Jaunā Gaita Nr. 260. pavasaris 2010

 

DARBS TURPINĀS. DARĪTĀJA APKLUSUSI

 

Aina Zemdega. Raksti II. Rīgā: Nordik, 2009. 400 lpp.

II sējumā, kas ir tik biezs, kar turams abām rokām, ir trīs žanriski atšķirīgas nodaļas: dzejoļi, ceļojuma apraksti un kritiskas apceres. Dzejoļu daļā ievietoti dzejkrājumi Basām kājām, Egles istabā un Cirsma. Pièce de résistance, ja tā varētu teikt, ir dzejnieces izteiksmīgais ceļojuma apraksts Varšavā neaizmirst.

Sējuma beigās iekļauti ap 20 dažādu mūsdienu kritiķu apcerējumi par Zemdegas rakstiem un viņas vietu rakstniecībā. Rakstnieces dzīvesbiedrs, viņas literārā mantojuma apzinātājs, ārsts, zinātnisku rakstu autors, literatūras kritiķis Pāvils Vasariņš vietumis pievienojis savas atziņas un paskaidrojumus.

Dzejoļu nodaļā lasītājs atradīs gan dabas aprakstus, gan rekviēmus, kas veltīti „viņpusē” (patapinot Dzintara Soduma pēdējās grāmatas virsrakstu) aizgājušiem laika un domu biedriem. Tostarp arī „šaipus” bagatelles par ikdienas norisēm, maz ievērotiem notikumiem, par latviešu dzejnieka sūtību un nolemtību, pārfrazējot dažādi daudzināto Andreja Upīša atziņu. Vietvietām ieskanas tāds kā lāsts par dzejnieku, kam lemts sēdēt baltas, neaprakstītas lapas priekšā, kad būtu tik daudz, ko teikt, taču pietrūkst „mūzu apgarotās” izteiksmes, kā savā laikā vaimanāja daži romantiķi. Dažreiz atšķiŗas tukša lapa. / Tad sēžu un švīkoju zilas švīkas, / velku svītras vienu otrai pāri / reizēm kā atstātu ligzdu (123). Šie tukšie brīži gan vairāk mudina dzejnieci pievērsties savai sūtībai, nevis padoties acumirkļa nevarībai, izmisumam. Dzejniecei fiziskā pasaule stāsta daudz vairāk nekā sabiedrība: Ko meklēju cilvēkos, / biežāk atrodu lietās, / dārza solā zem kastaņu koka, / vāzē vai senā obeliskā / muzeja vārtos (100). Šur tur ielaužas pa izteiksmīgai, komiskai ainai, piemēram, iz bērnības, kad kāre un aizliegums cīnās par meitenes pakļaušanu savai varai, viņai slepus misā iemērkto pirkstu sūcot (112).

Dzejniece savās ceļojuma piezīmēs pastāsta, ka kopā ar citiem mūziķiem no Kanādas ierodas Varšavā uz konferenci un koncertiem laikā, kad Polija, dzelzs aizkaram nolaižoties pāri Eiropai, kā Čerčils savā laikā pravietiski noteica, bija palikusi „viņpusē,” kļūstot par PSRS satelītzemi. Autore sevi piespiež vērot un domāt bez aizspriedumiem, palaikam izjūtot tuvību ar Latvijas kaimiņzemi, ar kuru Latvija it bieži dalījusies vēsturiskā liktenībā, karos un svešu kungu kalpībā. Brīžiem rakstniece jūtas gandrīz kā mājās. Frederika Šopēna mūzikas koncertā, pati būdama atzīta koncertpianiste, viņa jūt lielu tuvību poļu kultūrai. Taču poļu sabiedrība, īpaši oficiālo aprindu pārstāvji, ar kuriem viesošanās laikā jāsadarbojas, atbaida. Dzejniece pārdzīvo dziļu nemieru, dodoties atpakaļ uz mītnes zemi Kanādu, kas jau kļuvusi par „šaipus” zemi, kad lidmašīnas motors sāk sprauslot un tūristiem jāatgriežas Varšavā. Taču drīz lidmašīna ir atkal gaisā, un aizokeāna ciemiņi var teikt ardievas zemītei, kurā patīkami izklaidējušies un guvuši jaunas atziņas, tomēr ir priecīgi atrast Jauno pasauli šaipusē.

Literatūras zinātnieku un kritiķu apceres par Ainas Zemdegas literāro devumu sējuma beigās brīžiem ir interesantas piedevas par dzejnieci, kas, šķiet, satuvina šaipus/viņpus diametrālos pretstatus. Vismaz tā varētu likties.

* * *

Aina Zemdega. Raksti III. Rīgā: Nordik, 2009. 496 lpp.

