Jaunā Gaita Nr. 260. pavasaris 2010

 

UZ PĀRMAIŅU SLIEKŠŅA

 

Jānis Lejiņš. Zīmogs sarkanā vaskā. Triloģija. Rīgā: Karogs. 1.sēj. Brāļi (2001. 423 lpp.), 2.sēj. Ķēniņš (2004. 399 lpp.). 3.sēj. Rūnas. 2009. 467 lpp.).

Līdz ar Zīmoga sarkanā vaskā 3. grāmatas Rūnas atvēršanu pērngada maijā, noslēdzies liels darbs, kas noteikti sācies sen pirms 1. grāmatas publicēšanas. Triloģijā aprakstīti notikumi un cilvēki laikā, kad mūsu senču dzīves telpā sākās pārmaiņas, kas pilnīgi pārveidoja viņu dzīvi un kuru seku mantinieki esam arī mēs 800 gadus vēlāk. Mazās neatkarīgās letu (J.L. termins) valstiņas zaudēja savu neatkarību un nonāca pilnīgā vācu iekarotāju un katoļu baznīcas varā. Autora nolūks ir bijis, tālās pagātnes notikumus aprakstot, likt mums vilkt paralēles starp Latvijas likteni toreiz un tagad, meklēt risinājumus izdzīvošanai nākotnē, nosargājot savu latvietību.

Romānos aprakstīti notikumi pusgadsimta garumā, laikā no 1162. līdz 1215. gadam. Darbība risinās Rīgā, Vidzemē, Vācijā, Krievijā un Romā. Romānu galvenie varoņi ir Tālavas ķēniņš Tālivaldis un bīskaps Alberts, kam jāpilda Ķeizara un Romas pāvesta uzdotie pienākumi. Stāstījumā darbojas daudz dažādu cilvēku, gan vēsturē zināmi, gan autora fantāzijas tēli – toreizējās Latvijas valstiņu ķēniņi un novadu valdnieki, viņu ģimenes locekļi, draugu un nedraugu pulks, vācu misionāri, ordeņu bruņinieki, tirgotāji u.c. Romānu darbība saistīta ar mūsu senču sabiedrības valdošo kārtu – labiešiem. Vienkāršo ļaužu dzīve vairāk manāma starp rindām.

Jānim Lejiņam ir apbrīnojams stāstnieka talants un iztēles spējas. Viņš arī veicis pamatīgu pētniecības darbu, izmantojot saglabātos dokumentus, īpaši Indriķa hroniku, arheoloģijas, antropoloģijas un folkloras materiālus. Iedvesmi autors guvis muzeju eksponātus vērojot. Pūļu rezultātā lasām vēstures faktos balstītu darbu. Visiem sējumiem pievienotas atsauces un skaidrojumi. Vēstures zinātņu doktores Rūtas Grāveres atzinums: Vēstures notikumi romānā atainoti tik ticami, ka reizēm pārņem sajūta, ka lasi nevis romānu, bet vēsturnieka rakstītu apceri. Pusgadsimtu garam laika posmam Jānis Lejiņš ir veltījis 1 115 lappuses.

Piecdesmitgadnieks Jānis Lejiņš dzimis Cēsu rajonā (tātad mūsu senču Tālavā) kalpotāju ģimenē. Beidzis Latvijas Valsts Universitātes filoloģijas fakultāti (1978). Bijis literārais redaktors Latvijas Radio un Televīzijā, mēnešrakstā Karogs un laikrakstā Literatūra un Māksla. Viņam izdots stāstu krājums Mūsu stacija (1988) un literāri pierakstītās J. Gavara atmiņas Latvijas virsnieks Nr. 35473. Viņš ir arī vairāku videofilmu scenāriju autors. Autora stils ir raits un lakonisks. Romānu sāls ir interesantie, trāpīgie dialogi, pazib ironija un humors. Atkal un atkal gribas pārlasīt krāšņos aprakstus par mūsu senču ticējumiem, tradīcijām, pasaules izpratni.

Triloģijas saturs ir sarežģīts. Sižetu veido trīs galvenie tematu loki, kas cieši saistīti, bet sakarībām ne vienmēr viegli izsekot, īpaši ņemot vērā, ka fabulas galvenie pavedieni vijas cauri visām trīs grāmatām. Pirmkārt, daudz lappušu veltīts notikumiem, kas saistīti ar lību un letu valstiņām tagadējā Vidzemē – lielākā bija Tālava, bieži minētas Turaida, Autīne, Imera. Otru grodo pavedienu veido notikumi Brēmenē, Romā, Naugārdē (Novgorodā), Polockā. Pilsētu varenie ar kārām acīm vēro mūsu nekristīto senču apdzīvoto zemes gabaliņu pie Baltijas jūras un kaļ plānus, kā tur iegūt ietekmi un varu. Trešā tēma saistīta ar tirgotājiem no Lībekas, Visbijas un Dānijas. Kopš vikingu laika beigām, iniciatīva Baltijas jūrā pārgājusi vācu tirgotāju rokās. Jau no 12. gs. vidus Lībekas un Visbijas tirgoņi izmantojuši Daugavas un Gaujas ūdens ceļus tirdzniecībai starp rietumiem un austrumiem. Tirgotāju sēta atrodas nevien Visbijā, bet arī vietā pie Daugavas, kur vēlāk izveidojas Rīga. Arī tirgotāji uzmanīgi vēro notikumu attīstību Baltijas jūras austrumu krastā, organizē savu savienību un ir gatavi izmantot jebkuru situāciju, lai tikai gūtu peļņu. Vēsturnieks Indriķis Šterns ir pārliecināts, ka īstie Rīgas dibinātāji ir tirgotāji un nevis Bīskaps Alberts. (Indriķis Šterns. Latvijas vēsture, 1180-1290. Krustakari. Rīgā, 2002:163).

