Jaunā Gaita Nr. 261. vasara 2010

 

Sveicam JG redaktora vietnieku, datormaketētāju, mājas lapas izveidotāju un vadītāju Juri Žagariņu kā šī gada divkāršu laureātu! JBPF, ko apsaimnieko Latviešu Fonds, ietilpst ziedojumi ilggadējā JG galvenā redaktora vietnieka Jāņa Bieriņa (1908-1987), pēcāk arī galvenā redaktora Laimoņa Zandberga (1932-1997) piemiņai. JBPF mērķis, citējot pašu Bieriņu: veicināt latviešu kultūras jaunradi un pastāvēšanu trimdā. Līdzšinējie JBPF balvas saņēmēji: Dace Aperāne, Baiba Bredovska, Pēteris Cedriņš, Juris Dreifelds, Elisa Freimane, Māra Gulēna, Maija Hinkle, Sarma Muižniece Liepiņa, Vizma Maksiņa, Valters Nollendorfs, Niks Ozoliņš, Guntis Šmidchens, Jānis Valdmanis. JBPF balvu $1500 apmērā Juris atvēl mūsu rakstu krājuma sekmīgai turpināšanai. Par to kvēli pateicības vārdi no visas jaungaitnieku saimes. Rakstnieka un žurnālista Ērika Raistera (1905-1967) fonda mērķis – apliecināt atzinību par nozīmīgu devumu latviešu kultūras jomā. Līdzšinējie ĒRPF saņēmēji: Vilnis Baumanis, Baiba Bičole, Ojārs Celle, Anšlavs Eglītis, Rolfs Ekmanis, Rita Gāle, Jānis Gorsvāns, Ervīns Grīns, Lolita Gulbe, Uldis Ģērmanis, Benjamiņš Jēgers, Nikolajs Kalniņš, Jānis Krēsliņš, Nora Kūla, Elza Ķezbere, Rita Liepa, Viktors Neimanis, Maija Meirāne, Juris Silenieks, Biruta Sūrmane, Mārtiņš Štauvers, Dagmāra Vallena, Ingrida Vīksna, Teodors Zeltiņš. Jurim abas prēmijas piešķirtas par entuziasmu un veiksmi „nozīmīgā kultūras rakstu krājuma Jaunā Gaita veidošanā” (red.).

Juris Zommers: Iesāksim ar tavas dzīves īsu pārskatu.

Juris Žagariņš: Vispirms, paldies! Atceros, ka reiz kāds viņa līdzstrādnieks Jāni Bieriņu raksturoja nevis kā runātāju vai rakstītāju, bet gan kā Darītāju ar lielo „D”. Ēriks Raisters bija žurnālists un dzejnieks kas saprata humoru. Esmu ļoti lepns par saņemto atzinību! Piedzimu Rīgā 1944.2.I, ASV ierados 1950.3.III. Esmu skolojies Tuftsa (Tufts) Universitātē un Masačuzetsas Tehnoloģijas institūtā (MIT), kur ieguvu Materiālo zinātņu inženiera (Materials Engineer) grādu. No 1975. gada līdz šā gada janvārim biju inženierzinātņu profesors Springfīldas Tehniskajā Apkaimes koledžā (Springfield Technical Community College) Masačuzetsā, kur pasniedzu ievadkursus materiālu zinātnē, elektroinženierzinātnē, datora pielietošanā un fizikā. 1978. gadā apprecējos un ieguvu divas meitas. Kamēr dažus gadus savas meitas vedu uz Bostonas Latviešu skolu, biju arī tur skolotājs, bet vasarās Piesaules bērnu nometnē (Ņuhempšīrā) zēnu vadītājs.

 

Tavas intereses?

Latvijas aktualitātes. Tāpēc kādus 10 gadus izdevu pašdarinātu nedēļas avīzīti Kas Jauns Latvijā? – ziņu izlasi no informācijas, ko varēju atrast Latvijas dienas avīžu mājas lapās internetā jeb tīmeklī, ko nodrukāju un izsūtīju dažiem lojāliem abonentiem. Kopš pagājušā gada beigām to esmu pārtraucis darīt, galvenokārt tāpēc, ka mana starpniecība šo ziņu izplatīšanā nevienam nebija īsti vajadzīga. Turpinu uzturēt mājas lapu Kas Jauns Latvijā? (<zagarins.net/kjl>), kur ziņas automātiski sakopo Google Reader, bet pats vairāk nododos Jaunajai Gaitai.

 

Kā iesākās Kiberkambaris? Kā tas tiek veidots?

