ZIŅAS UN NEZIŅAS NO TĪKLIEM UN TĪMEKĻIEM

 

PALĪDZĒSIM TRŪKUM­CIETĒJIEM LATVIJĀ

 

Bezdarbnieku skaits Latvijā turpina pieaugt, nu jau sasniedzot apaļus 20% jeb 200 000. Līdz ar to pieaug arī trūcīgo cilvēku skaits. To sastāvs krīzes laikā ļoti mainījies. Pēdējā laikā visbiežāk trūcīgo rindās nonākušas jaunas ģimenes ar maziem bērniem, kuras bankās ņēmušas kredītus dzīvokļa iegādei. Zaudējot darbu, vīri vairs nespēj dzēst kredītus un bankas nesaudzīgi noņem pat valsts pabalsta naudu bērniem. Diemžēl, arī atbalstu, ko ES sniedz saviem trūcīgajiem pilsoņiem, viņi nesaņem, jo par šo atbalstu ir ļoti maz informācijas. 2006. gadā Latvija naudu pieprasīja un saņēma, bet 87% no tās neizmantoja. Pērn no 5 463 353 eiro piešķirtā atbalsta 4 000 137 eiro palika neizmantoti. Tos ES paņēma atpakaļ un papildus piešķīra tām valstīm, kuras rūpējas par savu tautu. Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācija ziņo, ka palielinājies to slimību īpatsvars, kādas raksturīgas nabadzībai. (..) Kā mēs varam palīdzēt? Ziedosim Biedrībai Sargi valodu un Latviju, Rīgā, Lokomotīves ielā 80 – 13, LV 1057, Vienotais reģistrācijas numurs: 40008132043, Konta numurs: LV43HABA0551022610040, Swedbank Latvija (vecais nosaukums Hansabank), Filiāle: Andris. Paldies par atbalstu!

Biedrības Sargi valodu un Latviju uzdevumā,
Gunārs Indārs, gunars@indars.com

 

Jau 20 gadus to vien dzirdam, - ziedojiet, ziedojiet, ziedojiet... Gluži kā pavecā Čikāgas piecīšu dziesmā. – Bērniem nav ko ēst... māmiņām nav ko dot... ģimenes nevar atļauties... Bet valsts, valsts tak ir mūsu nams un mūsu jumts. Ja tā nevar 20 gados parūpēties, lai nav jāstaigā desmitiem, pat simtiem tūkstošu ar ubagu tarbām, un tajā pat laikā rūpējas, lai valsts vadoņi var kļūt par miljonāriem un saņemt četrciparu, piecciparu un pat sešciparu algas mēnesī, tad ir nevis jāubago, jāziedo, bet jāmaina šī sistēma. Kaimiņam nodegusi māja, es tam dodu kādu laiku pajumti, ko ēdamu. To es saprotu, palīdzu. Ir sociāla nesapratne par invalīdu problēmām, par narkotiku problēmām... Arī to es saprotu un iesaistos, palīdzu. Ja konkrēti, tad veidoju vasaras nometnes jauniešiem ar īpašām vajadzībām, pansionāta vecīšus apbraukāju un klubiņā katru nedēļu rādu kādu jauku filmu, gadskārtās kādu ballīti uzriktēju, koncertu. Tas ir saprotami un normāli civilizētā sabiedrībā. Bet to, ka trūkumcietēju tūkstošiem, Brīvības cīņās kritušo kapiem, saslimušiem bērniem, valsts bērnu slimnīcai nepārtraukti vajag ziedot un ziedot, to es nesaprotu un atsakos saprast. Tāpēc nevienu latu neesmu ziedojis un neziedošu šīm TV kampaņām. Nežēlīgi, bet vēl nežēlīgāk ir vairot šos ziedojumus gaidošos pulkus un vienlaikus izpirkt tos neliešus, kas dzen valsti ellē ratā, grābdami sev tūkstošus un miljonus, nekaunīgi, regulāri, sistemātiski.

Vilnis Gricaičuks-Puriņš, v.g.pooh@gmail.com

 

 

Ziedojumu vākšana ir tas pats, kas ar rokām aizspiest plīsušu ūdensvadu, ja nekas cits lietas labā netiek darīts. Palīdzēt ir jēga konkrētai ģimenei, bet ne sabērt naudu kopus katlā, nezinot kur tā aizklīst. Ne visiem salda dzīve arī starp tiem, kam darbs ir – vai nu uzņēmuma konti ir arestēti, vai nu nav bijusi norēķināšanās par nodoto produkciju, bet cilvēks strādā un algu nesaņem. Ne sapņos nerādījās, ka Latvijā varētu valdīt tāds haoss un bardaks kā tagad. 90. gados tā rietumnieku ieviestā šoka terapija bija tikai ziediņi, nu esam tikuši arī pie odziņām. Nāk vasara, un daudzus glāba ogu un sēņu lasīšana. Tagad pēc Repšes plāna arī šī nodarbe skaitās uzņēmējdarbība, par kuru iekasē nodokļus, pie tam tik lielus, ka ogotājs pat nodokļiem nespēs nopelnīt. Tātad... Kā var palīdzēt? Vienīgi ar darbavietu radīšanu, pie tam masveidīgu, jo atsevišķās saliņas, kur vēl ir darbs darāms, tāpat grimst Latvijas maksātnespējas jūrā.

