Sniedze Ruņģe

ZILĀ ISTABIŅA & TORNIS

 

If a tree falls in the forest and there is nobody around, does it make a sound?

(metafizisks jautājums)

 

Kad mūsu tautas mežā krita mūsu dižais ozols Valdis Muižnieks, tad zeme nodunēja zem mūsu kājām un caur mūsu globālo latviešu saimi izskrēja tāda kā zemestrīce, un Valža krišanas atbalss bija manāma daudzajās satrauktajās telefona sarunās: Vai dzirdēji..? Vai tu jau zini…? Kad Valža krišanas skaņa nonāca līdz manīm, tā manī izskanēja kā: Virsaitis ir kritis, Lai saules mūžu dzīvo mūsu virsaitis! Un: Viens no mūsu ‘torņiem’ ir grīļojies un kritis… Un man jāatzīstas, es mazliet vaimanāju. Divas stundas klaiņoju pa Kalamazū ielām, gauži raudādama… Kāpēc? – tāpēc, ka likās, ka zeme kļuvusi maķenīt nestabilāka, tāpēc, ka likās, ka no mūsu tautas ēkas ir ticis izrauts svarīgs pamatakmens.

Valdis bija no tās paaudzes – apbrīnojami elektrizētas, enerģētiskas un vizionāras paaudzes, kura audzināja manu paaudzi. Valdis un viņa līdzgaitnieki Trimdā – vecāki, skolotāji, sabiedriskie darbinieki – mācīja mums (nepārprotami, un tā lai tas paliktu uz visu mūžu) par „neredzamajām vērtībām”: uzticību, lojalitāti un cieņu pret mūsu tautas garīgo mantojumu, izpratni par tās savdabīgo dvēseli, mīlestību pret Latvijas zemi, un, ja tas tiek no mums prasīts, uzupurēšanos šīs zemes un tautas labā. Viņi, Valdi ieskaitot, nosprauda mums šos ne vienmēr viegli sasniedzamos iekšējos mērķus, it sevišķi mītot tā sauktajā Svešumā un neizmērojami tālu no mītiskajām Mājām. Bet vienu mēs sapratām: tiekšanās pēc dvēseles cildenuma skaitījās par lielāku panākumu, nekā veiksmīga un neierobežota vāļāšanās pa leiputriju.

Klīstot pa Kalamazū klusajām svētdienas ielām, centos atsaukt Valdi vēl pēdējo reizi no Veļu valstības sliekšņa. Viņš māja man ardievas: Es dodos Mājās! – un pārkāpa Aizsaulē, atstājot manī skaudras ilgas pēc Mājām.

Kādreiz, pirms gadu desmitiem, kad klīdu pa pasauli, Mājas meklējot, īsti nezinādama, kas es esmu un kurp es eju, Valdis ar Lalitu mani pieņēma pie sevis, un es dzīvoju kā Dieva ausī. Lalitiņas Zilajā istabiņā. Zilā istabiņa bija viņas privātā pasaule, viņas dvēseles Sanctum Sanctorum, un man bija tas gods un laime tur patverties. Šis atgadījums spilgti atspoguļo Valža un Lalitas dzīvošanu neredzamo vērtību pasaulē – ikdienā – un ne tikai svētkos vai starmeša priekšā vai uz žurnāla vāka.

