Jaunā Gaita nr. 261. vasara 2010

 

 

Laimonis Purs

RADIO BALSIS

 

Kā 1922. gadā dzimušu mani var ieskaitīt radiofona dzimšanas paaudzē. Latvijā radio balss ierunājās 1925. gadā, klausītāju skaits pieauga lēni palēnām, un manās ausīs pirmo reizi ieskanējās tikai 1935. gada vasarā Jelgavas apriņķa Lielvircavas pagasta „Akotos”, kuros aizvadīju skolas brīvlaiku kā zemnieku saimniecības pilnvērtīga darbaspēka neatņemama sastāvdaļa. Atbrauca ciemiņš, mātes jaunākās māsas klasesbiedrs pamatskolā. Nācis no daudzbērnu ģimenes, viņam Pirmais pasaules karš aprāva izglītību, tomēr turpinājis iet pašmācības ceļu, bija apguvis prasmi rīkoties pat ar logaritmisko lineālu, un šoreiz mums atveda pārsteidzošu dāvanu – ārēji mazu, no finiera izgatavotu kastīti, kurā iestiprināts ar diviem pirkstiem pieregulējams – kā viņš skaidroja – kristāldetektors, stiepļu ritulīši un, turot rokā austiņas, apsolīja: Tajās dzirdēsim, ko runā Rīgā!

Pašgatavotais detektora uztvērējs darbojās lieliski. Tīra, dzidra skaņa, bez blakustrokšņiem, vienīgi zibenim zibinot sprakšķēja. Tā aizsākās mans radioklausītāja mūžs. Dienas lielāko daļu paņēma lauku darbi, radio tikai vakaros, sestdienās līdz pusnaktij raidīja deju mūziku, un ne reizi vien biju aizmidzis ar nenoņemtām austiņām.

Rīgas dzīvoklī 1939. gadā ierunājās lietots spuldžu uztvērējs. To 1940. gadā nomainīja VEF jaunais ieapaļīgais modelis. Tas nokalpoja kara un ilgus pēckara gadus.

Vācu okupācijas laikā radioaparātus neatņēma, vienīgi, piedraudot ar bargiem kriminālsodiem, aizliedza klausīties „ienaidnieku”. Biju starp nepaklausīgajiem. Iesēju vefiņu lakatā, aizvedu uz Jelgavu, kur strādāju cukurfabrikā, un klausījos katru vakaru; kā krievu valodu neprotošam, Maskava mani neinteresēja, objektīvāku informāciju par norisēm frontē sniedza raidītājs Atlantic, no BBC raidījumiem centos neizlaist piektdienās stundu pirms pusnakts slavenā Silvestra orķestra tiešraidi.

Padzinuši no Rīgas hitleriskos okupantus, staļiniskie okupanti pret radio individuālu klausīšanos bija bargāki: pavēlēja uztvērējus aiznest valsts glabāšanā. Manam vefiņam „palaimējās”, to savā lietošanā paņēma laikraksta Cīņa ārzemju nodaļas vadītājs, starptautisko notikumu komentētājs, SMERŠ-a uzticības virsnieks Mavriks Vulfsons. Viņš drīkstēja dzirdēt „ienaidnieka balsis”; cieši jo cieši piekļāvis ausi pieklusinātam skaļrunītim, lai ne vārds nenokļūtu „nevēlamās ausīs”, viņš centās būt zinošāks par padomju noklusēšanas un melu mucā pa spundi barotiem darbaļaudīm.

Pēckara gados neklausījos ne Rīgas, ne Maskavas pliekani uzbāzīgo aģitāciju un Kremļa slavinājumus. Dzīvodams komunālos dzīvokļos, neriskēju uztvert ārzemes, tā sargājot ne vien sevi un ģimeni, bet būtībā arī ziņotājus, kam uzdots kaimiņu „pieskatīt”.

Jauns, krasi atšķirīgs pavērsiens notika 1960. gados, kad VEF izvērsa portatīvā uztvērēja Spīdola ražošanu, eksportam ar uzlabotu kvalitāti un papildus īsviļņiem, nopērkamu „pa blatu”. Radās iespēja lauku un mežu vientulībā pameklēt labākas dzirdamības zonas. „Aukstam karam” saasinoties, ar tā sauktiem „zāģiem” visciešāk slāpēja lielākās pilsētas, Rīgu un Latviju jo īpaši.