Laikam tas bija 1994. gads, kad gadījās būt vienam no pirmajiem līdzdalībniekiem interneta „pļāpu kanālā” jeb vēstkopā Sveiks, kad to nodibināja prof. Guntis Bārzdiņš pie LU Matemātikas un Informātikas institūta. Sarunām Sveiks kopā esmu sekojis vairāk vai mazāk lojāli visus šos gadus, šad un tad arī aktīvi piedalījies. Vairākus gadus ik nedēļas izmeklēju interesantākās sarunas, sakopoju tās un saliku mājas lapā Kas Jauns Latvijā? Daži no „sveikotājiem” manus sakopojumus novērtēja tik augsti, ka pierunāja Laimoni Zandbergu man piedāvāt pašam savu sleju Jaunajā Gaitā. To tad nosaucu Kiberkambaris: Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem. Manuprāt, latviešiem pārpilnam pietiek izvērstu, slīpētu domrakstu, ko lasīt par pilsonisko atbildību un politisko pareizību, bet, izkaisītiem pa visu pasauli, pietrūkst iespējas vieniem otru ikdienas satiksmē iepazīt un baudīt nepārdomātu debašu un pārrunu siltumu, asumu un humoru – ar vārdu sakot, ieklausīties tautas balsī – un mācīties no tādas, kā sacīt jāsaka, brīvas dialektikas un, jeb kaut vai, labi pelnītas apsaukāšanās.

Pastāsti par JG tīmekļa mājas lapas izveidošanu. Kāda ir bijusi atsaucība?

 

JG mājas lapu sāku veidot apmēram tad pat, kad Kiberkambari. Man personīgā īpašumā ir gandrīz pilns rakstu krājuma komplekts. Salikt un ieskenēt JG skaistos krāšņos vāku attēlus bija tīrais izpriecas darbiņš. Tad lēnām, pa brīviem brīžiem saliku pie katra vāka attēla arī satura rādītāju un pēcāk arī pašus rakstus. Patlaban esmu jau salicis visus satura kopsavilkumus angļu valodā (In This Issue), gandrīz visus dzejoļus un daiļprozu. Arhīva saturs ir visā pilnībā salikts no 1955. līdz 1969. gadam, un turpinu to veidot bez apnikas. Protams, ieskenēšana un salikšana ir lēns un ilgstošs darbs, taču katru rakstu izlasīt, lai to pareizi saliktu – ir arī ļoti interesants darbs. Tu jautā par atsaucību. Tā ir iepriecinoša. Par to liecina Google Analytics mērītājs, kas saskaita ik darba dienu ap 1000 apmeklētāju, nedēļas nogālēs ap 500. Lielāko tiesu apmeklētāji pieiet JG arhīvam no tīmekļa meklētājiem, ar „atslēgas vārdiem” meklējot specifisku informāciju. Var manīt, ka visvairāk šo arhīvu apmeklē Latvijas skolnieki un studenti. Būtu jāpiemin arī, ka vāku attēlu klāsts JG mājas lapā ir izpelnījies starptautisku ievērību dizaineru aprindās. Par to var pārliecināties vienkārši ierakstot vārdus „Jaunā Gaita” tīmekļa meklētājā un izlasot jūsmīgos komentārus, kas uz ekrāna parādās atrasto vietņu sarakstā.

Cik daudz darba jāpieliek, izveidojot vienu JG numuru? Un kā tas tiek īstenots?

 

Kārtējo JG numura maketu veidoju ar Adobe firmas programmu InDesign. Arī tas nav nekāds grūtais darbs, bet prasa daudzas stundas. Rolfs Ekmanis protams ir galvenais darītājs, un ja man dienā būtu desmitreiz vairāk stundu nekā viņam, es viņa darbu nespētu izdarīt. Pēc kārtējā JG numura pabeigšanas ir atelpas brīdis, kad krāju Rolfa piesūtītos materiālus nākamajam numuram, – kad tos ir pārlasījuši un izlabojuši mūsu darbinieki Tija Kārkle, Uldis Matīss un Andris Priedītis. Tad tos salieku elektroniskā maketā saskaņā ar Rolfa sastādīto aptuveno satura rādītāju kopā ar attēliem, ko mēs ar Rolfu un Ingrīdu Bulmani esam sarūpējuši. Maketu pa e-pastu nosūtu apskatīšanai Rolfam, kurš tad uz karstām pēdām atsūta garu labojumu / ieteikumu sarakstu. Cik ātri vien varu, uztaisu jaunu variantu, un tā turp un atpakaļ sešas vai septiņas reizes. Kad pēdējos divos maketos ne Uldis, ne Andris, ne Rolfs ne es, un pat ne Vita Gaiķe kā pati pēdējā pārlasītāja vairs nevienu kļūdu nevar atrast, makets tiek nosūtīts uz spiestuvi Toronto.

Kādus pienākumus galvenais redaktors Rolfs Ekmanis Tev ir uzticējis?

 

Uzticējis man Rolfs ir datormaketētāja pienākumu un goda pilno galvenā redaktora vietnieka tituli, kas izteic varbūt vairāk viņa cerības uz manu eventuālu ieaugšanu amatā, nevis kādu vēl citu konkrētu pienākumu. Taču manus padomus Rolfs ņem nopietni. Par katru JG sagatavoju informatīvu rakstu latviešu diasporas avīzēm, kā arī nu jau vairākus gadus gatavoju kopsavilkumu angļu valodā.

