Gļebs Panteļejevs. Kupols. Metināts alumīnijs, 2009.

 

Tēlniecība ir dārgs, darbietilpīgs, turklāt noteiktu uzstādījuma vietu telpā prasošs mākslas veids. Iespaidīgu līdzekļu, laika un fiziskas piepūles ieguldījumu prasa ne tikai tradicionālos materiālos akmenī un kokā izpildīti vai bronzā atlieti darbi. Arī radot dažādus objektus vai instalācijas un izmantojot lētākus materiālus, bieži vien gatavus priekšmetus, gaismu, skaņu un citus elementus, šādas ievirzes telpiski darinājumi prasa prāvu finansiālu ieguldījumu un darba apjomu. Tāpēc karu, nemieru un ekonomisku grūtību periodos tēlniecībai pat lielākā mērā nekā citām vizuālās mākslas sfērām nākas piedzīvot pasūtījumu, resursu un aprites iespēju dramatisku sarukumu. Lai gan var būt arī tā, ka grūtos apstākļos, visādiem blakusdarbiem samazinoties vai izpaliekot, māksliniekam rodas vairāk iespēju pievērsties gan personiskāk izjustu ideju īstenošanai, gan jaunu formveides paņēmienu un materiālu apgūšanai. Ielūkojoties Eiropas tēlniecības vēsturē, kā piemēru šai ziņā varētu minēt Parīzē strādājušo spāņu izcelsmes tēlnieku Hulio Gonsalesu (Julio González, 1876–1942), kurš, trūkumā dzīvodams, izejmateriālus savām oriģinālā metālu metinājuma tehnikā izpildītajām kompozīcijām sameklēja metāllūžņu kaudzēs un spēja kļūt par 20. gs. turpmākajos cēlienos tēlniecībā plaši izmantotu metālapstrādes paņēmienu iedibinātāju.

Vērtējot radošo potenciālu, paradoksālā kārtā var izrādīties, ka krīzes apstākļi, kas ierobežo mākslinieku spēju patērēšanu vai nu oficiāliem, vai arī sīkiem, dažkārt gandrīz lietišķiem uzdevumiem, ļauj brīvāk nodoties refleksijai un iekšēju uzkrājumu papildināšanai. Tas var veicināt tēlniecības bagātināšanos intelektuālāk apsvērtu radošo priekšlikumu īstenojumiem.

Ja abstrahējamies no situācijām atsevišķu mākslas jomu ietvaros un domājam par radošumu kā vispārēju katras attīstības resursu, varbūt ir vērts pievērst uzmanību tam, ka krīzes ietekmētajos ekonomisko, finansiālo un citu struktūru nogruvumos izteikti parādās krasais atšķirīgums starp trafareti un tuvredzīgi būvētām valsts pārvaldes, daļēji arī likumdošanas un nodokļu politikas nostādnēm un daudz elastīgākām radošo priekšlikumu un stratēģisko manevru izpausmēm. Iespējams, tieši radošuma un kultūras vērtību izpratnes deficīts Latvijas politiskajā vidē un daļā sabiedrības ir viens no tiem faktoriem, kas visiem pašreizējiem sarežģījumiem mūsu valstī piešķir tik nomācoša, grūti panesama bezjēdzīguma iezīmes. Mehāniski veiktie no valsts budžeta piešķirto līdzekļu samazinājumi kultūras institūcijām un Kultūrkapitāla fonda ietvaros pieejamā atbalsta sašaurināšanās arī mākslinieku radošajiem projektiem patiesībā anulē jebkurus demokrātiskā valstī akceptētus kultūrpolitikas standartus, kas nedrīkstētu pieļaut tik drakonisku administratīvu iejaukšanos kultūras un mākslas virzībā. Tas krīzes apstākļos liek māksliniekiem meklēt un īstenot savas personīgās izdzīvošanas un nodomāto uzdevumu veikšanas stratēģijas.

