TAUTAS MĀKSLA 20. GS. OTRĀ PUSĒ

 

Tautas lietišķā māksla Latvijā. Šodiena. Pieredze. Rītdiena. Sastād. Ilze Ziņģīte. Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja raksti Nr.15. Rīgā: LNVM, 2008 [faktiski 2009]. 129 lpp.

Aplūkojamā rakstu krājuma pamatā ir LNVM rīkotajā konferencē (2007.XII) ar tādu pašu nosaukumu nolasītie referāti. Konferences laikā bija skatāma arī tautas lietišķās mākslas izstāde – no 20. gs. 40. gadu otrās puses līdz mūsdienām. Tautas lietišķā māksla nav izolēta no tā vai cita laikmeta notikumiem. Katrs laika posms atstāj tam raksturīgas pēdas. Izņēmums nav arī 20. gadsimta otrā puse. Šajā laikā tautas lietišķā māksla piedzīvoja radošu pacēlumu un sabiedrības uzmanību. Tā bija viena no retajām iespējām nest latvietības ideju padomju varas laikā. Savukārt pēc valstiskās neatkarības atgūšanas 1991. gadā bija jāmeklē jauna motivācija – priekšvārdā raksta LNVM direktors Dr. hist. Arnis Radiņš.

LZA īstenais loceklis etnogrāfs Saulvedis Cimmermanis apcer zinātnieku devumu etnogrāfijas un tautas lietišķās mākslas izpētē un popularizēšanā, lielu vietu ierādot dokumentālajiem avotiem kopš 17. gs. un jo sevišķi Edvarda Paegles un 20. gs. 20.-30. gadu zinātnieku ieguldījumam. Pirmo reizi rakstītajos avotos par latviešu lietišķo mākslu uzzinām no Šveices mākslinieka Johana Rūdolfa Sturna 1661. gada pavasara skicēm, bet 18.-19. gadsimtā no Johana Kristofa Broces, Augusta Pecolda u.c. zīmējumiem un dažādiem pierakstiem. Runājot par 20. gs. 20.-40. gadiem, viņš īpaši atzīmē žurnāla Latvijas Saule lielo ieguldījumu tautas mākslas pētniecībā un popularizācijā, Paula Kundziņa vadītajām LU Arhitektūras fakultātes studentu vasaras praksēm, kurās tika vākti materiāli par tautas celtniecības būvēm un citiem pētniecības veidiem. Tālākajā stāstījumā Cimmermanis lielu vērību velta savas paaudzes devumam tautas mākslas saglabāšanā un pētniecībā – par Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja papildinājumiem pēc kara, par LZA rīkotajām etnogrāfiskajām ekspedīcijām, par trīssējumu Latviešu tautas māksla XIX-XX gs. (1961-1967). Pētnieks arī atzīmē tautas daiļamata meistaru un tautas lietišķo mākslas pulciņu lielo lomu zināšanu tālākattīstībā.

Savukārt LNVM Etnogrāfijas nodaļas vadītāja un šī krājuma sastādītāja Ilze Ziņģīte iepazīstina ar muzeja etnogrāfijas un tautas lietišķās mākslas kolekciju: Ne vienmēr var noteikt robežu starp tradicionālā dzīvesveida liecībām un tautas lietišķo mākslu. Daļa priekšmetu vienlaikus atbilst abām jomām. (..) Tam par iemeslu ir tautas lietišķās mākslas būtība, kas lielā mērā sakņojas tradicionālajā dzīvesziņā un iekļaujas tradicionālajā dzīvesveidā. Vai kādā no Latvijas novadiem mūsdienās adīti cimdi būtu vērtējami kā etnogrāfisks priekšmets, vai kā tautas lietišķā māksla? (..) Darināšanas laiks ne vienmēr var izšķirt šo jautājumu. Tradicionālās kultūras vērtības laika gaitā mainījās vienmēr. To sekmēja klāt nākusī informācija un iespējas. Tautas lietišķā māksla līdz mūsdienām ir spējusi pastāvēt un mainīties, daļēji saglabājot autentiskas vērtības, daļēji atsaucoties laikmeta aktualitātēm.