Pagājis jau pusgadsimts, tomēr atmiņā saglabājies 1968. gads un dramatiskie notikumi Čehoslovākijā. Šis gads arī man bija sācies – var sacīt – dramatiski: pēc 13 izrādēm Drāmas (Nacionālā) un Krievu drāmas teātros manu lugu Redzēt jūru, skatītāju līdz pēdējai iespējai pārpildītās zālēs, aizliedza. Luga esot dramaturģiski vāja, nesaprotams nosaukums, divdomīgas replikas. Patiesību rakstīt nedrīkstēja. Jau ar to vien, ka lugas darbība noris Sibīrijā, starp latviešiem (viena krievu tautības sieviete), un vienā no centrālām lomām redzams vecs boļševiks, padomju režīmā aiz bailēm pataisīts par vientiesi, – ar to vien biju iespļāvis Krievijas sarkanā imperiālisma atbaidošajā sejā. Apzinājos, ka ne kompartija, ne tās iztapīgie censoņi nekad nepiedos manu apgrēcību. Nospiedošās sajūtas mākts, pārtraucis darba attiecības ar žurnālu Zvaigzne, – aizbraucu uz Lejasciema pagastu, apmetos Gaujas krastā dzīvošanai pārbūvētā pirtiņā. Klusums, vientulība, brīvs laiks radio balsīm. Nemierojās Polijā, tur aizliedza poļu 19. gadsimta dzejnieka Adama Mickeviča (Mickiewicz) lugu Dziady (Veļi) , nemiers Čehoslovākijā, pie tam valsts vadošajās aprindās, komunistiskās partijas CK pirmā sekretāra uzvārds Dubčeks tulkojumā latviski sabalsojas ar mūsu nacionālkomunista Kārļa Ozoliņa uzvārdu. Vai tiešām notiks totalitārā režīma izmaiņa un būs „sociālisms ar cilvēcisku seju”? Šķita uzspīdam cerība nopietnākām izmaiņām. Lai līdzsekotu notiekošajam, Rietumu radio balsis kļuva tikpat neatņemama ikdienas sastāvdaļa kā brokastis, pusdienas, vakariņas. No Lejasciema uz Alūksnes pusi padomju armija bija izbūvējusi pazemes pilsētu, par tās apmēriem liecināja izraktie kubikmetri, ar kuriem līkločainais Rankas-Alūksnes lielceļš bija pārtapis platā, iztaisnotā šosejā, no neredzamas starta ierīces kā no lielgabala tika izšauta lidmašīna, un, pārvarot skaņas ātrumu, nogranda otrs sprādziens. Armijas radiosakariem jādarbojas nevainojami, Rietumu raidstaciju traucējošie „zāģi” pieklusināti un, ekranizējot Spīdolu ar metāla plāksni, izdevās pietiekami skaidri sadzirdēt arī raidījumus latviešu valodā. Togad kopā ar radio balsīm aizvadīju stundas, dienas, vasaru.

Iepinies literārās norisēs, diendienā ieelpojot tā sauktā sociālistiskā reālisma smacējošo gaisotni, – kā spirgta gaisa vēsma atplūda Brīvās Eiropas apskatnieka Māra Raudas latviešu padomju literatūras vērtējumi. Tos klausījās. Reiz saņēmu pat tiešu un atklātu apliecinājumu: izvērtējot manu īsromānu Karuselis, Māris Rauda pievērsa klausītāju uzmanību autora uzkrītošai izvairībai ieskatīties padomju sadzīvē, ir tikai gados vecāka vīrieša pārdzīvojumi, iemīlot gados jaunāku sievieti, tātad toslaikus pie mums kaut kas neatļauts, aizliegts. Nākamajā dienā iegriezos Preses namā, iespiedos braucēju pārpilnajā liftā, un pēkšņi atskan skaļš uzsauciens: Dzirdēji vakar Māri Raudu runājam par Karuseli? Saucējs – dzejnieks Jānis Rokpelnis, kādu laiku strādājām kopā Rīgas kinostudijā. – Dzirdēju. Neko pielikt, ne atņemt. Trāpīgi, – atbildēju.

Bija jau pagājušā gadsimta astoņdesmitie gadi. Tuvojāmies pārmaiņu laikmetam. Rietumu radio balsis gadu desmitiem bija kā atbalss latviešu cerībām dzīvot neatkarīgā Latvijā.

 

* * *

Vecumā, atceroties jaunību, mēdz apgalvot: sniegs bija baltāks, saule siltāka, zāle zaļāka. Arī Rīgas radiofons sensenos laikos tomēr bija vismaz man patīkamāks, piemēram, pauzes aizpildīja akordi no Rīga dimd... vai Pūt, vējiņi.... Klusināti, rimti, bez steigas, var sacīt, nomierinoši. Kas tagad notiek? Kā baidoties no dažām klusuma sekundēm, klausītāju ausīs ietriecas biedējoši uzbāzīgs troksnis, šķiet, kāds ticis pie koka āmura un dauza pa skārdu, cits aprauti kaut ko pīkstina, vienvārd, ļembasts. Reklāma un informācija par turpmākiem raidījumiem arī notiek uz trokšņa fona, itin kā tīši traucējot sadzirdēt sacīto.

Runas kultūra zūd gan TV, gan radio. Ja TV ziņās runā viens diktors, – ir iespēja skaļumu pastiprināt vai pieklusināt, bet ja divi – sieviete un vīrietis, un viņas balss spalgums trīsreiz spēcīgāks par vīrieša samtaino aizsmakumu, tad... Protams, vainojams arī klausītāja un skatītāja vecums, kad redze un dzirde pasliktinās. Acīm spēj palīdzēt brilles, diemžēl dzirdei daudziem nepalīdz pat vismodernākie digitālie pastiprinātāji; vaina nav ausīs, bungādiņā vai trijos dzirdes kauliņos, bet gan smadzenēs, kam ārējo nervu kairinājums jāpārvērš balsienos, jāatfiltrē no liekā. Ātrrunātājus viņiem nesaprast. Vecumā aizvien vairāk un vairāk jāatsakās no TV un radio raidījumiem ar dabisku, tomēr pazeminātu runas kultūru. Ja pasaules jaunumus gribas uzzināt, ieslēdzu Latvijas Radio1, kur nevainojamu saprotamību nodrošina Lauris Zvejnieks, Tālis Eipurs, Jānis Zariņš, Agnese Kārkliņa, Dace Simanoviča. Viņi runā dabiski un dabas doto talantu izkopuši tā, lai radio balss nokļūtu arī līdz vecāka gadagājuma klausītājiem.

 

Laimonis Purs ir stāstu grāmatu, lugu un vismaz desmit romānu autors, ieskaitot vēsturisko romānu tetraloģijas Degošais pilskalns (1962), Krusts virs pilskalna (1979), Tālajos pilskalnos (1981) un Sūrābele pilskalnā (1986). Viņa divsējumu literārās atmiņas Aizejot atskaties (2006) pazudušas no grāmatnīcu plauktiem gandrīz vai momentāni. Punkts pielikts arī 3. un 4. sēj., kas vēl nav publicēti.