VISS IR OK

DIVI APSKATI PAR VIENU DZEJGRĀMATU

 

Jānis Elsbergs. panti. Rīga: Neputns, 2008. 104 lpp.

Ja nostādām Andreja Eglīša apokaliptisko Dievs, Tava zeme deg blakus Elsberga surdinētajam nosaukumam panti, nebūtu pareizi sagaidīt līdzīgas iezīmes. Kā nekā, laika atstarpe ir apmēram pusgadsimts – viens no smagākajiem momentiem kā mūsu „Dievzemītes,” tā arī latviešu tautas un varbūt arī visas cilvēces vēsturē. Salīdzinot ar Eglīša pravietisko biedinājumu visai latviešu tautai, kam Doppelgänger neatrast, Elsberga tik pazemīgi nosauktais piektais dzejas sējums ir pavisam citā noskaņā. Arī, protams, domāts citam dzejas cienītāju pulkam, un droši vien ne jau masām.

Elsberga dzimta ir pulcējusi izcilus priekšgājējus, tostarp Jāņa māti, Vizmu Belševicu, kas ierakstās Trešās Atmodas laika pašā priekšplānā. Tad vēl brālis, Klāvs Elsbergs, kura nāve vēl vienmēr izsauc aizdomas par tās īstajiem apstākļiem laikos, apzīmētos par okupācijas gadiem. Autors min, ka uzdūries uz visu brāļa devumu vienā datora failā (37. lpp). Pēcvārdā norādīts, ka panti nav sakārtoti hronoloģiskā secībā – lasītājs tur atradīs gan jaunradītus, gan jau iepriekš publicētus dzejoļus. Tie ir dzejoļi, kas šodien šķietas dzeja esam, tādi ar kuriem viņš joprojām spēj profesionāli, estētiski un cilvēciski sadzīvot (..) Ņemiet par labu – tā autors nobeidz savu īsautobiogrāfiju.

Kamēr Andreja Eglīša dzeja ierakstās tautas likteņstāstos, Elsbergs mīt mazāk varonīgos laikos, kas, protams, nenozīmē, ka viņa devums ir mazāk cienīgs saukties par dzeju. Ielikt pantus kaut kādā simetriskā laika ielogā būtu Prokrusta veikums, uzspiežot tiem virzību un vienveidību, kādas tur nav. Visizcilāk jau pašā sākumā parādās dzejnieka vienpatība, viņa atstatums no pūļa, kad viņš vēro „kluso vīru”, kas no rīta agri ceļas (..) ieliek protēzi un kāsē klusais vīrs / pasmeļ ūdeni griež maizi klusais vīrs / tā lūk brokasto vienādiņ klusais vīrs (14). Pa laikam pavīd tāda kā tuvība ar nekad vārdā nenosaukto, šķietami tuvo personu, kuras netiešais siluets liek lasītājam pašam piedot dzīvību un tuvumu. Es neesmu vajadzīgs / un tomēr es tevi mīlu.

Blakus šai klusai tuvībai visai ironiski un pat zobgalīgi ieskanas latviešu rakstniecībā tik neizbēgamais temats par dabas tuvumu: Aizgāju es pie dabas krūts / tā bija sasalusi un cieta (..) / sacīšu svinīgu runu par to kā man sirds ir pilna ar vienkārši prieku par dzīvi, bet tad pēkšņi uzrodas kāds Melns čuguna virsnieks, kas negribot izgrūda: ‘brīvi’ un es beidzot varēju iet. (..) Un ceru ka daba man piedos pastaigu viņai pa krūtīm (26). Melnais čuguna virsnieks, kas gan nav svešs tēls mūsu rakstniecībā, izsauc dažādas asociācijas, paliek kā „ēsma” lasītāja izdomai. Un tad, šķiet, visai dzēlīgi dzejnieks aizsāk refrēnu: Aizbērsim Daugavu ciet – it kā pietiktu daudzināt latviešu likteņupi.