Tēlniecība turklāt salīdzinājumā ar citām vizuālās mākslas nozarēm ir daudz tiešāk atkarīga no tā, kā sabiedrība, pašvaldību un valdības institūcijas novērtē publiskās telpas iekārtojuma principu saistību ar laikmeta gara un identitātes apzināšanos. Pēc vairākus gadu desmitus ilgušās okupācijas varas ideoloģijai pakļautu pieminekļu un tēlu izpildīšanas, tēlniecības prestižs bija un zināmā mērā joprojām ir pamatīgi iedragāts. Gan šis apstāklis, gan vienā tradicionālos formveides paņēmienus praktizējošo tēlnieku daļā ieilgusī ierastu motīvu un paņēmienu atkārtošana tik tiešām ir noteikusi 20. gs. 60. gados atdzīvinātā latviešu tēlniecības skolas atzara atvirzīšanos visai marginālā pozīcijā. Tradicionālo formveides paņēmienu kopēji, apvienojušies biedrībā „Latvijas tēlnieku centrs”, ir regulāri rīkojuši gan simpozijus, gan dažādas izstādes, arī vairākas ekspozīcijas Sv. Pētera baznīcā, kur demonstrēti skulpturālu tēlu un objektu piedāvājumi pilsētvidei. Tomēr viņu panākumi bija un krīzes apstākļos vēl lielākā mērā ir pieticīgi.

Kopumā jau kopš 20. gs. 90. gadu sākuma tēlniecībā, tāpat kā, piemēram, kino un vēl dažās ar lieliem izdevumiem saistītās nozarēs, darbs noritējis salīdzinoši ierobežotā iespēju un pieejamo resursu amplitūdā. Visā šai periodā pastāvējusi disproporcija starp privātajām iniciatīvām, kas nākušas gan no mākslinieku, gan no pasūtītāju puses, un tiem atbalsta veidiem un resursiem, kurus nozarei vajadzētu saņemt objektīvi ievirzītas, sabiedrības interesēm atbilstošas valsts kultūrpolitikas ietvaros. Diezgan daudzi no publiskajā telpā uzstādītajiem pieminekļiem un objektiem tapuši dažu partiju un grupējumu centienos celt savus reitingus pirms vēlēšanām.

Par līdz šim apjomīgāko valsts līmenī iecerēto, Kultūras ministrijas virzīto un Rīgas centra vidē paredzēto projektu var uzskatīt Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriālu, kas atradīsies tiešā Okupācijas muzeja tuvumā. Starptautisks šī objekta projektu konkurss tika sarīkots 2008. gadā. Iesniegtie daudzie projekti dokumentēti korekti izdotā katalogā.[1] Lai gan starp pieteikumiem bija arī īstenošanai tradicionālos materiālos paredzēti tēli un simboli, žūrijas ievērību un pirmo vietu ieguva neparastāks risinājums, kurā par emocionāli uzrunājošu akcentu kļūst attiecīgi telpiski transformēts pavisam reāls priekšmets – kādas represētās sievietes darināts ar izsūtīto līdzbiedru vārdiem izšūts kabatlakatiņš. Paredzēts izmantot arī skaņu partitūru. Šī projekta ar devīzi „Vēstures taktīla” autori ir arhitekte Ilze Miķelsone, komponists, sonologs Voldemārs Johansons un mākslinieks Kristaps Ģelzis. Varbūt simptomātiski, ka viņu vidū nav neviena tēlnieka.

Ar Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas atbalstu, piesaistot arī privātpersonu ziedojumus, 2006. gadā Esplanādē tika atklāts tēlnieka Gļeba Panteļejeva stilistiski pārliecinoši veidotais un arhitekta Andra Veidemaņa veiksmīgi pilsētvidē iesaistītais piemineklis pirmajam Latvijas armijas virspavēlniekam Oskaram Kalpakam. Tas tapa ekonomisko apstākļu ziņā salīdzinoši labvēlīgā laikposmā. Savukārt īsi pirms krīzes iestāšanās iecerēto Latvijas Zinātņu akadēmijas paspārnē iniciēto pieminekli pazīstamajiem valodniekiem Jānim Endzelīnam un Kārlim Mīlenbaham, kura konkursā pirmo vietu un realizēšanas tiesības arī ieguva Gļebs Panteļejevs, pagaidām nav iespējams īstenot finansējuma trūkuma dēļ. Tomēr minētā objekta maketēšana pierādīja, ka ar šo oriģināli projektēto pieminekli Rīgā varētu parādīties pievilcīgs, ar Latvijas Universitātes ēku kontekstuāli saistīts publiskās tēlniecības darbs.
 

