Laima Kalniņa

SIMTKĀRTĪGI 

Toreiz, no skolas nākot, mēdzu satikt vecenīti, kas ubagoja, sēdēdama pie  senlaicīgas pareizticīgo baznīciņas. Es nezinu, vai ubadzīte tur tikai sēdēja, jo pati arī bija pareizticīga, vai varbūt tikai tādēļ, ka vieta bija ērta. Baznīcas dzelzs sētai bija ķieģeļu pamatne, kas veidoja ērtu sēdekli, bet tas nebija svarīgi. Nozīmīgi bija tikai tas, ka viņa bija veca un lūdza. 

Es mēdzu apstāties pie viņas un iedot viņai santīmiņu, jo domāju, ka tā ir jādara, ja satiek ubadziņu. Un viņa tad pasmaidīja un teica labus vārdus, kā piemēram − lai Dieviņš tevi pasargā, bērniņ! Vai ko līdzīgu. Es arī uzsmaidīju vecenītei, un, tā smaidīdamas, mēs šķīrāmies. 

Diena, par kuru gribēju jums stāstīt, bija viena no tām, kad pie mums Liepājā viesojās no Rīgas atbraukušais vectētiņš. Protams, mēs ar brāli domājām, ka tajā dienā mēs uz skolu varētu pavisam neiet, lai varētu vectētiņu apsveikt, tikko viņš vērtu mūsu nama durvis.  

Vectētiņš bija mums ļoti mīļš, vienmēr no Rīgas atvedot arī jaukas dāvanas − vai nu šokolādes, vai garšīgus svešzemju augļus. Bet ne jau tas vien. Vectētiņam nekad netrūka laika parunāties ar mums, un tieši par to, kas tobrīd bija mums vissvarīgākais, nevis kā tas dažreiz mēdza notikt ar citiem lielajiem. 

Taču mums nekad neizdevās vecākus pārliecināt, ka vectētiņa ierašanās bija pietiekami svarīgs iemesls, lai mēs drīkstētu kavēt skolu. Tā nu nācās vien savākt grāmatas un burtnīcas, un pusdienlaikam sasmērētās maizes rikas un doties ceļā, lai pusdienlaikā, ēdot savu maizīti un piedzerot tai klāt silto un saldo tējiņu, varētu draudzenēm izstāstīt par vectētiņa ciemošanos. 

Tikai mājup soļojot, es pēkšņi atcerējos, ka man kabatā ir tikai viens vienīgs piecsantīmu gabals. Kā nu es varēšu vecenītei pie baznīcas žoga iedot ierasto santīmiņu, par kura saņemšanu viņa vienmēr tik ļoti priecājās? Es nevarēju viņai atdot visu savu naudu! Man taču vajadzēja vismaz rītdienas tējas naudiņu! Siltais un saldais, tik ļoti gardais dzēriens prāvajā baltajā krūzē maksāja divus santīmus un, ja es vecenītei atdotu vienīgo piecsantīmu gabalu, tad vairāk naudas man nebūtu. 

Es izbijos. Iet garām vecenītei, it kā es viņu neredzētu, nepazītu, nezinātu? Vai man pietiktu drosmes raudzīties viņai acīs, zinot, ka viņa gaida santīmiņu, un tomēr nedot? Nevarēju taču pasniegt piecinieku un prasīt divus santīmus atpakaļ! Grozīju kabatā nelaimīgo naudiņu. Mans ašais solis, steidzoties mājās, lai satiktu vectētiņu, kļuva gausāks un gausāks. Es vēl aizvien nebiju izšķīrusies, ko darīt, kad bija klāt baznīcas žogs. Nemaz neapzinājos, ko daru, pastiepu roku un, kā parasts, devu naudiņu vecenītei. Viss bija kā parasts − viņas labie vārdi, mūsu smaidi. 

Es pagriezos un gāju. Pārsteigta jutu, ka pēkšņi iet bija daudz vieglāk. It kā mazā plakanā naudas ripiņa būtu bijusi tik smaga, ka tās dēļ bija bijis grūti likt soli. Tagad naudas nemaz nav, es sev domās sacīju. Brīnumainā veidā tas vairs nebaidīja. Pat ne tas, kad mēģināju sev iztēlot, cik negaršīga būs sausā maizes rika bez gardās tējiņas. 

Vectētiņš sēdēja mājās pie galda, un es tūlīt steidzos pie viņa. Viņš sniedzās man pretī jau pa gabalu. Dāvanas. Šoreiz šokolāde un mirdzošs sudraba pieclatnieks.  

Pieclatnieks? Es raudzījos uz sudraba velti savā rokā. Piecsimt santīmu? Stāsts par simtkārt atdošanu. Mazliet neticīga un pārsteigta, es pacēlu acis uz pelēkajām Liepājas debesīm. Paklau, es domās Kādam jautāju. Vai Tu tiešām šito no visas tiesas?  

Par Laimu Kalniņu skat. JG260:9