Īpaši gribas izcelt Dr. hist. Aijas Jansones referātu par tautas mākslas virzību 20. gs. otrajā pusē. Zinātniece aizrāda, ka amatnieku vēsturiskā loma latviešu izstrādājumu specifikas un stila izveidē ir salīdzinoši neliela, jo kopš 13. gs. amatnieku etniskais sastāvs ir visai raibs. No viņu veikuma latvieši pieņēma tikai to, ko saprata un kas atbilda viņu estētiskajām prasībām. Arī linaudēju rakstraudži ir pārņemti no citām tautām. Viņa atklāj, ka vārdu daiļamatniecība ieviesa dzīvē tikai 1937. gadā, lai uzsvērtu vārdkopas „mākslas amatniecība” to daļu, kas balstās uz vietējām tautas mākslas tradīcijām. Bet termins tautas māksla ienāca sadzīvē padomju varas laikā, kad amatniecība bija stingri ierobežota, bet māksla bija atļauta. Tādējādi tautas lietišķā māksla akcentēja jaunradi. Šo tēmu turpina Velta Raudzepa, kura mēģina rast specifiskās atšķirības starp tautas un profesionālo mākslu un to mijiedarbību. Viņa uzsver, ka profesionālajiem māksliniekiem tautas māksla, etnogrāfija un arheoloģija vienmēr ir bijis iedvesmas avots. Arī tautas mākslas kopēji daudz mācās no etnogrāfijas un arheoloģijas, citējot Arvīdu Dzērvīti: Nav nekādas nozīmes tikai atdarināt senču mantojumu. Uz senču mākslas pamata jābūvē jauna, laikmetīga, īpatnēji latviska māksla.

Daudzus lasītājus piesaistīs vēsturnieces Ilgas Apines raksts par latvisko identitāti, tās veidošanos un pārmaiņām. Viņa izceļ, ka mūsu tautas raksturu veidojusi gan ilgstošā pakļautība vācu muižniekiem, gan ticība, gan teritorija un klimatiskie apstākļi, protams, arī vēsturiskie notikumi. Šajā sakarā viņa atzīst, ka kopīgā vēsture mūs ir satuvinājusi ar igauņiem, bet attālinājusi no lietuviešiem, kuriem kopā ar poļiem bija nacionāla valsts, kā arī katoļticība. Autore izceļ latviešu tiekšanos pēc izglītības, strādīgumu utt. Interesantu domu izteicis viens no krievu literātiem Jurijs Abizovs – latvieši esot šķietami pakļāvīgi, viņi it kā pieliecas un tad atkal iztaisnojas, kad situsi vēstures stunda. Šo latviskās identitātes tēmu amatniecībā un lietišķajā mākslā turpina Dr. habil. Art Ojārs Spārītis, uzsvērdams, ka kultūras stereotipu maiņu izraisa ekonomisko, politisko un sociālo faktoru mijiedarbība. Daudzi amatniecības izstrādājumi, kas mums liekas raksturīgi tautas mākslai, faktiski ir radušies profesionālās un pilsētas kultūras iespaidā, tātad caur muižu kultūru, kas veidojusies Eiropas stilu ietekmē un vienkāršotā veidā ienākusi tautas amatniecībā. Pierādījumus autors atrod Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Latgales un Kurzemes sētā. Šis atzinums var šokēt, kā aizrāda mākslas vēsturnieks, taču tajā pat laikā atklāj jau izsenis pastāvošo Latvijas integrāciju Eiropas kultūras kontekstos visos sociālajos līmeņos, pat tajā, kuru mēs uzskatījām par vismazāk pakļautu maiņai un ietekmēm, t.i., tautas amatniecībā.