Pirmā grāmatā Brāļi aprakstīts 22 gadus garš laika posms, no 1162. gada, kad piedzimst Tālavas ķēniņa jaunākais dēls Tālivaldis, līdz 1184. gadam, kad Daugavgrīvā ierodas ordeņa brālis Meinarts. Tā ir kā lielas trīscēlienu drāmas pirmais cēliens – ievads nākamiem notikumiem. Otrā daļā Ķēniņš darbība ilgst astoņus gadus, no 1184. līdz 1192. gadam. Aprakstīti dramatiski notikumi gan ķēniņa Tālivalža dzīvē, gan Tālavā un apkārtnē. Netrūkst traģēdiju, intrigu, cīņu un nodevības, arī uzupurēšanās, vārda un goda turēšana u.c. Laika vīra pareģojums: mūsu visu nelaime ir jau ceļā un pasaule stāv uz naža asmens (129–131). Trešās grāmatas Rūnas darbība ilgst 17 gadus, no 1198. līdz ķēniņa Tālivalda nāvei 1215. gadā.

Jau gs. sākumā vāci bija paspējuši nostiprināties Rīgā, pakļaut daļu apkārtējās Lībzemes un palielināt savu ietekmi dažās tuvākajās valstiņās, bet panākumi bija niecīgi, pat kristītiem lībiem un letiem nevarēja uzticēties. Pagānu pievēršana kristīgai ticībai šajā periodā izvērtās slēptā un atklātā varas uzspiešanā, skaldi un valdi taktikā, kurā bija iesaistīti misionāri, ordeņa un pāvesta bruņinieki, tirgoņi un viņu nauda, novgorodieši un pierobežas igauņi. Stāstīts par Tālivalža, viņa kara draudžu un sabiedroto sīvo pretestību. Uzvarēja fiziskā un materiālā spēka pārsvars un lielo varu rafinētā politika.

Rūnu biezajā sējumā nav stāstīts tikai par karošanu un varas politiku. Galveno varoņu tēli ieskicēti reāli un pārliecinoši, savstarpējās attiecības ļoti mūsdienīgas, piemēram, Tālivalža attiecības ar dēliem un izraisīto paaudžu plaisa. Jaukto laulību sarežģījumus ilustrē Atzeles valdnieka Rūsiņa attiecības ar sievu Mariju, vācu bruņinieka Bertolda māsu. Jānis Lejiņš sižetā iepinis interesantu varbūtību, ka Indriķa hronikas autors varētu būt bijis vācu noslepkavotā lību valdnieka Ako dēls Indriķis, kurš kā ķīlnieks aizvests uz Vāciju, klosterī audzināts, kļuvis pārliecināts kristietis, bet pēc atgriešanās Rīgā, realitāte smagi pārbauda Indriķa pārliecību un goda prātu.

Jānis Lejiņš, mūsu pagātni atainodams, atgādina šodienas skaudro realitāti par izdzīvošanu globālā pasaulē. Rūnu nobeigumā tautas dzīvotspējas raksturošanai autors lieto tērcīšu un ozolu simboliku. Tautas spēks saglabājās tūkstošiem avotiņu un krustu šķērsu savijušās tērcītēs. (..) Visus avotus un visas tērcītes nevar aizbērt pat varenākie no varenākiem. Un: ...ķēniņa ozolu izrādījās daudz vairāk nekā dēlu un pat mazdēlu.

Bet kā tagad? Vai tērcītes neizkalst un ozoli netiek izcirsti? Par globālo pasauli domājot, autors saka: Arī Tālivaldis bija kļūdījies. Reiz redzēdams sentēvu Kāvus, viņš domāja, ka tie jāj uz vakariem. Patiesībā viņu mūžīgais ceļš veda pa apli. Apkārt pašu reiz iekoptai zemei un pēc Dieva padoma iekārtotai Pasaulei.

Grāmatas glīti izdotas cietos vākos. Katrai grāmatai saturam atbilstošs, izteiksmīgi darināts vāks. Druka viegli salasāma. Kaut būtu daudz lasītāju, īpaši no jaunās paaudzes.

Dzidra Purmale

Pedagoģe Dzidra Purmale, ilgus gadus trimdas un angļu izglītības iestāžu darbiniece, daudz publicējusies trimdas laikrakstos un žurnālos, ieskaitot JG.