Kaut Elsbergs ir visai atturīgs no iemaisīšanās šodienas politiskos sajukumos, reizēm liekas, ka dzejnieku māc šaubas, vai šāda atturēšanās no brālības ar pūli ir dzejnieka sūtība. Eju pa ielu un brīnos, / kāpēc nav redzamas manas pēdas (..) / Bail neieraudzīt pat ēnu / ‘Vai tu esi dzīvs?’/ Man pēkšņi prasa kāds piedzēries kungs./ ‘Jā, jā,’ es steidzīgi saku./ ‘Jā, jā,’ es ļoti / steidzīgi / saku (40). Bet aizmirst pagātnes rēgus nav dots apzinīgam dzejniekam Dievzemītē. Dzejolī „Lieldienu pastaiga 2000”, jūsmodams par svaiga zaļuma pietvīkušo pavasara gaisu, dzejnieks pēkšņi uzduras piemiņas plāksnei, kas uzstādīta Biķernieku mežā fašistu zvērīgi nogalināto miermīlīgo iedzīvotāju godināšanai...

Dzejniekam pa laikam it kā uznāk kārdinājums pamest savu iemīļoto vietu pie loga, no kura var ērti vērot pasauli un piebiedroties pūlim un, gandrīz kā franču romantiķiem, zvērīgi debatēt, vai dzejniekam ir tiesības un pienākums pamest tīro, sterilo ziloņkaula torni, kur vienatnē iespējams radīt to labāko. Šīs debates jau neaprims. Ergo, viss laikam ir OK.

Juris Silenieks

Juris Silenieks ir emeritēts literatūras profesors un JG redakcijas loceklis.

 

 

* * *

 

Pirmajā brīdī šķiet, ka Jānis Elsbergs grāmatā panti ir viltīgi paņēmis labāko no saviem trim iepriekšējiem krājumiem un salicis kopā ar gudri atlasītiem jauniem dzejoļiem. Lai arī pats autors intervijā portālam ¼ Satori („Dzejnieka dzīvē ir laimīgi gadījumi”, 2009.14.X) apgalvo, ka gluži vienkārši papildinājis jaunos dzejoļus ar vecajiem, tomēr, lasot krājumu, top skaidrs, ka panti nav vis tikai izlase plus jaunie, bet gan pārdomāts veselums. Manuprāt, pēc sava uzstādījuma panti ir grāmata par to, kā pamazām tiek nomesta smaga nasta.

Kas tad ir šī nasta? Laikam jau visvairāk tā ir sāpe par pagātni. Iespējams, pārāk daudz zinu par autora personību, taču mūsu šaurajā vidē nemaz nav iespējams iztikt bez šādas zināšanas. Ja mēs iedomājamies nez no kurienes nokritušu lasītāju, kas latviešu valodā jūtas tik komfortabli, lai lasītu dzeju, bet nav informēts par vēsturisko fonu – tāds daudzviet nemaz nesaprastu, par ko ir runa (par spīti autora rūpīgajiem skaidrojumiem dažu dzejoļu ietvaros). Tātad, pieņemam, ka visi zina arī to, kas ir Vizma Belševica un Klāvs Elsbergs, un ka viņi bija Jāņa māte un brālis. Es ilgi domāju, vai vispār par to runāt. Protams, izlasot pie ziņas par tikko publicēto Jāņa Elsberga krājumu pirmos spontānos komentārus, kas apcer – salīdzināt Jāni ar Klāvu vai ne, nedaudz nolaižas rokas. Lai arī mazas tautas valodā rakstīts dzejolis allaž tā vai citādi saistās ar konkrētu laiku, vietu un cilvēku grupu, tomēr, vai lasot dzeju, būtu jādomā gluži tikai par autora uzvārdu? Lai kāda būtu personības vēsture, ģeogrāfija, ciltsraksti, kaut kur apziņā tomēr pastāv tukšā baltā telpa, kurā nav apstākļu un indivīds vienkārši ir unikāls. Ticu, ka dzejniekam ir iespējams būt sev pašam, abstrahējoties no uzvārda un vienlaikus gudri izmantojot savu intelektuālo mantojumu. Jānis Elsbergs taču patiesībā tiek ar to galā, vai ne?

