Jaunā Gaita Nr. 261. vasara 2010

 

 

TAS LETU KAROGS IR PATIES

DIVI APSKATI PAR VIENU GRĀMATU

 

Anna Velēda Žīgure. Viņi. Ceļā. Rīgā: Jumava, 2009. 227 lpp.

2009.16.XII Okupācijas muzejā notika Annas Žīgures grāmatas atvēršana. Nozīmīgi sarīkojumā man likās Žīgures vārdi par vēlēšanos ar savu grāmatu vienot mūsu tautu.

Grāmatas ievadā savukārt vēstīts, ka tā veltīta tiem latviešiem, kas bija spiesti pamest savas mājas un tiem, kas palika, turpat pieminot Anšlava Eglīša vārdus no romāna Laimīgie: Kas notiks, ja kādreiz šīs abas puses satiksies – emigranti, dzimtenē palikušie un Krievzemē izkaisītie? Vai tie vispār vairs spēs saprasties un sadzīvot? Vai arī vajadzēs nākt jaunām paaudzēm, lai atkal izveidotos tauta, kas vienādi vērtē, domā un jūt. (..)

Mūsu neatkarīgā valsts savā ziņā turpinājās bēgļu nometnēs Vācijas rietumos un arī Zviedrijā (..) bēgļiem netika atņemtas tautai nozīmīgas vērtības un simboli – karogs, ģerbonis, himna, kas Latvijā atgriezās tikai 1989. gada martā.

Žīgure izmantojusi autentiskus materiālus – dienasgrāmatas un vēstules, atmiņu stāstu fragmentus un pašas rakstītas nodaļas, balstoties uz dzirdēto un lasīto, arī citātus no tolaik aktuāliem latviešu laikrakstiem. Viņa centusies tēlot vienkāršu cilvēku pieredzi un ņēmusi vērā faktu, ka daudzi vēlējušies palikt anonīmi.

Kā zināms, tikai pēdējos 20 gados iedzīvotājiem Latvijā bijis iespējams sadarboties un brīvi apmainīties domām ar latviešiem ārzemēs. Pavisam nesen pati varēju konstatēt, ka Latvijā ir ļaudis, kuri joprojām bēgļu likteni uztver tā, kā to sludināja okupācijas režīms, proti, bēgļi ir fašisti, buržuji vai, labākā gadījumā, labuma meklētāji. Anna Žīgure sniedz dzimtenes iedzīvotājiem informāciju par bēgļu īstenību, kas bieži vien var būt nezināma arī ārzemju latviešiem, jo, nokļūstot dažādās vietās, notikumi bija ļoti atšķirīgi.

Tagad integrācijas un savstarpējas izpratnes procesus starp Latviju un ārzemēm, protams, veicina apciemojumi, pārcelšanās no Latvijas uz ārzemēm un ārzemju latviešu atgriešanās dzimtenē, arī publikācijas, kuras lasa gan dzimtenē, gan ārzemēs, piemēram, laikraksts Brīvā Latvija un rakstu krājums Jaunā Gaita, arī Akadēmiskā Dzīve, kas ārzemēs iznākusi kopš 1958. gada, bet no 2006. gada sadarbojas ar Latvijas U. akadēmisko apgādu (ADz pārstāvji un atbalstītāji atrodas Austrālijā, ASV, Kanādā, Zviedrijā). Ļoti informatīvi ir Evas Eglājas-Kristsones raksti (JG254-261) par sadarbības šķēršļiem starp Latviju un trimdu nesenajā pagātnē.

Viens no runātājiem grāmatas atvēršanas sarīkojumā bija vēsturnieks Dr. Kārlis Kangeris, kurš Žīgures grāmatas pēcvārdā dod pārskatu par vācu bēgļu evakuācijas plāniem, kas austrumu frontei strauji tuvojoties, nav tikuši īstenoti. Kaut bēgšanas motīvi bija ļoti dažādi, Kangera uzskatā bēgļi savā pašuztverē bēga no komunisma. Vācieši savukārt bija pozitīvi iepretim „cilvēku materiāla” pārsūtīšanai uz Vāciju darbaspēkam. Evakuējamos baltiešus sadalīja trīs grupās: personās (ar ģimenes piederīgajiem), kuras vācu vadībai likās uzticamas, arodu speciālistos un vācu militārajās vienībās iesaistīto personu piederīgajos. Kad Sarkanarmija tuvojās Latvijai, ģenerālinspektors Bangerskis lūdzis Himleram, lai tiesības evakuēties tiktu dotas visiem iedzīvotājiem, kas to vēlas. Tika saņemta pozitīva atbilde attiecībā uz personām, kas bija bijušas lojālas pret Vāciju. Bet 1944.29.IX visus evakuācijas ierobežojumus likvidēja. Kad Vācija kapitulēja, Rietumu sabiedroto okupācijas zonās atradās 120 000 personu, galvenokārt no Rīgas u.c. Latvijas pilsētām. Maz pārstāvēti bija lauksaimniecībā nodarbinātie un Latgales iedzīvotāji. Rietumos bija nonākuši 50% no akadēmiski izglītotajiem iedzīvotājiem (219-227).

