Indra Gubiņa

SARUNA PAR JŪRU

 

Pret pelēko vakara debesi, pret to atvērumu, kas manām acīm pieejams no balkona, skatos uz kļavas zariem. Visu koku neredzu. Viens zars līkst kā liels melns ķekars, un manas domas brīdi tajā it kā šūpojas, kā pinas, un tad es skaidri jūtu: es gribu runāt par tevi, nē, patiesībā ar tevi. Kaut kas zara melnumā, vakara pelēkumā atsvieda mani citā laikā, citā vietā. Un es domās tev saku: atceries, kā tas bija toreiz Tenerifā, kad es lielā vējā stāvēju uz tiem varenajiem, melnajiem akmeņiem un klausījos jūras trakošanā. Tu nenāci uz tiem, tu biji prātīgāks. Kaut šļakatas pa reizei iesitās pat manā sejā, es nekāpos atpakaļ, man patika sajust ūdens sāļumu, sajust to nemieru, kāds var būt tikai jūrā. Nemiers kopā ar plašumu. Kad pēc laika es no akmeņiem nokāpu, kur tu aizvējā stāvēji un mani gaidīji, es tev vaicāju: kur jūra beidzas? Upe beidzas, kad ieplūst jūrā. Tev patika mani pārlabot – Tu teici: šis te ir okeāns ne jūra. Vienalga, sauc kā gribi, upe ieplūst tajā plašumā, atdod sāļumam savu saldo ūdeni un nav vairs. Bet kur beidzas jūra un kur sākas okeāns? Upei un jūrai ir krasti, un atkal tu mani pārlabo: krasti ir upēm, jūrām ir malas. Bet – katrs krasts ir mala! Ai, kā mēs runājām. Strīdējāmies par vārdiem, tad abi it kā pazudām tālēs, plašumos un viļņos, šos saraustītos vārdus, teicienus un smieklus iemetot bangu skaļumā. Mēs runājāmies, bet ne jau par jūrām vien.

Un tad – atceries – tie tumšie dienvidu vakari rāmā jūras līča malā, kad vilnīši tā klusi, kā čukstēdami ritinājās pār lēzenumu un mēs skatījāmies saulrieta palikušo staru kvēlē, kas dega ap tumšajiem vakara mākoņiem. Tagad, tieši tagad man gribas par visu to runāt, stāstīt – bet kam? Tikai tu zināji, kā bija un kāpēc.

Atceries to trako braucienu pa sen nelietotu ceļu pāri kalniem? Kaut gan auto īrētavā tevi brīdināja pa to ceļu nebraukt, bet tu atcerējies citu reizi, kad biji pa to braucis, un neklausīji labi domātiem padomiem. Mēs braucām pa šauro ceļu un drīz vien iebraucām mākonī. Mani pārņēma baisa sajūta. Tu jau arī biji apjautis, ka šis patiešām vairs nav lietojams ceļš, jo vietām no stāvās klints akmeņi bija uz tā uzripojuši. Tu mēģināji, bet ceļš bija par šauru, lai uz tā apgrieztu automašīnu un dotos atpakaļ. Vienā pusē augsta klints siena, otrā – stāvs kritiens lejup. Atlika tikai virzīties uz priekšu. Un tad sāka līt, nē, gāzt! Labu brīdi mēs klusējām un stāvējām, jo pelēkajās lietus šaltīs ceļu vispār vairs redzēt nevarēja. Kā mēs toreiz izkūlāmies tiem kalniem cauri?

Bet tad nāca maigie vakari, kad mēness spīdēja hibiskus ziedos un vizināja sidrabainu svītru jūrā, tie likās kā no aizmūžības. Bijušo varēja aizbīdīt aiz zvaigznēm un būt tikai tajā mirklī, mierā, skaistumā un klusumā. Mēs pratām tā klusēt, ka šis klusums netraucēja, bet mūs apņēma ar visu siltā vakara maigumu, katru ar savām ilgām un varbūt ar vārdos neizpaužamām cerībām.

Vai tas bija sen? Tagad ziemeļu zemē skatos melnajā kļavas zarā un skaitu gadus atpakaļ. Divdesmit. Kāds pamatīgs dzīves posms. Jā, mēs pratām klusēt un arī runāties. Sevišķi kādā citā reizē – Grieķijā, kad tu daudz stāstīji par senajiem dieviem. Tagad es arī zinātu šo to vairāk, jo divdesmit gadi devuši laiku lasīt. Padomā, ja caurmērā gadā es izlasu ap četrdesmit grāmatu, tad divdesmit gados tas jau ir astoņi simti, vesela bibliotēka! Un cilvēks taču mācās. Lai jau nu visu lasīto neiegaumē un neatceras, kaut kas paliek. Ir tādas grāmatas, kas paliek atmiņā vienmēr, un ir tādas, kas sagādā patiku vai pārdzīvojumu lasīšanas brīdī un tad – it kā izkūp, atceras virsrakstu un paliek apziņa – es to grāmatu lasīju. Atceries, kā toreiz Krētā tu man stāstīji par Ariadnes kamolīti un kā es no Knosos pils aizbēgu. Tajā vietā – tagad teiktu – bija slikta aura, bet kad es tev par to ieminējos, tu smējies.

Vai arī tagad tu smietos? Pēc divdesmit gadiem mēs būtu izrunājušies par daudz ko, mēs sēdētu klusumā. Tikai – mums šo gadu nebija. Man – jā, tu savējos aizmeti pats. Varbūt tagad tu no saviem augstumiem redzi, kā es te sēžu, skatos vakara tumsas apņemtā kļavas zarā un runājos ar tevi. Uz zemes tu vairs neesi. Arī es neesmu vairs tā, kas biju pirms divdesmit gadiem. Kā upe ieplūst jūrā un beidzas, tā bijušais laiks nav vairs. Aizplūdis. Saplūdis ar plašumu, ar nebūtību, un atmiņas kā tās sāļās okeāna šļakatas, kas putoja gaisā, kad bangas sitās pret lielajiem melnajiem akmeņiem un pameta lāses man sejā, tā atmiņas it kā iesitas tagad manī, bet ne sejā. Toreiz jūras doto miklumu viegli varēja noslaucīt, bet šīs atmiņu lāses ...Vai es gribētu aizslaucīt?

Reizēm ar tām ir labi sadzīvot, reizēm ļoti grūti.

Par Indru Gubiņu skat. JG259(2009):8

Indra Gubiņa 1950. gadu vidū Toronto, Kanadā