No otras puses – Jāņa dzejā klaji redzams, ka liriskajam es, kurš šajā plāksnē nevar būt nodalīts no reālā autora, minētās ģimenes saites arvien ir bijušas svarīgas. Tās ir ļoti būtiska daļa tieši no viņa paša. Tas ietver arī iespējamās salīdzināšanas apzināšanos (par to liecina arī kādreizējā pseidonīma „Jānis Ramba” pieņemšana un atmešana), taču daudz būtiskākas Jāņa dzejā jaušas sāpes par pagātnes traģismu ― ne vien savā ģimenē, bet arī plašāk, tautas vēsturē. Daugava, Rīdzene, Lielie kapi un ebreju kapi Biķerniekos, daudz nāves un konkrētu mirušo cilvēku, kas tā vai citādi bijuši autoram svarīgi, un es nezinu, ko mans vectēvs darīja kara laikā (76. lpp.). Ir arī daudzi dzejoļi, kur tas viss netiek pieminēts tiešā veidā, tomēr jūtams, ka plosa vai spiež (25, 36, 40, 42, 43, 73). Pat mīlas lirika nāk no smagas sirds.
Otra daļa nastas, nē, šeit pareizāk būtu teikt – bagāžas, ir ellīgs darbs. Vismaz gadus 20, patapinot Klāva Elsberga vārdkopu, ģīmis spīd zaļā un pelēkā (Velci, tēti. 1989:105), ne vien darinot savus, bet arī tulkojot, atdzejojot, rediģējot citu vārdus. Neapšaubāmi, tas dod milzu profesionalitāti. Jānis spītīgi mēro ceļu no ģimenē uzsūktām prasmēm uz indivīda patību jau piesauktajā tukšajā telpā.

Liela daļa dzejoļu šķiet vaiga sviedros tēsti no grūti apstrādājama materiāla, iegūstot paskarbu, dažviet mazliet lempīgu un vienlaikus jūtīgu, precīzu rezultātu. Varbūt dažkārt pat pārāk precīzu – vietām gribētos, lai lasītājam vairāk tiktu atstāts, ko nojaust. Šķiet, Jānis negrib nekādus pārpratumus. Viņš mēdz rūpīgi izskaidrot dzejoļa situāciju.

Sekojot pantu attīstībai, varam vērot, kā profesionāli noapaļoti, tīri, bieži vien pat lakoniski darbi ar attālinātu lirisko es (7, 9-12, 19, 25, 33-36, 47) pamazām pārvēršas neatkārtojami personiskos, temperamentīgos nogruvumos („Rīta kafija”, 84; „Daugavas bulvāris”, 87), niansētās etīdēs („Pēcpusdiena”, 67) vai svaigās skicēs (piemēram, dažos no „Vingrinājumiem”, kas sākas 78.lpp.).

Ir arī dzejoļi, kuros autora klātbūtne jūtama nepastarpināti. Arī lasītājs ir laipni aicināts piedalīties, kad Jānis iet pastaigāties pa mežu vai skatās pa logu, domā un rada dzejoļus. Šad un tad kā pavediens kopējā ornamentā ieaužas autora piezīmes par paralēlo dzejas radīšanas procesu viņa galvā, un vietām man tas šķiet bīstami (piemēram, 51.lpp. augšējās 5 rindas draud sabojāt citādi tik jauko dzejoli „Skvērs”, savukārt rindas atskaņas pēc Andri Šķēli (94) un nezināju, ka šajā gabalā būs tik daudz par bailēm (97) šķiet mazliet neiederīgas lieliskajā „Tong-len”), taču šai ziņā mēs neviens neesam bez grēka.