Atšķirībā no Kangera lietišķās informācijas, Žīgure koncentrējas uz bēgļu jūtām un pārdzīvojumiem, dzimtenes atstāšanas laikā un neilgi pēc tam. Sarīkojumā tika darīts zināms, ka Žīgure gatavojas rakstīt vēl vienu grāmatu – par dzīvi Vācijas bēgļu nometnēs.

Zināma noskaņa, kara beigām tuvojoties, atspoguļota izvilkumos no Cīņas (1944.15.I.-1945.12.V) un Tēvijas (1944.20.VI-10.XII), kas ideoloģiski pārstāvēja pretējās puses. Veiksmīgi izvēlētie citāti – par Jelgavas krišanu, Sarkanarmijas panākumiem, precību kāriem Kurzemes zēniem, operas uzvedumiem Rīgā u.c. – pietuvina lasītāju daudzveidīgajai īstenībai.

Literāras dabas vēstījumos, kur atspoguļoti atsevišķu cilvēku likteņi, dominē sarunvalodas stils un nereti parādās vārdi, kas atbilst bērna valodai vai pieaugušo valodai, runājot ar bērniem. Tur tēlota bērna pieredze, atstājot mājas, mirstoša karavīra izjūtas slimnīcā, apjukums, atrodoties svešā zemē, un atutošana, ierodoties Vācijā. Plašāki attēlota Dundagas skolas pārziņa nespēja atstāt savus skolniekus, lai pievienotos ģimenei Vācijā, un mācītāja šķiršanās no savas baznīcas Kurzemē. Kaut arī dominē sēras, saistītas ar Latvijas okupāciju un bēgļu gaitām, bēgļi pauž ticību, ka, agri vai vēlu, viņi atgriezīsies brīvā Latvijā. Bēgļu uzskati un jūtu dzīve liekas visai idealizēta, it sevišķi runājot par cilvēku attiecībām un laiku pirmskara Latvijā. Taču zināma idealizācija ir ticama, ņemot vērā, ka ļaudis šķīrās no savām mājām, savas zemes un bieži arī no saviem tuviniekiem. Kristīgai ticībai un ģimenei piešķirta nozīmīga loma kā atbalstam izturēt grūtības.

Viens no traģiskākajiem grāmatā aprakstītajiem notikumiem ir kuģa Vilhelma Gustlofa (Wilhelm Gustloff) torpedēšana 1945. gada janvārī. Kuģis veda galvenokārt vācu, bet arī latviešu bēgļus no Dancigas uz drošāku vietu. Par šo katastrofu liecinājusi Māra Lipace, tolaik sešus gadus veca. Glābšanas laivu visiem nepietika, ģimenes tika izšķirtas, noslīka Māras māte, taču Māra neatceras, ka būtu bijusi ļoti satraukta (Mutvārdu vēstures avoti. 2004). Bojā gājis ap 9 000 cilvēku, tostarp daudzas sievietes un bērni (166). Sākot ar šo dramatisko notikumu, stāstījums kļūst spraigāks – autentiskas liecības par lielajiem Drēzdenes un Berlīnes uzlidojumiem, panika un cilvēku pazemošana, kad krievi vēl pirms kara beigām bija Vācijā iekarojuši vietas, kur mājoja latvieši. Kā zināms pretstats tēloti izpalīdzīgi un cilvēcīgi vācieši. Atšķirībā no Latvijas un tās iedzīvotāju idealizācijas, niansēm bagāta ir nodaļa par bēgļu nonākšanu Rietumu sabiedroto nometnēs, latviešu gaisa izpalīgu internēšanu un atbrīvošanu no gūsta un latviešiem, kas izvēlējas atgriezties dzimtenē pēc kara beigām. Te aprakstīta latviete Milda, kas, nodūrusi piedzērušu karavīru, nododas pārdomām par latviešu atbildību Krievijas attīstībā pēc revolūcijas. Visi ir cilvēki, arī krievi. Milda smagi pārdzīvo, ka latviešu nometnes vadība, varbūt aiz politiskiem iemesliem, neuzņēma leģionārus savā saimē. Par spīti aģitatoru meliem par stāvokli Latvijā, Milda nolemj atgriezties dzimtenē (209-217).