Ausma Ābele, ausma.abele1@apollo.lv

 

 

Ja varējām pastāvēt daudz draņķīgākos apstākļos, kad mums pat nebija savas valsts, tad varam arī tagad. Jāmācas paļauties uz sevi. Tāpēc labāk pastāstīšu par sevi.

Pirms sešpadsmitās vasaras strādāju skolas šefu dārzniecībā, kur savas 60 stundas bija jānorukā, rokot zemi, vadājot ar ‘tačku’ šo un to – bez samaksas. Skola par to dabūja kādu krāsas ķopsi un varēja veikt kosmētisko remontu. Tāpat laukos ‘piehaltūrēju’ nelegāli ganot govis un aitas, kādu pusotru simtu galvu, slaucot ar aparātu govis un lasot medniekiem zīles. (Tolaik tiem bija obligāti jāsalasa vairāki desmiti kilogramu, lai dabūtu atļauju piedalīties medībās.) Lasīju zīles 30 litru veļas trumuļos, par katru 3 rubļi. Lasīju rudzupuķu ziedlapas un žāvēju, jo tās brangi maksāja kilogramā. Kilogramu savākt gan nācās visai pagrūti. Tie bija pirmie nopelnītie rubļi, kad mācījos vēl 4., 5. klasē. Pēc 8. klases mācības miju ar dažādiem darbiem. Atslēdznieks, preču krāvējs, ekspeditors, kompresorists, dažādi darbi uz konveijera, kokapstrādes ceha galdnieks, krāmējos ar finanšu papīriem, preci pieņemot un nododot, un citi darbi vēl, pirms nebija sasniegti 18 gadi. Neko dižu nenopelnīju, taču tā bija pieredze un arī nauda paša nerātnībām. Mātei gan arī devu, bet domāju, ka tikpat saņēmu atkal atpakaļ. Jābrīnās, kādi atbildīgi amati man tika uzticēti, pirms biju vēl sasniedzis 18. Studenta gadi bija krietni vēlāk, un tad jau darbu savienoju ar mācībām, ne otrādi. Reiz saskaitīju, cik amatos esmu strādājis – sanāca 46. Tā ir neatņemama pieredze, kas ļauj man jebkuros ekstremālos apstākļos izdzīvot un normālos apstākļos dzīvot. Galvenais, pašam sev par vergu nepalikt, bet vergot citiem no brīvas gribas jau parasti nenākas. Vismaz manas paaudzes pēdējo 50 gadu laikā tā nav bijis. Savā laikā pelnīju savus 1000 rubļus mēnesī. Nedz lietoju sīvo, nedz smēķēju, tomēr naudai atradās gluži labs pielietojums. Mīlēju ceļot gan pa Latviju, gan arī pa Eiropu. Patika braukt ar laiviņām, pērties pirtiņās, braukāju ar folkloristiem pa senvietām, dziedājām, iesaistījos NVO [nevalstiskās organizācijās], iemācījos strādāt uz datora. Kad pienāca valūtas reforma 200:1, reformēju savus 1000 rubļus piecos latos. Tad no sliedēm izsita iekļūšana autoavārijā, par ko tiesa nekādu kompensāciju man nepiešķīra. Mira mamma, visai smagi. Vajadzēja operācijas, kuras tāpat arī nelīdzēja. Kad kā vienīgais pelnītājs vairs nevarēju nodrošināt savas ģimenītes ierasto dzīves līmeni, tā mani pameta. Nedaudz padzēros sīvā, pagulēju pa slimnīcām, pametu augstskolas studijas. Tad atkal saņēmos. Saskaldīju ar cirvi visas mēbeles, pārējo iedzīvi izdalīju bomžiem, dzīvokli pārdevu un sāku jaunu skaistu dzīvi. Apprecēju sievu pārdesmit gadus jaunāku par mani, iekārtojām viņas dzīvokli, nopirkām lietotu Kraisleri. Cepām un cepam projektus un darām visu, kas pa rokai gadās un padodas. Tagad esmu profesionāls „bezdarbnieks”. Pabalstus nesaņemu, bet mazo darbiņu par dažiem latiem jau netrūkst. Kādam vajag grāvi izrakt, kādam malku saskaldīt, kādam ko salabot, vēl kādam kādu projektu, līgumu uzrakstīt, kādu finanšu darījumu „apgrozīt”, bērniem nometni novadīt, pasākumu pafilmēt un pafotografēt. Tāpat kaut ko ar datora un interneta palīdzību izdarīt. Tāpat par anketētāju, kas pa mājām staigā un anketē cilvēkus. Tas gan man ne visai patīk, taču lats par anketu dod iespēju dažu simtiņu nedēļā nopelnīt, lai zobi vadzī nav jākar. Totāls bezdarbs vēl mani nav piemeklējis. Uztveriet bezdarbu, trūkumu, ciešanas, sāpes kā dzīvā organisma dabīgu reakciju krīzes apstākļiem, un būsiet jau daļēji gatavi tikt ar tiem galā. Uztveriet minēto kā kaut ko nepieņemamu, neiespējamu, nepieļaujamu, un ir liela iespēja krīzes apstākļos iet bojā.