Leonīds Petrovs stāsta par tautas mākslas izstāžu iekārtošanu, ar kuru viņš nodarbojies kopš 1968. gada. Andris Ušpelis apraksta Latgales keramiķu Ušpeļu dzimtu, Daina Kraukle pētījusi gadatirgu vietu mūsu tautas dzīvē. Savukārt Ārija Vītoliņa ilgus gadus strādā ar intelektuāli atpalikušiem bērniem un izmanto tautas mākslas pamatiemaņu apguvi kā terapiju viņu attīstībā. Krājumu noslēdz Elīnas Apsītes apcerējums par slaveno Cimdu Jettiņu – dzērbenieti Jetti Užāni, kura turpat visu mūžu pavadījusi uz ratiņiem, bet radījusi unikālus cimdus pēc gleznu motīviem, dziesmu, literāro darbu un pat politisko notikumu ietekmē, arīdzan cimdus-portretus un sievietes aktu. Viņas darbus šī krājuma sastādītāja Ilze Ziņģīte nosaukusi par tekstilmākslas miniatūrām. Pēc Cimdu Jettiņas aiziešanas tika atrastas viņas dienasgrāmatas, rakstītas no agrīniem pusaudzes gadiem. Īsie, kodolīgie pieraksti skaidri parāda, ka pirms tam, kad Jettiņa kļuva par teicamu, tautā mīlētu un cienītu rokdarbnieci, viņa bija domātāja. Apceres autore secina: Cilvēks, kurš skaudri apzinājās cilvēciskās esamības smagumu un, pat nereducējot to uz savu slimību, apjauta, ka visu grūtumu un likstu sākotne ir katra paša nespējā saprast dabas ritmu un kārtību, neprasmē ieklausīties apkārtējā pasaulē un, pats galvenais, – nespējā ieraudzīt pasauli sevī. Viņas dzīve mums ir pierādījums, ka cilvēks ir tik liels, cik viņa gars. Esmu sev atradusi gaismu, Jettiņa rakstīja. Viņas gaisma – tas gan iziet no šī rakstu krājuma ietvariem – turpina spīdēt. Elīna Apsīte, kopš agras bērnības pavadīdama katru brīvu brītiņu pie Jettiņas, uzsākusi lielu darbu – izveidot viņas dzimtajās mājās Dzērbenes „Lejniekos” Cimdu muzeju. Tur iecerēts rādīt ne tikai Jettes Užānes cimdus, bet savākt plašu cimdu kolekciju no visas plašās pasaules, kur vien latvieši mituši (pirmos dāvinājumus muzejs jau saņēmis no Ilgas Mieriņas Anglijā un Birutas Freimanes Kanādā). Bet arī ar to muzejs neaprobežotu savas funkcijas. Te iecerēts mācīt cimdu adīšanu un ar laiku arī citus rokdarbu veidus bērniem un jauniešiem (arī ar īpašām vajadzībām), dzīvot dabā, ieskatīties dabā, sadzirdēt un saredzēt dabu. Daba ir latviskās dzīves ziņas pamatakmens. Dzīvot saskaņā ar dabu, ar latvisko dzīves uztveri un moderno pasauli. Ir izveidots fonds „Cimdu ceļš”, kurš pieņem ziedojumus muzeja darbības uzsākšanai.

Nobeigumā gribas teikt, ka globalizācijas un unifikācijas laikmetā, kad modernās tehnoloģijas mēģina dzēst etniskās īpatnības, šis LNVM rakstu krājums parāda, cik unikālu kultūru mūsu tauta ir veidojusi, tā ir glabājama un turpināma, ja gribam saukties par latviešiem.

Māris Brancis

Recenzents ir mākslas vēsturnieks, rakstu un monogrāfiju autors, Dažu vārdu sadaļas „Tēlotājmāksla” veidotājs. Dzīvo Jelgavā.