Gļebs Panteļejevs. Piemineklis (2006) pulkvedim Oskaram Kalpakam Esplanādē, Rīgā

Rēķinādamies ar tēlniecībai Latvijā pieejamo finansējuma avotu transformēšanos un samazināšanos jau kopš 20. gs. 90. gadu sākuma, kā arī ar visai fragmentārām un bieži vien nejaušām iespējām gūt kādus ienākumus, kas varētu noderēt jaunu darbu un radošu iecerējumu īstenošanai, vairāki tēlnieki, sevišķi tie, kuriem šis periods bija viņu brieduma laiks, mēģināja attīstīt tādas stratēģijas un darbu izpildījuma paņēmienus, kas nodrošināja zināmu neatkarību no esošajiem apstākļiem. Dažiem no viņiem – piemēram, Gļebam Panteļejevam, Aigaram Bikšem, Igoram Dobičinam un Ivaram Drullem – zināmu nodrošinājumu devis pedagoģiskais darbs. Gan šie, gan vairāki citi tēlnieki izvēlējušies tādus formveides paņēmienus, kurus viņi spēj veikt paši, ieguldot savu fizisko spēju un enerģiju. Ir vērojami centieni pievērst lielāku uzmanību neparastām konceptuālām idejām, kuras iespējams īstenot ar neordināriem materiāliem un apstrādes veidiem. Ir mākslinieki, kuriem izdodas jau daudzu gadu garumā uzturēt veiksmīgus kontaktus ar citzemju kolēģiem un institūcijām.

Gatavojot pārskatu par apstākļiem, ar kādiem jau gandrīz divdesmit gadu garumā un jo īpaši krīzes periodā nākas sastapties māksliniekiem, kuri tā vai citādi iekļaujas mūsdienīgi saprastā tēlniecības ieviržu diapazonā, esmu aptaujājusi šobrīd radoši aktīvākos šajā jomā strādājošos autorus. Gandrīz visi tēlnieki, ar kuriem runāju, atzīst, ka jau labu laiku – faktiski kopš 20. gs. 90. gadu sākuma – centušies pašu spēkiem rast iespējas savu darbu un ideju īstenošanai.

ES „tautastērpā” pozē projekta vadītājs Kristaps Gulbis.

„Tiem, kas izgājuši cauri 90. gadiem, nevajadzētu grimt pesimismā,” uzskata tēlnieks Gļebs Panteļejevs, piebilstot, ka „tieksme uz labu rezultātu ļoti bieži rodas tieši krīzes vai kā citādi grūtos apstākļos”.[2] Lielāki projekti gan ir apstājušies. Gļebam Panteļejevam, kā jau minēju, uz priekšu nevirzās veiksmīgi uzsāktais valodniekiem Jānim Endzelīnam un Kārlim Mīlenbaham veltītā pieminekļa projekts, apstājies arī kāds lielāks privāts pasūtījuma darbs vienā no jaunbūvētajiem ciematiem. Pieņemdams, ka krīzes laikā var tikt pārtraukta to pasūtījumu realizēšana, kuri paredzēti uzstādīšanai āra vidē, tēlnieks uzsver, ka pielāgojas situācijai un gūst baudu, nododamies jaunu, patiesi radošu motīvu un formveides paņēmienu īstenošanai. Nevarēdams atļauties atliet darbus bronzā, Gļebs Panteļevs ir atgriezies pie metāla metinājumu tehnikas un atklājis iepriekš neizmantotus formu traktējuma un izpildījuma principus. Agrākajos posmos, darinot kompozīcijas metāla metinājuma tehnikā, viņš varēja operēt galvenokārt tikai ar tēraudu, bet tagad ir apgūtas iespējas darboties ar visiem metāliem. Tas paver jaunu skatījumu gan uz formu raksturu, gan uz bagātīgāk izvērstiem asociāciju plāniem. Tēlnieks par saviem pavisam nesen tapušajiem, vēl nekur nerādītajiem darbiem stāsta aizrautīgi. Varu apliecināt, ka tie patiešām iezīmē ne tikai jaunu, augšupvedošu pavērsienu Gļeba Panteļejeva allaž intensīvo radošo veikumu kopumā, bet arī ir skaists un mūsu tēlniecības vispārējā līmeņa stiprināšanai vērtīgs perfekta mākslinieciskuma un formu tīrskanīguma apliecinājums.

