Jānis Krēsliņš, jun.

LABAIS GANS AR BRĪVU GARU

 

Nav ne mazāko šaubu – mūsu atmiņa kļūst arvien sadrumstalotāka un īsāka. Tādēļ mūsu sabiedrības varoņiem un zvaigznēm jāstrādā vaiga sviedros, lai tikai mēs tos neaizmirstu. Kur tie laiki, kad atmiņas gluži nepiespiesti pārslīdēja no vienas paaudzes pie nākošās! Stāstus par varoņiem, kas nav meklējuši starmešu gaismu, uzklausām ar neuzticību un neapmierinātību. Man bija jāpabrīnās par paša īso atmiņu saistībā ar īpatnēju varoņa tēlu. Pirms vairāk nekā 20 gadiem bija iespēja iepazīt gluži neaprakstāmu darba rūķi. Viņš šaudījās kā dzīvsudrabs, vienmēr šķita savu uzdevumu pārņemts un nekad nesūdzējās par likteni un likstām.

Jo vairāk viņš paveica, jo mazāk dzirdējām par viņa panākumiem. Tikpat ātri kā uzpeldējis, viņš arī nozuda. Taču mūsu vide pēc šādām īsām viesizrādēm krasi izmainījās. Galvas nesaprašanā grozīdami, iekšēji smaidījām. Viss ap šī cilvēka būtību bija tik neparasts un netradicionāls. Viņš neatbilda tikpat kā nevienam priekšstatam. Tikai pavadot viņu pēdējā gaitā, atklāju, ka nebiju vienīgais, kas bija viņa iekšējās dzirksts pārņemts. Pilniem autobusiem devāmies uz kapsētu.

Ar šo kluso darboni iepazinos caur Veronikas Strēlertes nostāstiem. Tiklīdz kā pieminēja viņa vārdu, Strēlertes sejā parādījās neliekuļots smaids. Tam visbiežāk sekoja kāds gluži neticams stāsts par viņu sadarbību, gatavojot izdevumu, kas ar pārtraukumiem vairāk nekā 45 gadus pulcināja ap sevi daudz nozīmīgu autoru un kas satur vērtīgus pētījumus par mūsu kultūras vēsturi. No 1944. līdz 1956. gadam šis izdevums bija pazīstams kā Dzimtenes Balss, nesajaucams ar padomjlaika propagandas izdevumu Kultūras sakaru komitejas paspārnē. Pēdējā posmā tas bija pārtapis par Dzimtenes Kalendāru [kas iegūst KF atzinību. Red.].

Kaut arī klusais varonis bija šī izdevuma dvēsele, viņa vārds parādās ļoti neuzkrītoši. Par savu dzīvi viņš mēdza stāstīt maz. Dzimis 1907. gadā Nautrēnos, 24 gadu vecumā viņš savu dzīves sūtību saistīja ar katoļu baznīcu. Tās paspārnē attīstījās viņa īpašais talants – kur vien viņš nonāca, tur uzcēla baznīcu. Pirmo – Kristus Karaļa baznīcu Rīgā 1943. gadā. 1944. gada rudenī viņš bija spiests Latviju atstāt. Zviedrijā nonācis, viņš tūlīt sāka kalpot apvidos, kur pirms kara katoļu baznīca bija bijusi skaitliski maza, bet, pateicoties kara bēgļiem, strauji pieaugusi. Prazdams neaprakstāmi daudz valodu un bieži runādams tās tikpat kā vienlaikus ar savu jauko latgalisko pieskaņu, viņš bija pareizais cilvēks pareizā vietā. 1948. gadā uzcēla krusta kapelu Eskilstūnā, 1973. gadā Labā Gana baznīcu Fālunā un 1978. gadā pārvērta Dālarnas apvidus pamesto Sogmīras vilcienu staciju par jaunatnes atpūtas mītni, uz kurieni plūda bari no visām Eiropas malām, jo augstu vērtēja tās nepiespiesto garu un netradicionālo pārvaldnieku.

Īsi pirms nāves atklājās, ka šis sava ceļa gājējs bija glābis daudz dzīvību okupācijas gados, paslēpdams tos gan savā baznīcā, gan tai piederošos šķūnīšos. Baznīca ar bīskapu priekšgalā, izrādījās, neko par to nezināja.

Vairāk nekā 20 gadu pēc nāves, viņam piešķirts Izraēlas valsts goda tituls Taisnīgais starp tautām – varbūt visaugstākā atzinība, ko var piešķirt par šādu varonību.

Prāvests Kazimirs Vilnis bija uzticīgs līdz nāvei (1988). Par to viņam piešķīra dzīvības kroni. Žēl, ka bija jāpaiet vairāk nekā 20 gadiem, pirms aptvēru, ka viņš man un daudziem citiem bijis labais gans.

Kultūrvēsturnieks Dr. Jānis Krēsliņš, jun. strādā Zviedrijas Karaliskajā bibliotēkā.