Arī Pāvila Vasariņa sastādītais III sējums ir ar abām rokām turams. Ziņa, ka tas nav pēdējais, izsauc apbrīnu par autores neapstādināmo darbošanos rakstniecībā un citos kulturālos pasākumos, pārvarot ikdienas nedienas, nepieciešamības un negaidītus šķēršļus. Šajā sējumā atrodam dzeju, apceres un recenzijas, romānu Līdz vārtiem un tālāk? Iekļautie darbi savā laikā publicēti gan Latvijas, gan arī trimdas periodikā. Dzeja sacerēta laikā, kad mūris atdalīja Rietumus no Austrumiem, kad labo un slikto it bieži izvērtēja ar ideoloģisku nepārprotamību. Daudzi dzejnieki šo dualitāti neizteica pārāk uzsvērti. Arī Zemdegas teksti un virsraksti reizēm liek domāt par īstenību/patiesību, kas acīs neduras: zem akmeņa zaļa zāle. Lasītājs atradīs ambiguitāti un arī nostalģiju, kad dzejniece raugās uz atstāto zemi no Zviedrijas krasta vai zvejniekciema Slitē, kur mēdza piestāt no Kurzemes izbēgušo bēgļu laivas, ieskaitot to, kas pārveda dzejnieci uz Gotlandi. Baltijas jūra atklājās kā tuvinātāja otram krastam un vienlaicīgi arī kā šķīrēja no dzimtenes, no Lubes dzirnavām, kur aizvadīta teiksmainā bērnība. Ir, protams, arī modulācijas, kas nāk no ceļojumu iespaidiem, kur dominē kontrasti dabā un kultūrā. Tur nabadzība saduras ar krāšņo, karsto, dabu, sevišķi izteikti Meksikā un „Servantesa zemē.” Arī vēlāk, kad patvēruma zeme ir jau „Jaunā pasaule,” dzejniece vēl it bieži atsauc apziņā ieslēgtās ainas no Lubes dzirnavām un bērnības dienām. Latviešu dziesmu svētki Gotlandē izsauc emocionāli pārsātinātas atmiņas – aizliegtā zeme liekas tik tuva aiz apvāršņa, bet tomēr tik nesasniedzama.

Romāns Līdz vārtiem – un tālāk? (1988), radies pirmā Latvijas apmeklējuma iespaidos, veltīts tiem, kas tēvzemi mīlot, palika Latvijā, un tiem, kas tur nespēj atgriezties. Maija Ozola atbraukusi uz Latviju dzimtas kapos apglabāt tēva pelnu urnu. Stāstījums iesākas ar aprakstu, kā mazā krievu lidmašīna paceļas no pelēcīgā Ļeņingradas lidlauka, pavelk zem spārniem apdilušām riepām apjoztos riteņus un pagriežas uz rietumiem – tā ieskandinot vienu no tēmām, kas caurauž tekstu, proti, apciemojamās zemes nolaistību un nesakārtotību, ačgārnības un uzspiesto kārtību, kas ierobežo cilvēka brīvību un tiesības. Maija nedrīkst atstāt Rīgu, nedz arī apmeklēt to vietu Baltijas jūras krastā, kur apglabāts viņas vectēvs. Skarbas ironijas piesātinātas ir lappuses, kur stāstītāja grib izpildīt nelaiķa tēva vēlēšanos tikt guldītam savas dzimtas kapos. Atklājas, ka kapsēta ir likvidēta, jo pašvaldība nolēmusi to slēgt mazā pieprasījuma dēļ. Pēc izmisuma, ko darīt ar urnu, Maija beidzot sadūšojas un iemet to no Rīgas tilta kā ziedu pušķi Daugavā. Romānā ievīti daudzējādi sadzīves tēlojumi, padomju cilvēka ieslēgšana ideoloģijas vienveidībā, latviešu izsūtīšana uz Sibīriju un daudz citu padomju varas radītu noziegumu un nelietību. Atelpas brīdis nospiedošajā gaisotnē ir stāstītājas pakavēšanās jaunībā, mīlestības epizodēs, gan visai platoniskās, aprautās, kā jau tas to laiku morāli atbildīgiem jauniešiem piedienas.

Apceru un recenziju autori ir gan Latvijas, gan mītņu zemju literatūras pētnieki un cita veida Ainas Zemdegas rakstu cienītāji, kurus visai rūpīgi ir apzinājis Pāvils Vasariņš, kam pienākas lauvas tiesa atzinības un lasītāju pateicības.

Juris Silenieks

Dr. Juris Silenieks ir emeritēts literatūras profesors (Carnegie-Mellon University, ASV).