Pastāv vārdu dzīve.

Bet pastāv arī vēl dzīve

vārdu dzīvē,

un mēs to iepazīstam tādā mērā,

kādā apdzīvojam šo vārdu

dzīvi.

Sapņotāji dzīvo tai dzīvē,

kas rodama starp vārdu dzīvi:

starp to, kas ir,

un to, kas būs,

izraugoties aizvien jaunas,

daudz dziļākas jēgas

paši sava sapņa izcelsmei.

Anonīmie ziņu pienesēji

dzīvo tai dzīvē,

kas pastāv pēc vārdu dzīves:

starp to, kas ir,

un to, kā nav,

izkropļojot jēgu,

kas pastāv vēl pirms vārdiem.

Dzejnieks toties dzīvo tai dzīvē,

kas pastāv vēl pirms vārdiem:

starp to, kas bija,

un to, kas būs, –

un vārdi seko viņa vārdiem,

tāpat kā nopakaļ aitganam

nāk aitas.

Reizēm starp vārdiem

iedegas cīņa

par to tiesībām pastāvēt,

atstājot uz baltā kaujas lauka

daudzpunktus

un jautājumzīmes

un ieraugot vārdus parādāmies

uz baltās lappuses

vēl pirms domas,

kuru tie izsaka,

un pārciešot tos, –

dzejnieki teic,

ka viņi izjūt krīzi.

Pastāv radniecības saites

vārdu dzīvē,

ko iezīmē taisna līnija,

kas novilkta to kāzu dienā

no mīlestības pret vārdiem:

ES un TU.

Pastāv arī nāve

vārdu dzīves dzīvē –

no miesas atraisījusies dvēsele,

trausls apostrofs,

kas šalc gaisā.

Svētdienā vai svētku dienā

es gaidu, kad vārdi pārnāks no baznīcas,

kam mana svētība atlaidusi gan viņu,

gan arī manis pašas grēkus

tās dienišķās dzīves vārdā,

kas pastāv mūžīgās dzīves vārdā.

Un es pārdzīvoju pati savu dzīvi

ar vārdu dzīvi,

parakstoties zem tiem ar savu vārdu

mūsu bērnu vārdā –

MARIJA...

neviens nezina

neviens nezina

kas slēpjas vārdos

vārdi nekad to neizrāda

tā, piemēram, vārds „mīlestība”

vienmēr šķiet Tu:

nejauši un uz visu mūžu šai dzīvē sastapta

Sieviete

kaut gan īstenībā

(kā es to savas vientulības visskaudrākajā

brīdī atjaušu) tā ir bezgala trausla

gandrīz vai neesoša dūmaka

kas joprojām izslīd starp Dieva pirkstiem

pārvērsdamās par cīruli

rīta debesīs

aka

tu esi aka

ko Dievs izracis zilgmē

kur eņģeļiem padzerties

mūžīgā mīlestība

viļņo, vilni! jūro, jūra!

buro, bura!

kuģi mans, kurp gan tu ved?

tālo, tāle! zilgmo, zilgme!

ilgo, ilga!

gars mans, kur gan tevi jāapbed?

dvesmo, dvesma! vēsmo, vēsma!

esmo, esme!

kādos apvāršņos tu mani met?

plīvo, plīve! brīvo, brīve!

dzīvo, dzīve --

mūžīgajai mīlestībai pret!

pirmoreiz pa īstam jūrā

pie tam vēl pēc savas pirmās Trojas

viļņu sirēnu savaldzināts

vētru skillās un haribdās iemīlējies

vēju Kirkes glāsta noilgojies

un ar apvāršņa Polifēmu saķerties cīkstē sakārojies

jauns vēl, Odisej, tu esi, jauns!

pagaidiet uzticamās pēnelopes

gudrība nāk ar laiku ja vien laiks to atvēl

miers un pacietība tikai izredzētiem

starp kuriem mūsu nav neviena

pravietis

sudraba olīvkoks

nolīcis pāri atvaram

tuksnesī

Lielā Sausuma beigas

sausputu vējš beidzot rimies

sokļainā smilts kas plūdusi dzīslās

kļūst aizvien miklāka

pat saules zvārojošā acs vairs nav tik glāžaina

atvilgušās pamales

pamazām piebriest ar smagiem un briedīgiem mākoņiem

šonakt tuksnesis sāks mutuļot

milzu ūdeņiem saplūstot kopā ar melnajām debesīm

no kurām augu nakti

svinīgi un viedi gāzīsies lieti

sauszeme sarūk

ūdeņi augtin aug stiprumā un daudzumā

palēnām pārpludinot zemi un apsedzot kalnus

četrdesmitajā saules lēktā palaistais balodis

pēc septiņām dienām atgriezīsies

ar olīves zaru knābī

un debesīs pacelsies mirdzošs septiņkrāsu varavīksnes loks

pavēstīdams Lielā Sausuma beigas

plīvīte

dzīvīt, manu grūšo brīvīt,

kur tu dzīvo, manu dzīvīt?

varbūt vienīgi tu, ķīvīt,

skrejot gaisos jaut ka dzīvīt

tik vien ir kā zilgmē plīvīt

ceļiniekam

ORF, ej!

* * *

rozi pēc rozes

cauri visiem ērkšķiem

es tev tuvojos

apsegusies ar maigu klusumu

vērpjot saulrieta smaidu

tu mani tālumā gaidi

soli pa solim

bezdibenim pāri

es dodos pie tevis

jo tu par spīti visam

mūžam mani gaidīsi

saucot manu vārdu tumsā

kas starp mums nostāsies

akls kā pirmdzimtais skūpsts

es cauri sāpēm

tuvāk tev sniegšos

tur kur tu uz mani lūkojies

vientuļi tērpjoties

uzticīgās skumjās

2007.10.IX      

 * * *

skabarga

vīd manā smaidā

un tu

ar vienaldzīgu skatienu

turi mani gūstā

migla

nostājusies starp mums

tā mani atraida

apstājos

pats savā ēnā

tikām mana dvēsele

viena un tevis neiztraucēta

izgaro miglā

2008.4.III

* * *

laiks rit tik lēni

ka es pagurstu

smeļu no akas ūdeni

bet mūžīgi slāpstu

laiks ir ūdens –

domīgs bez ticības

šoreiz tas ir bikls

un pilnīgi bez steigas

tas tek sev par prieku

bet es līdzi netieku...  

2004