PAR TRĪS LAIKA NOGRIEŽŅIEM

 

Modris Zihmanis. Bandu bērns. Liepāja: LiePA, 2008. 276 lpp.

Lai gan lielākajai latviešu lasītāju daļai Rakstnieku Savienības Liepājas nodaļas biedrs, literāts Modris Zihmanis vairāk zināms kā dzejnieks, kura jaunākais lirikas krājums izdots pat ungāru valodā, nedrīkst nepamanīt šī autora veikumu arī prozas lauciņā. Jensenu pils noslēpums, Nemesīdas gūstā un tagad romāns ar nedaudz autobiogrāfisku ievirzi Bandu bērns. Domāju, nebūs pārspīlēts apgalvojums, ka gandrīz visiem šī literāta prozas darbiem ir viena kopēja iezīme – Zihmanis daudz vēstī par laiku, par ko lielākā daļa no mums, lasītājiem, zina pavisam minimāli – tikai no vēstures grāmatām vai vecu cilvēku atmiņu stāstiem.

Aplūkojamajā romānā varētu izdalīt pat trīs laikus jeb laika nogriežņus – Latvijas pirmās brīvvalsts laiks, kara laiks, kad nežēlīgais dievs Aress alkst nevainīgu vīru asiņu, sieviešu un bērnu ciešanu, un okupācijas laiks pēc kara.

Latvijas pirmās brīvvalsts laiks ar prezidentu Kārli Ulmani – laiks, kad jauns bija ne tikai pats autors, bet arī Latvijas Valsts, laiks, pirms mūsu dzimteni piemeklēja viena traģēdija pēc otras. Romāna iesākumā vēstīts par Latviju kā brīvu, demokrātisku un turīgu valsti. Ir tik patīkami šīs lapaspuses lasīt, dažbrīd gluži kā narkomānam acu priekšā pavīd ainas iz tās mierīgās un nodrošinātās dzīves valstī, kur savu vietu var atrast ikkatrs tās pilsonis, jo visi cilvēki valstij svarīgi un viņu darbs nepieciešams, bet kas mūsdienu realitātē diemžēl ir pilnīgi otrādi. Var jau būt, ka dzīve bērna acīm šķiet daudz brīnišķīgāka (romāna galvenais varonis ir mazs bērns), vienkāršāka jau nu noteikti. Lasot šīs lappuses, ieteicams pārlasīt arī žurnālistes Līvijas Leines interviju ar Zihmani „Laika un karu dzirnavas maļ. Kur palikt cilvēcībai?” (Kurzemes Vārds, 2006.8.V), lai sataustītu, cik daudz romānā autors ielicis paša pārdzīvoto, cik tajā autobiogrāfiska materiāla un cik daudz rakstnieka fantāzijas. Noslēdzot šo posmu, autors pievērsies tādai nozīmīgai, bet gandrīz vai aizmirstai vēstures epizodei kā vācbaltiešu repatriācija uz Vāciju pēc Hitlera aicinājuma 1939. gadā. Epizode darbā nozīmīga – tā sašķeļ vācbaltieša Kurta Kroitera un viņa sievas Agneses ģimeni un ļoti tieši ietekmē arī Agneses dēlēna, romāna galvenā varoņa Dagņa likteni. No oficiāliem vēstures dokumentiem zinot, ka vācbaltieši Latviju (arī Igauniju) uzskatīja par savu dzimteni, ka, mācīdamies skolā, no rītiem dziedājuši „Dievs, svētī Latviju!”, var iztēloties, cik Kurtam Kroiteram un neskaitāmi daudz citiem repatriantiem šāds lēmums bija grūts un pati aizbraukšana, kas romāna varoņa gadījumā nozīmēja arī šķiršanos no dzīvesbiedres, traģiska.

Nākamais laika nogrieznis ir asiņainie II Pasaules kara gadi. Te romāna darbība tiek sašķelta divās plāksnēs – Agneses un viņas ģimenes it kā mierīgā dzīve (salīdzinot ar fronti) Latvijā un norises kara laukā, kur Kurts strādā hospitālī par ķirurgu, viņa traģiskā bojāeja. Īpaši interesantas šīs lappuses varētu šķist liepājniekiem, jo autors attēlojis tā laika Liepāju, ieskaitot līdz smieklīgām niansēm krievu okupācijas sākumu, piemēram, kā sveštautieši iepērkas veikalā, ko tagad zinām kā „Kurzemi”, kā „pucējas” militārpersonas un ne tikai viņu madāmas. Un pēdējais romānā tēlotais laika nogrieznis jeb posms ir jau pēckara Latvija, tātad pagājušā gadsimta 40. gadu vidus. Te ieskanas par politiskiem motīviem sodīto cilvēku traģika – kara laikā neesi bijis „pareizajā” pusē, tātad, ja neesi bijis ar mums, esi pret mums. Polit­ieslodzītajiem nav pat aploksnes, kur ielikt vēstuli, kas domāta sūtīšanai mājiniekiem. Savukārt, mājinieki var tikai divreiz gadā sūtīt paciņas uz nekurieni un zīlēt, vai piederīgais vēl šai saulē, vai arī pie Svētā Pētera. Šķiet, šai romāna daļā autobiogrāfiska ievirze jūtama visvairāk. Mazliet nepārliecina nu jau desmit gadus vecā Dagņa patstāvība un pat drosme, risinot dažādas problēmsituācijas. Protams, lasītāju varētu ieintriģēt puiša bēgšana no mājām, slēpšanās no audžumātes un viņas jaunā vīra. Taču dažkārt rodas šaubas, vai tiešām mazam bērnam var būt tik liela dūša.

Romāna darbība noslēdzas ar cerības stariņu un tikšanās prieku pēc ilgiem piespiedu atšķirtības gadiem. Šķiet, viss būs labi, kaut arī Latvija ir okupēta un brīvu izpausmju te nebūs vēl ilgus gadu desmitus.

Lāsma Ģibiete