Pēc kara beigām 1945. gadā latvieši Rietumu sabiedroto zonās sāka izdot apkārtrakstu Trimda un Vēstis, latviešu organizācija LCK aicināja reģistrēties, tā paša gada 18. novembrī Prof. Edgars Dunsdorfs mudināja, cerībā paceltām galvām, dziedāt Dievs, svētī Latviju!, jo vēstures spriedums par Latviju vēl nav teikts (202). Man, kas aizbraukšanu no dzimtenes piedzīvoja 10 gadu vecumā, liekas, ka grāmatā pareti parādās gaišāku brīžu pieminēšana un attēlošana. No kuģa Kēnigsbergā, pārvietojoties lopu vāģī un ceļā uz kādu nometni Vācijas austrumdaļā, latviešu vīri braši dziedāja. Sevišķos vācu radiofona raidījumos (Sondermeldung) priecēja ziņojumi, kuros nereti tika pieminēti izcilo latviešu karavīru panākumi frontē. Atceros arī Berlīni, kas, par spīti regulāriem gaisa uzbrukumiem, izstaroja kultūru. Cilvēki bija laipni. Pēc uzlidojumiem kaimiņu dzīvoklī bieži atskanēja Šopēna klaviermūzika. Mums piešķirtajā kādā vācu karavīra ģimenes atstātajā dzīvoklī Berlīnes priekšpilsētā Treptovā atradās krievu klasiķu grāmatas vācu tulkojumā. Tas nenozīmē, ka mūsu dzīve bija viegla un priviliģēta. Nemazinot sēras par zaudēto dzimteni, bēglība gan bērniem, gan pieaugušiem tomēr izraisīja arī negaidītas atklāsmes un veicināja jaunu apvāršņu saskatīšanu.

Atgriežoties pie šodien aktuālā integrācijas procesa starp ārzemju un Latvijas latviešiem, Annas Žīgures grāmata sniedz vērtīgu pienesumu ceļā uz tautas vienotību, kas arī bijis viens no viņas mērķiem. Apbrīnojams ir pēckara Latvijā dzimušās rakstnieces darbs savākt un apstrādāt informāciju par viņai svešo īstenību.

Tāpat kā mūsu senči, daudzi no mums tagad dzīvo mainīgā vidē, citā valodā runājošu, nereti pret mūsu zemes likteni vienaldzīgu vai pat naidīgu tautu un grupu tuvumā.

Rakstot par vendiem Akadēmiskās Dzīves 46. numurā (100. lpp.) Prof. Guntis Zemītis piemin letu karaspēka vienību, kas 13. gs. devusies no Cēsīm uz Rīgu:

To tiešām te jums sacīt varu,

Ko arī šajā brīdī daru,

Tas letu karogs ir paties

(Atskaņu hronika. Rīga: Zinātne, 1989:9231-9233)

Caur 700 gadiem mūs sasniedz un uzrunā vārdi par letu karoga nesēju, kas liecina par mūsu tautas vēsturi, tās spēku un izturību. Kā literāti, izcilas rakstnieku dzimtas pēcnācēju, neatkarīgās Latvijas vēstnieci Igaunijā un Somijā, liecinātāju par bēgļu skaudro īstenību un mūsu tautas vienotības rosinātāju gribu cildināt Annu Žīguri – vienu no mūsu karoga nozīmīgajām nesējām.

Aina Siksna

JG līdzstrādniece Aina Siksna ir psihiātrijas doktore. Dzīvo un strādā Stokholmā, daudz uzturas Latvijā.