Kādas ir Tavas domas par apstākļiem Latvijā?

 

Neviens pesimists nepriecājas piedzīvot pareģoto postu, un es skumstu kopā ar vīlušamies optimistiem. Bet par latviešu tautu es turpinu būt optimists par tik, par cik es pats esmu latvietis, un absolūti nosodu katru, kas runā, ka latviešu tauta nav nobriedusi demokrātijai.

Kādas ir tavas domas par tagadējiem trimdas / klaida latviešiem, latviešu sabiedrību Kanāda un ASV?

Jāatzīstas, ka neesmu sabiedrisks cilvēks. Sen neesmu bijis netālajā Bostonā uz kādu latviešu sarīkojumu. Par trimdas/klaida latviešiem esmu tik pat labās domās kā par Latvijas latviešiem, un satikšanās reālā veidā notiek, kaut reti, vienmēr kā ar veciem draugiem, vai, varbūt pareizāk teikt, kā ar ģimenes radiem.

Ko tu lasi prieka pēc? 

 

Patlaban JG e-arhīvā salieku Ulda Ģērmaņa „Zemgaliešu komandieri”, tātad lielā nopietnībā bet arī ar baudu lasu to. Bet, līdz ar pensionēšanos, pietiek laika arī palasīt citus tekstus. Visvairāk prieks lasīt grāmatu, kas meistarīgā valodā atklāj kaut ko jaunu. Nesen izlasīju Daglasa Prestona (Douglas Preston) Cities of Gold – par 16. gs. spāņu invāziju Ziemeļamerikas dienvidrietumos un par šī reģiona vēsturi līdz pat mūsu laikiem. Nesen izlasīju arī Roberta Kramba (Robert Crumb) ilustrēto Bībeles Veco Derību, The Book of Genesis. Tā arī bija vesela atklāsme! Cenšos informēties par jaunumiem tehnoloģijā un zinātnē...

Kādi ir tavi mīļākie autori un kāpēc?

 

Nav man neviena īsti mīļākā autora. No latviešiem mīļākie būs sestdienas skolā „ieborētie” klasiķi – Brāļi Kaudzītes, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe, Jānis Veselis. Vienmēr ir paticis Anšlavs Eglītis. Studenta gados ar sajūsmu lasīju Alberta Bela īsstāstus un romānus. Tagad ļoti patīk Laima Muktupāvela. No dzejniekiem – Uldis Bērziņš. Žēl minēt vārdā, jo īstenībā man mīļi visi rakstnieki, kam netrūkst dūšas sevi atklāt valodas rotaļās! Tu pats tāds esi. Dzejas grāmatas man mājās diezgan daudz. Tās turu pa rokai pie darba galda un labprāt pašķirstu, kad rodas vajadzība kaut ko īpaši nopietnu (vai arī īpaši smieklīgu) kādam pateikt. Laiku pa laikam uznāk trakums, un mēģinu kaut ko pārtulkot no vienas valodas otrā. Tas ir pats vislabākais veids kā iedziļināties dzejā. Reiz pat biju apņēmies mēģināt pārlatviskot kādus no Emīlijas Dikinsones (Dickinson) dzejoļiem, bet nekur tālu netiku. (Zinu, ka pirms dažiem gadiem bija Rīgā uzvedums, „Skaistā no Amherstas”, jeb Belle of Amherst, bet nezinu, vai ir bijis kāds atdzejojumu krājums...)

Kādu lomu latviešu grāmatas spēlēja tavā jaunībā un tagad.

 

Manā jaunībā grāmatas spēlēja daudz lielāku lomu nekā tagad. Tās veidoja manu personību, kamēr tā man bija dikti nedroša. Protams, lasīju arī „mēslus”, jo citādi nekad nezinātu starpību starp labu un sliktu lasāmvielu. Vismaz tagad, kad esmu kļuvis vecāks, mēsli vairs nav jālasa. Nelasu arī tikai, lai izklaidētos. Taču, lai gan gudrāks esmu, nekā biju jaunībā, pats savu balsi vēl joprojām nepārvaldu tik labi, lai no manis iznāktu ievērojams rakstītājs...

Vēl kādi angļu valodas autori tevi interesē? Kāda tematika?

 

Angļu valodā reti kad izlasu kādu noveli vai romānu. Ja lasu, tad diezgan eklektiski, t.i., vadoties no patstāvīgas atziņas trūkuma. Lai nepagrimtu tumsonīgā analfabētismā, regulāri pārlasu The New York Review of Books. Jā – nupat izlasīju Tima Obraiena (Tim O’Brien) The Things They Carried – par Vjetnamas karu. Visvairāk mani pievelk tematika, kas saistīta ar patiesības meklēšanu, nevis pārliecināšanu un pierunāšanu. Nevis izklaidēšanos. Lai izklaidētos, meklēju interesantas vietas, kur pastaigāties ar sievu, un visur nesu līdz pasmagu fotoaparātu.