2009. gadā tapušie un šobrīd aplūkošanai pieejamie tēlnieka jaundarbi ir „Kupols” (metināts nerūsējošs tērauds), „Antikupols” (metināts alumīnijs, krāsa) un simbolisks baloža atveidojums, kuram tēlnieks devis nosaukumu „Ledlauzis” (metināts alumīnijs). Tie veidoti, sevišķi delikāti abstrahējot sākotnēji it kā pat reāli uzskatāmas formas un to raksturā prasmīgi, kaut arī neuzkrītoši dāvājot skatītājam iespēju vērot asociāciju raisīšanos. Ar niansētu gaišas enerģijas starojumu apveltītie objekti darināti, vispirms izgatavojot māla pamatformu un tad to iepakojot metinātā metāla „garozā”, kas tādējādi apvienojas plastiski izteiksmīgā veselumā. Māls pēc tam tiek izņemts, un metāla metinājuma virsmā ir spraudziņas, pa kurām var saskatīt enerģētiski spēcīgam kodolam līdzīgo telpu formu iekšienē. Ir saistoši sajust apkārtējās telpas un šajā objektā ieslēgtā telpiskā kodola sabalsošanos. Gļebs Panteļejevs jau sācis gatavoties savai 2011. gadā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē paredzētajai izstādei. Arī tas liek koncentrēties un domāt par jaunām iecerēm.

Lai nodrošinātu zināmu neatkarību no vietējiem apstākļiem, tēlnieks Kristaps Gulbis jau kopš 20. gs. 90. gadu sākuma intensīvi attīstījis starptautiskos kontaktus, līdzdarbojies daudzos simpozijos, projektos un dažādos citos ārzemēs rīkotos notikumos. Pats viņš atzīst, ka visā šajā periodā vismaz 90% no viņa īstenotajiem darbiem tapuši ārvalstīs, tā vai citādi bijuši saistīti ar uzaicinājumiem strādāt dažādos citzemju kultūras un mākslas centros. „Objektīva valsts un iedzīvotāju interešu nolikšana priekšējā plānā Latvijā nekad nav notikusi,” saka tēlnieks.[3] Šāda attieksme, protams, ietekmējusi arī mākslu un iespējas saņemt pārdomāti izsvērtus, attīstības kontekstā nozīmīgus pasūtījumus.

Kristaps Gulbis tēlnieka profesionālo izglītību ieguva Igaunijas Mākslas institūtā (tag. Mākslas akadēmijā) Tallinā. Kopš radošās darbības agrīnā posma 20. gs. 90. gadu sākumā viņa ideju pavērsieni ir bijuši brīvi no ciešākām attiecībām ar latviešu tēlniecībai tradicionāliem formveides paņēmieniem. Jau Kristapa tēvs tēlnieks Aivars Gulbis, pievērsdamies bronzas lējuma tehniku ekspresivitātes akcentējumiem, savulaik bija attīstījis kontrastējošu pieeju latviešu akmens tēlniecības skolai raksturīgajam formu un kompozicionālo risinājumu smagnējumam. Kristapam Gulbim savukārt allaž piemitusi spēja brīvi un atraisīti piedāvāt dažādus konceptuāli ievirzītus ideju izvērsumus, kuri paredz noteiktus skatītāju iesaistīšanas un līdzdarbošanās veidus. Turklāt viņš pats spēj prasmīgi izgatavot objektus un priekšmetus, kas attiecīgi tiek iesaistīti plānotajās šo objektu izmantošanas vai apgūšanas norisēs. Viņa pārliecinoši realizētā radošo ideju īstenošanas stratēģija acīmredzot gūst ievērību un panākumus starptautiskā konkurencē. Tāpēc Kristapam Gulbim arī šajā krīzes periodā ir bijušas iespējas saņemt uzaicinājumus uz citzemju institūciju rīkotiem pasākumiem. 2009. gadā viņš radījis un prezentējis savus darbus trijos starptautiskos notikumos – tēlniecības simpozijā Spānijas novadā Astūrijā, izstādē Zviedrijā, kur piedalījās vēl citi mākslinieki no Latvijas, kā arī Igaunijā, kur jūnijā tapa saistošs interaktīvs vides objekts.