Vilnis

 

 

Vilni, esmu ar tevi vienisprātis – jāpriecājas par to, kas ir, nevis jābēdājas par to, kā nav. Bet par darbiem labāk būtu paklusējis! Tevi var aizstiept uz VIDu [Valsts ieņēmumu dienestu] un likt par katru reģistrēties kā pašnodarbinātai personai. Nodokļus par tiem līdz 90 gadu vecumam nespēsi samaksāt. Vai tad nezini jaunos likumus – paauklē kaimiņiem bērnu, skaities pašnodarbinātais un maksā nodokļus. Aiznes groziņu ar ogām uz tirgu – pašnodarbinātais. Apgriez draudzenei nagus vai uztaisi frizūru – pašnodarbinātais. Totāls bezdarbs ir tad, ja apkārt vien tādi pašnodarbinātie! Pašlaik ienākumu sadalē visā pasaulē valda pilnīga anarhija, sākusies iznīcība. Tie, kas nebūs tikpat veikli kā tu pielāgojušies anarhijai, taisīs revolūciju, bet tās iznākums nav paredzams. Sistēmu, lai tā būtu taisnīga, saremontēt būtu lētāk, tikai neredzu vēlēšanos no tiem, kas to varētu izdarīt.

Ausma

 

 

VID man var atņemt salasītās ogas, ja tās centīšos pārdot, bet ne vairāk. Ogas gan labāk ietaisu sulā un zaptēs, lai nav jāpērk visādi surogāti veikalos, kad vēlos ko gardāku par krāna ūdeni padzert. Tas pats arī ar sēnēm. Bet pieļauju, ka dažam čaklākam tas ir rūpals. Jāsaka gan, ka pazīstamie nav žēlojušies par kādām represijām, andelējot savas sēnes vai ogas. Man apkārt ir daudz darbīgu ļautiņu, tāpēc bezdarbu tā īsti nejūtu. Sistēmas maiņai nav nepieciešama revolūcija. Demokrātiskās iekārtas paspārnē var veidoties sistēma, kas sabiedrību īsā laika posmā spētu nodrošināt ar labklājību, drošību un ilgtspējas garantijām, bet arī var, gluži pretēji, visu to ātri atņemt. Tāpēc sabiedrībai demokrātiskajā iekārtā jābūt sevišķi modrai un aktīvai, jo tieši no katra tās dalībnieka izvēles un līdzdarbības vai pasivitātes ir atkarīgs visas sabiedrības stāvoklis. Oligarhu elitāro demokrātisko sistēmu remontē kā vēlies, tā tik un tā paliks tāda, kāda ir – pirmām kārtām vērsta uz elites un oligarhu interešu aizstāvniecību, tās labklājības, drošības un ilgtspējas garantēšanu. Viss pārējais tai ir otršķirīgs. Ja ir līdzekļu pārpalikums pēc sistēmas primāro interešu nodrošināšanas, tiek nodrošinātas arī sekundārās intereses. Ja sāk aptrūkt līdzekļu, notiek gluži otrādi: elites, oligarhu vajadzībām tiek atņemti arī līdzekļi no iepriekš otršķirīgajām vajadzībām atvēlētajiem.

Sistēma jāmaina, nevis jāgāž. Un mainīt varam tikai un vienīgi mēs, kuriem, atbilstoši Satversmei, pieder suverenā vara valstī.

Vilnis

 

 

Atlasi no sarakstes vēstkopā SVEIKS izdarīja Juris Žagariņš