kļūdu. Minēšu tikai vienu. Valodnieka Valža Jura Zepa tēvs nav Francis (953), bet gan Jāzeps. Kļūda ieviesusies Latvju enciklopēdijas 1962. gada papildinājumos. Te nu atkal mājiens pašai Rietumu latviešu saimei, ka arī tās uzziņu avoti nav vienmēr uzticami un cenšanās pēc pilnības un precizitātes ir nebeidzams darbs.
Diemžēl jāturpina par, manuprāt, vienu lielu grāmatas trūkumu, kas nav gan autora paša, bet Latvijas valodnieku un korektoru darba rezultāts. Tie ir autora minētie priekšraksti īpašvārdu rakstības jautājumā, kas nepieļaujot Rietumzemēs lietotās īpašvārdu rakstības atspoguļojumu. Autora vārdiem: Ja jau latviešu runā, piemēram, paliekoši iekļauti tādi vārdi kā ‘akropole’, ‘megapole’, tad vajadzētu būt arī Mineapolei un Indianapolei (kā saka tur dzīvojošie latvieši), nevis Mineapolisai un Indianapolisai (ko nezin kādēļ vajag mūsu valodniekiem) (6). Kas gan ir šī vara, kas ir augstāka nekā autora prāts un ārzemēs dzīvojošo latviešu saprašana un kas, kā liekas, nepieļauj ārzemēs latviskoto vietvārdu rakstību pat pieminēt garajos sarakstos, kaut vai, lai, lasot ārzemju avotus, saprastu, ka tur vietvārdus palaikam latvisko citādi? Neba jau tiem trūkst savas loģikas un valodas izjūtas. Kāpēc, piemēram, nedrīkst teikt Adelaide, kas – rets gadījums – pat pilnīgi atbilst vietējai rakstībai? Un kāpēc jāuzspiež galotne „-e” Eslingenai? Un kāpēc ASV pilsēta Grand Rapidi, kā to, vadoties no angliskā daudzskaitlinieka, analogi Latvijas daudzskaitlinieku pilsētām sauc vietējie latvieši, kļuvuši par dubultizkropļoto Grandrepidsa? Un kāpēc nedrīkstētu kā daudzskaitlinieku locīt Milvoki un ļaut turieniešiem dzīvot Milvokos? Kas gan par steidzīgiem cilvēkiem ir Latvieši Tempā, lai gan Tampā (Tampa) dzīvo lielākoties latvieši pensijas gados? Vietas identitāte arī ir identitāte un jārespektē tikpat lielā mērā kā dotais vārds un uzvārds. Šāda valodnieciska augstprātība nekādi nepalīdz citam citu saprast un vienot latviešus pasaulē ar latviešiem Latvijā.
Līdzīga problēma ar vārdiem un uzvārdiem. Ja jau rakstām par latviešiem rietumzemēs, būtu gan jārespektē viņu personīgais gods un cieņa un jāļauj viņiem, vismaz iekavās, saukties vārdos, ar kuriem viņi tur pazīstami. Tā meklējam sarakstā, vai atrodams kādreizējais ALAs priekšsēdis Mārtiņš Duhms, bet atrodam tikai Dūms, Mārtiņš. Kā lai zinām, ka tā ir tā pati persona? Atrodam trīs Nolendorfus (gan ar norādi arī Nollendorfs), kuri nekad nav dokumentos tā rakstīti, bet drusku tālāk Nollendorfu, Andri, kurš vienmēr parakstījies ar vienu „l”. Un, protams, visi Richardi kļuvuši par Rihardiem, Heinrichi par Heinrihiem utt. Bet ir vēl nepatīkamāk: tā Okupācijas muzeja un savulaik Gaŗezera [kā tur] vasaras vidusskolas direktore Gundega Michele kļuvusi par Mišeli. Vai tiešām latviešu valodas tīrības vārdā?
Taču svarīgāk nekā lādēt augstos pareizrakstības dievus ir novērtēt, cik grūts, nepateicīgs un nebeidzams ir šāds darbs, cik daudz pateicības esam parādā cilvēkam, kurš to veicis kā savu mūža uzdevumu un – pats svarīgākais – cik daudz vēl ir darāmā.
Recenzents ir viens no JG dibinātājiem (1955), ģermānistikas doktors (U. of Michigan, 1962), ģermānistikas žurnāla Monatshefte redaktors (1972-1979, 1990-1995). Kopš 1996.gada dzīvo Rīgā, kur ir LOM valdes loceklis un LOM gadagrāmatas redaktors.