Astūrijā, kas atrodas Spānijas ziemeļu daļā starp Galīciju un Basku zemi, Salas municipalitātes vadība katru otro gadu rīko simpoziju, kura laikā darinātos vides objektus pēc tam izvieto publiskajā telpā. Kristaps Gulbis tur pērngad oktobrī no pamatīga koka stumbra ar visu mizu uzveidoja mēroga un proporciju izvēles ziņā precīzu, lakonisku pereskopam līdzīgu objektu. Tāpat kā vairāki citi Gulbja darbi, arī šis ir interaktīvs. Augšējā koka bluķī iestrādāts četrstūrains atvērums ar skatu uz pludmalei līdzīgu vidi un nelielu pusapģērbtu plastmasas figūriņu uzstādījumiem. Šis skatuves kārbai līdzīgais bluķa iekšienē paslēptais šķietami necilu lellīšu aranžējums atrodas acu augstumā un ir paredzēts, lai rosinātu skatītāju ziņkārību un vēlmi ielūkoties. Darba angliskais nosaukums ir Do you like watching? („Vai jums patīk ieskatīties?”). Izraudzītajai tēmai ir diezgan plašs gan masu kultūras, gan izklaides jomās aktuāls konteksts. Ar dažādu realitātes šovu un intimitāšu demonstrējumu krasi pieaugošo un neatlaidīgi reklamēto popularitāti cilvēki tiek radināti uzbudināties un apmierināt lūrētāju instinktus. Tēlnieks, parādīdams bluķī ieslēptajā iekštelpā necilus plastmasas cilvēciņus, pasniedz šo tēmu labdabīgi ironiskā intonācijā.
 

Kristaps Gulbis. Do you like watching? (Vai jums patīk ieskatīties?) Astūrijā, Spānijā (2009).

Skaudrāks zemteksts ieaužas 2009. gada vasarā grupas izstādē[4] Katerinholmā (Zviedrija) parādītajā objektā. Tas ir televizoram vai mūzikas pastiprinātājam līdzīgs šķietami nevainojami izpildīts priekšmets, kuram vajadzētu būt funkcionālam, bet kurš nekam neder. Tam dots nosaukums We are proud. Made in Latvia – „Mēs esam lepni. Izgatavots Latvijā”. Savukārt šī paša gada vasarā Pērnavā Kristaps Gulbis uzbūvēja asprātīgu interaktīvu vides objektu – monumenta postamentu ar kāpnītēm aizmugurē, pa kurām uzkāpjot, jebkurš garāmgājējs var pozicionēt sevi kā figurāla pieminekļa tēlu. Vēlme demonstrēt savas idejas pat visas Eiropas kontekstā ieaudās arī Kristapa Gulbja iniciētajā, Eiropas kultūras fonda atbalstītajā savdabīgajā projektā, kurā viņš sadarbībā ar Zandu Kreitusi-Liepiņu projektēja interesantus, ar dažādu zemju nacionālo apģērbu tradīcijām sabalsotus Eiropas Savienības tērpus, izraudzīdamies šīs institūcijas karoga zilo krāsu un dzeltenās zvaigznes par vienojošo motīvu.[5]