* * *

Annas Žīgures grāmata stāsta par latviešu bēgšanu uz Vāciju 1944. gada vasarā un rudenī, par bēgļu likteņiem Vācijā pašās kara beigās, par izšķirtām ģimenēm, par to, kā izšķirti vienas ģimenes bērni atkal atrod viens otru, arī par tām ģimenēm, kuras vairs neatrod tuviniekus, jo tie gājuši bojā sagrautajās vācu pilsētās. Lasām arī par latviešu leģionāriem „Kurzemes katlā”, kara lazaretē Kurzemē un angļu un franču pēckara gūstā. Uzzinām arī par cilvēkiem, kurus vācieši ar varu saņēma uz ielām, aizveda ar kuģiem kā strādniekus uz Vāciju, ģimenēm nezinot par tuvinieku likteni. Autore parāda, cik grūti latviešim bija izšķirties, vai palikt mājās savā pazīstamā, mīļā vietā un cerēt uz kara un padomju varas pārdzīvošanu, vai doties ceļā uz Kurzemi, vai pat uz svešumu, uz nezināmo, karā sagrauto Vāciju. Šajos stāstos parādās bailes par ģimenēm, rūpes un bažas par katru nākamo stundu un dienu, līdzjūtība pret līdzcilvēku, bet arī rūpes tikai par savu personīgo labumu. Un visiem stāstiem cauri virmo prombraucēju un palicēju šķiršanās sāpes. Šie ir traģiski stāsti.

Grāmata ir hronoloģiski sakārtota, sākot ar 1944. gada pavasari – ar izvilkumiem no tā laika laikrakstiem, bēgļu dienasgrāmatām, vēstulēm un autores pašas stāstījumiem – līdz pat Vācijas sabrukumam, kad lielākā daļa bēgļu tur jau atrod patvērumu. Jāpiemin, ka autores rakstītie stāsti ir tik saistoši, ka gribētos to turpinājumus lasīt garāku noveļu vai pat romānu veidā. Pavadvārdos Žīgure paskaidro, ka bēgļu sāgas otrā grāmata būšot par to gara spēku, kas ļāva latviešiem izdzīvot un izturēt bēglu nometnēs pēckara Vācijā.

Veltījumā autore raksta: Veltīts tiem latviešiem, kas bija spiesti pamest savas mājas, un tiem, kuri palika. Domāju, ka šīs grāmatas lielākā vērtība būs tiem latviešiem, kuri neizbēga un to pēctečiem, kuri palika un dzīvoja zem padomju varas, jo ir vēl cilvēki Latvijā, kas ļoti maz zina par latviešu bēgšanas iemesliem un savā nezināšanā ir pārliecināti, ka aizbraukšana notikusi, lai uzlabotu ekonomisko stāvokli.

Anna Žīgure dzimusi pēckara Latvijā, mācījusies Tartu (agrāk Tērbatas) Universitātē somu-ugru valodas. Atjaunotās Latvijas valdība 1992. gadā izvēlējās viņu par pirmo vēstnieci Somijā. Šo posteni viņa ieņem līdz 1998. gadam. Somiem Žīgure uzraksta grāmatu Es stāstu par Latviju (1997), kas tiek pārtulkota un izdota igauniski (1999) un arī latviski ar nosaukumu Latvijas zeme un debesis (2000). Vēlāk lasītāji no autores saņem Marselīnu (2008) stāstu par savu vecmāmiņu Elzu Stērsti un lielo, uzņēmīgo Stērstu ģimeni. Tajā pašā gadā seko divi darbi vienā sējumā -- Tomēr tik tuvu un Latvijas zeme un debesis. Laikrakstos un žurnālos ir publicēti daudzi Annas Žīgures raksti. Turklāt bieži viņa tiek aicināta referēt konferencēs un plašos sarīkojumos gan Latvijā, gan arī latviešu centros ārzemēs.

Vēsturnieka Kārļa Kangera vērtīgais pēcvārds izskaidro Vācijas politiku par Baltijas telpas evakuāciju uz Vāciju 1944. gadā un kā šī politika tika mainīta Sarkanarmijai virzoties arvien dziļāk Latvijā. Kamēr Anna Žīgure apraksta latviešu traģisko likteni, bēgot no otrreizējās krievu okupācijas, Kārlis Kangeris ieliek šos stāstījumus tā laika Vācijas austrumu politikas kontekstā.

Astra Roze

Astra Roze ir profesionāla bibliotekāre, tulkotāja un angļu valodas redaktore.