Visskaidrāk vēlme nomest iepriekš minēto smagumu iezīmējas 18.lpp. (nāve man piegriezusies) un 26.lpp. (melns čuguna virsnieks / negribot izgrūda „brīvi”/ un es beidzot varēju iet un man vairs nav grūti), arī 42.lpp. tiek noņemts ledus vāks un beigās pateikts: pasaulē mūzikā manī / dzidras gaismas un lēnprātīgu domu ― / par maz. Savukārt tādos maigos dzejoļos kā „Skvērs” (50), „Ledus, sniegs un es” (54), „Sajūtas” (58), „mierīgs es esmu. tikai” (66) vai dinamiskajā „Sasilšana” (63) parādās jaunas notis, skumjas šķiet gaišākas. Laikam ir palīdzējusi „Tong-len”.

Jā, pēdējais dzejolis „Tong-len” nāk kā krājuma kulminācija. Lieliska ideja un kompozīcijas struktūra, atbruņojoša atklātība – dzejolis patiesi sajūtams kā elpošana gandrīz vai fiziski. Vienīgi, lai arī pēc koncepcijas dzejolis ir nemetaforisks, lai arī man pašai piemīt pat pastiprināta interese par personisko pusi, vietumis tomēr dzejojums man liekas par tiešu un gribas šo to aizplīvurot ar tēlu. Taču autors prasmīgi pamanās noturēt šo grēksūdzes dzejoli gaumes robežās. Jānis var tādu atļauties.

Rezumējot ― krājums ir gatavs, pēc kompozīcijas vienots, tam ir skaidrs uzstādījums un profesionāls risinājums. Tas ir gan pārsteidzošs, domājot par Jāni, gan arī jūtami atšķiras no pārējiem mūslaiku latviski rakstošiem autoriem. Ko vēl var vēlēties?

Nevaru definēt, kā tieši man pantos pietrūkst. Kā lai nosaucu skanējuma burvību – varbūt līdzīgu, kā senajā „Dziesmiņā par kluso vīru”? Kas ir tā netveramā substance, kas liktu dzejoļiem manī vēl vairāk pulsēt un atbalsoties (ko cerīgi sola krājuma nosaukums)? Laikam jau šī rindkopa vēsta vairāk par mani pašu kā subjektīvu lasītāju. Nevaru taču pārmest Jānim to, ka mums dažā ziņā acīmredzot ir atšķirīgas frekvences. Varbūt man kārojas vairāk dzejas maģijas, bet vai gan labai dzejai obligāti jāvērpjas buramvārdos? Varbūt es alkstu šķietami viegla vijuma – taču labai dzejai nav noteikti jābūt gaisīgai (tad tā savukārt riskē būt tukša). Un tieši uz atraisīšanos jau arī autors tiecas, tas skaidri parādās tieši pantos kā vienotā krājumā.

Pēc kārtas izlasot visus iepriekšējos trīs krājumus un pantu jaunākos dzejoļus, redz vienkārši dzejnieka profesionālo attīstību. Bet, ja lasa pantus kā atsevišķu grāmatu, tad sajūt liriskā es dziedinošo ceļu uz vieglāku elpu. Par ko man ir liels prieks.

Anna Auziņa

Rīdziniece Anna Auziņa no Rozentāla Mākslas vidusskolas dodas uz Mākslas akadēmiju, kur kļūst par maģistri. Viņas kontā ir vairākas personālizstādes un dzejkrājumi Atšķirtie dārzi (1995; Klāva Elsberga prēmija) un Slēpotāji bučojas sniegā (2001; Preses Nama godalga). JG182(1991) ievietota Annas Auziņas dzejoļu izlase. Šis raksts pārņemts no ¼ satori.