Tēlnieks Aigars Bikše, kurš vairākus iespaidīgus vietējus un starptautiskus projektus īstenojis kopā ar Kristapu Gulbi, arī mēdz pievērsties īpaši aktuālām globālām, vēsturiskām un arī Latvijas sociālpolitiskām problēmām. Viņam šis gads bijis gan ražīgs, gan popularitāti vairojošs. Īstenojusies izdevība radīt un uzstādīt samērā tradicionālo bronzā atlieto pieminekli Latgales sabiedriskajam darbiniekam, publicistam un katoļu garīdzniekam Francim Trasūnam Rēzeknē. Savukārt Rīgā īpašu ievērību guva muzeju akciju laikā kādreizējā Ļeņina pieminekļa vietā uz līdzīga postamenta un līdzīgā pozā novietotais brīžiem demonstratīvi piepūties un izslējies, brīžam bezspēcīgi ļimstošais spilgti zilais savādā vīriņa-vadoņa tēls. Šis darbs, kuram tēlnieks bija devis nosaukumu „Ideālists” un devīzi „Divu minūšu vēsturiskā taisnīguma cikls”, tieši šajā vietā ieguva ārkārtīgi precīzi orientētu asociāciju uzpildījumu. Var piebilst, ka tas tika radīts nedaudz agrāk un 2008. gadā bija uzstādīts Latvijas tēlniecības un objektu izstādē Amsterdamas pilsētvidē (kuratore Inese Baranovska), kur to, iespējams, varēja uztvert neitrālākā apkārtējā gaisotnē.[6] Realizēdams darbus, kuros parādās ass sociālo un politisko apstākļu vērtējums, Aigars Bikše nevairās pievērsties gan plakātiskiem, gan absurdi procesuāliem risinājumiem. Šogad Latvijas Mākslinieku savienības rīkotajā Rudens izstādē kā Latvijas valsts pārvaldes institūciju nemākulību un samezgloto atkarīgumu kritizējošu žestu šajā kontekstā vistiešāk varējām uztvert pret oligarhu varu vērsto Aigara Bikšes plakātu, kurā viņš šķietamā nopietnībā, bet ne bez ironiska zemteksta prezentējis dažviet sabiedrībā izskanējušo ideju, ka Latviju no tās neprasmīgajiem un korumpētajiem varas turētājiem varētu glābt Eiropas Savienības nozīmēts pārvaldītājs. Kā redzams, mākslinieks, apliecinādams kritizējošu attieksmi pret konkrētiem politiskiem un sociāliem jautājumiem, ir gatavs reizēm atteikties no tēlniecības objektu radīšanas.

Aivars Bikše. Ideālists. Izstādīts Kultūras foruma „Baltā nakts” ietvaros savulaik Rīgas ļeņinekļa atrašanās vietā (2009)

Atšķirībā no Aigaram Bikšem un Kristapam Gulbim raksturīgajiem ar diezgan izaicinošu zemtekstu uzlādētajiem objektiem vai manifestējumiem Kirils Panteļejevs, kuram arī nav sveša provocējošu darbu radīšanas tendence, šajā cēlienā, reaģēdams uz saspringto vispārējo atmosfēru, radījis savādi fascinējošu austrumnieku sakrāliem tēliem līdzīgu, bet arī jutīgi transformētu veidolu „Priekšpilsētas Buda” (stikla šķiedra, poliesters, 2008). Tas darināts no sintētiskiem materiāliem un savu piederību pie transcendentālās pasaules demonstrē gan ar formu liegi pievilcīgo plastiskumu, gan ar virsmu delikāto zeltījumu. Tēlnieks par šo tēlu teicis, ka tas „simbolizē mieru, harmoniju, toleranci un prāta skaidrību”[7] – tātad tās īpašības, kuras cilvēkiem grūtos apstākļos ir sevišķi nepieciešamas.

Šajā periodā, kuru uztveram kā krīzes posmu, atzīstamus panākumus un ievērību guvis pašreizējās jaunākās paaudzes tēlnieks Ivars Drulle.[8] Bakalaura grādu viņš ieguvis Latvijas Mākslas akadēmijā, bet studējis arī Humbolta Universitātē ASV un maģistrantūru beidzis Montanas Universitātē ASV. Līdz ar to Ivaram Drullem ir daudzējādā ziņā citāds skatījums gan uz mūsu vietējā praksē neparastiem tēmu un motīvu izvērsumiem, gan uz to, kādas iespējas tēlniecībā paver asprātīgu instalējumu un multimediālu risinājumu izmantojums. Pēdējā laikā vairākus darbus tēlnieks veltījis pavisam nelielos figūru veidojumos parādīta anonīma mazā cilvēka un skaņu un gaismu vibrācijām piepildītās lielās pasaules attiecībām.