Filma. Flash forward. Svētdiena. Saņēmu Valža nāves ziņu. Dvēsele tā pa īstam satrūkstas. Mēs visi zinājām, ka Valdis dzīvos vismaz līdz simts. Sāku staigāt uz Aizej tur, nezin kur… Valdis mums bija ceļrādis uz Mājām. Vienmēr tik drošs, vienmēr tik pārliecināts. Kamēr dvēsele pārstrādā Lielo Sāpi, prātā kā atelpa iešaujas maza grāmata/buklets MĀJA, kuru sakopoja radoši ļaudis Latvijā, vairums arhitekti īsi pēc Atmodas. Tad, kad Latvijas kopdvēsele vēl virmoja gaišās cerībās un kad „parastie” cilvēki eksultēja tik tikko uzplaukušajā garīgajā brīvībā. Valdis bija Tornis. Tātad citēšu no MĀJA (kuras novilkumu, it kā zinādama, nesen biju lūgusi, lai man atsūta Valters Nollendorfs – vēl viens no mūsu diž­ozoliem); citēšu, ko saka mūsu tautas brāļi un māsas par Māju un Torni. Citēšu jums šos skaistos vārdus kā mierinājumu un kā ceļrādi uz turieni, kur aizgāja mūsu Valdis. Es nolieku šos vārdus kā ziedu uz Tava kapa, Valdi.

TORNIS varbūt nav īstais vārds, tas neietver visu. Es gribu runāt par „viens virs otra”, par īpašu kārtību vai kārtojumu, par – pacelšanu vai PACELŠANOS PĀRI.

Tas ir jumts virs mājas, tas ir manteļskurstenis virs pavarda. Tā ir Saule virs lauka. Tie ir Jāņi. Tas ir zārks bēniņos. Vārds ‘tornis’ šeit var tikt lietots tikai atslēgas vietā. Tikpat labi (vai slikti) varētu teikt „vertikāle”. Ap mums ir kustība, viļņojumi un strāvojumi. Mēs esam liecinieki notikumu plūsmai, visdažādākiem materiālu priekšmetu, formu kārtojumiem, bet fiksējam tikai tos, kas liekas būtiski. Tas var notikt domās un atziņās, tas realizējas darbos – konkrētos apjomos. Man liekas, ka šobrīd mums (vismaz man) ir nepieciešams noskaidrot, kur mēs stāvam un kas ir virs mums. UN TAD NĀK ATKLĀSME, ka tas ir bijis svarīgi arī cilvēkiem, kas šeit dzīvojuši senāk. Tiem, kas jau pirms tūkstošiem gadu mācējuši izsekot saules gaitai visa gada garumā. Iezīmējot saulgriežu brīžus. Viņi ir domās izsekojuši arī saules gaitai tās neredzamā ceļa posmā – aizsaulē. Cilvēks ZEM SAULES, cilvēks aizsaulē. Es, tu, mēs un – Saule. Pacelt galvu, ieraudzīt to, kas ir PĀRI un mēģināt saprast.

UN TAD SĀK LIKTIES, ka latviešu lauku māju tradicionāla jumta forma nav tikai lietderības noteikta, bet ka tā atspoguļo gadu simtos apjausto un veidoto priekšstatu par pasaules uzbūvi un velēšanos dzīvot saskaņā ar tās likumiem un kārtību. Ēkas izaug no apkārtnes ainavas, nevis kontrastējot, bet papildinot to. Lauku sētas centrā dzīvojamā māja. Tās centrs ir pavarda vieta. Ap to kārtojas visas norises un grupējas telpas. Senā pavarda vieta atradusies āderu krustojumā. Līdz ar to centrs kļūst par asi, par vertikāli – par torni ar kosmiskām dimensijām.

Tādā gadījumā TORNĪ IR ANTENAS SAKARU NODIBINĀŠANAI AR GARĪGO METROPOLI – AUGSTĀKO SAPRĀTU.

Mīļais Valdi, es ceru, ka GARĪGĀ METROPOLĒ arī tiek spēlēts Pingpongs.

 

Bēgļu laikā Vācijā dzimušā Sniedze Ruņģe (pseidonīms Dīna Rauna), dzejniece, teātra darbiniece un māksliniece, publicē pirmo dzejoli žurnālā Mēs, kam seko publikācijas ASV un Eiropas izdevumos, arī Literatūrā un Mākslā, krājumā Dzejas diena (1990, 1991). Iznākuši dzejkrājumi Pusnakts negatīvi (1971), Klauna āda (1974), Ķekars (1985).