Ivars Drulle. Tilti. 2009

Zīmīgs darbs šai ziņā ir filigrāni strukturētā multimediālā skaņu instalācija „Tilti” (koks, 6 skaļruņi, 2009), kuru varējām redzēt divu tēlnieku Ivara Drulles un Māra Grosbaha sarīkotajā ekspozīcijā Rīgas mākslas telpā. Mazā nekustīgi sēdošā vīriņa figūriņas priekšā telpiski izvērtās gandrīz kā bezgalībā vedošs daudzu, turklāt pēc konkrētu, dažādās zemēs eksistējošu tiltu konstrukcijām darinātu, ar pārsteidzošu precizitāti pašrocīgi kokā izpildītu maketu sarindojums. Skaņu partitūra ietvēra 2008. gada rudenī ierakstītas pāri Latvijai lidojošu gājputnu balsis. Tēlnieka spēju atsaukties uz pavisam tiešiem un neseniem iespaidiem un viņa darbiem piemītošo gandrīz vienmēr delikāti intonēto zemtekstu uzrādīja speciāli galerijā „Alma” rīkotajai izstādei „Mūsu laika ikona” darinātā no vairākām neliela izmēra spilgti krāsainām figūrām sastāvošā kompozīcija „Maikla Džeksona nāves mirklis” (koks, krāsojums, 2009), kuras risinājums veidots, atsaucoties uz renesanses laika glezniecībā sastopamajiem svēto aiziešanas brīžu un viņu apstāvētāju attēlojumiem. Ivara Drulles darbos īpatni atdzīvojas fantāzijas pasaulē aicinošs, tiklab trauslu atsvešinātību un maigumu, kā dzīvo būtņu dīvainumu akceptējošs vēstījums. Pavisam tieši šī attieksme nolasāma šogad Rudens izstādē parādītajā darbā, kurā redzams pa ielu ejošs aizsapņojies cilvēciņš ar lielu, no koka līstītēm ažūri veidotu mākoni virs galvas.

Vairāki tēlnieki, vēlēdamies nodrošināt neatkarību no dažādiem ārējiem apstākļiem, par savu darbalauku izvēlējušies akmens tēlniecību. Paši izkaldami savus darbus akmenī, viņi var uzņemties pilnu atbildību par izpildījuma kvalitāti.

Šajā jomā par neparastu, pret pasūtījumu apsīkumu vērstu epizodi var uzskatīt tēlnieka Jura Švalbes piecu gadu garumā regulāri rīkoto pašfinansēto akmens tēlniecības simpoziju, kura rezultātā viņa lauku īpašumā Raganas pagastā izveidots privāts skulptūru un skulpturālu objektu parks.[9] Tajā atrodas Ojāra Breģa, Andra Vārpas, Gaidas Grundbergas, Ojāra Feldberga, Sanda Kondrāta un vairāku citu tēlnieku darbi – kopskaitā gandrīz 20 skulpturālu veidojumu. Tā kā izstādēm šajā posmā tēlnieki bieži vien izgatavoja mazākus darbus, Juris Švalbe saviem kolēģiem piedāvāja iespēju īstenot ainaviskās vides mērogam atbilstošus skulpturālus objektus no Krimuldas apkārtnē un citos tuvākajos pagastos atrastiem laukakmeņiem.

Ojārs Feldbergs Venēcijā, 2009

Dažiem tēlniekiem izdevies visai tradicionāli orientētajā latviešu tēlniecības kopainā atrast un meistarīgi piepildīt savu stilu, konceptuāli un metaforiski interpretējamu telpiskumu. Tā, piemēram, Igors Dobičins, gatavodamies personālizstādei Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē (2004), radīja vairākas drosmīgi risinātas granītskulptūras, kurās ar īpašiem instrumentiem un izpildījuma paņēmieniem iestrādāti telpiski perfekti koncentrēti, pārsvarā apļveidīgi atvērumi. Šādu pieeju tēlnieks turpinājis arī 2009. gadā radītajos darbos, dažiem no tiem piešķirdams pat visai konkrēti tvertu sociālpsiholoģiski motivētu zemtekstu. Tā, piemēram, diezgan ekspresīvi pasniegtais skulptūru diptihs „Dainas Janovnas portrets. I-II” atgādina savulaik padomju varas gados un dažviet varbūt pat līdz šim notiekošo pakalpīgo apvērsto integrēšanos un savas identitātes izkropļošanu. Jāatzīmē, ka Igors Dobičins akmens apstrādāšanas prasmi un tēlniecisko masu izjūtu ir nodevis savam dēlam Ansim, kurš jau kopš zēna gadiem piedalījies granīta skulptūru simpozijos. Pabeidzot Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, Ansis Dobičins radījis telpiski izteiksmīgu akmens kompozīciju un šogad veiksmīgi iestājies Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā.[10] Šķiet, ka pēc dažādu, tai skaitā arī trauslāku strukturējumu izplatības Latvijā atkal varētu veidoties tēlnieku paaudze ar izteiktu formu un masu monumentalitātes izjūtu.

Igors Dobičins. Dainas Janovnas portrets. 2009