VAI NAV PĀRĀK DAUDZ NOŠU, MOCART?

 

Tilti I. Latviešu mītnes zemju prozas antoloģija. Vairas Vīķes-Freibergas ievadvārdi. Projekta „Tilti” vadītāja Margita Gailītis. Rīgā: Mansards, 2009. 641 lpp.

Šī masīvā sējuma redakcijas padomes komitejā dalību ņēmuši Lalita Muižniece, Valters Nollendorfs, Astrīde Ivaska, Ingrīda Bulmane, Nora Ikstena, Laima Muktupāvela un vēl citi, apzīmogoti ar ievērojamu izcilību savos darbības laukos. Smagam sējumam ir smagi cēlēji. Gribētos teikt, ka labākus par pieminētajiem ar uguni nesameklēt. Sējumu ievada Vairas Vīķes-Freibergas priekšvārdi, kam seko Viestura Vecgrāvja saturīgais pārskats par latviešu mītnes zemju prozu. Antoloģijā pārstāvēti 39 autori alfabētiskā kārtībā no Ernesta Aistara līdz Teodoram Zeltiņam. Viesturs Vecgrāvis pārskatu iesāk ar Olafa Stumbra vārdiem: no visām debesu pusēm man atsauktos latviešu mēlē. Un tik tiešām antoloģijā citētie autori ir dzīvojuši gandrīz visos kontinentos un dažādās, no „Dievzemītes” skatoties, eksotiskās zemēs. Lai sakārtotu izvēlētos autorus, redaktori ir pieņēmuši neitrālo, ergo, ne visai izteiksmīgo alfabētisko kārtību, jo laikam jebkurš cits sakārtojums, piemēram, ģeogrāfiskais vai hronoloģiskais, nebūtu tik piemērots. Kārlis Skalbe ir blakus Dzintaram Sodumam, Pelēcis un Raudive seko cieši viens otram bez atelpas, pieņemot, ka lasītājs priecāsies par kontrastiem ar pateicību, varbūt arī izbrīnu. Ja ģeogrāfiskā izkliede ir nozīmīga, Valdemārs Kroders no Pakistānas un Zenta Mauriņa no Šveices var sadoties rokās kā rakstnieki, kuri kopj savu atstatību no pūļa. Anšlavs Eglītis un Jānis Turbads neslēpj savu tieksmi izpatikt tādam lasītājam, kam pārlieka izsmalcinātība nav pa prātam. Andrejs Irbe un Juris Rozītis atsakās no latviešiem tik pazīstamā un ierastā tā saucamā psiholoģiskā reālisma un savos stāstījumos piemaisa ainas, kas neiederas ikdienas lietišķajā pārdzīvojumā. Bet ir arī tradicionālie zemes un tautas mīlētāji un kopēji, tie, kuri, kā Andrejs Upīts reiz teicis, ir nolādēti mīlēt savu tautu. Jānis Jaunsudrabiņš savā patriotiskajā patosā kontrastē ar Gunara Janovska „badināžu,” kas atraisās starp autoru un pusaudzēm vilcienā, braucot no Londonas. Valdemārs Kārkliņš ar neslēptu nicību apraksta savas mītnes zemes labklājībā un pašapmierinātībā iegrimušos švābus, viņu liekulību un gara nabadzību.

Kā varētu sagaidīt, reģistri mainās, kad mītnes zeme ir izsūtījums, it izteikti Sibīrija, kas ar savas dabas krāšņumu piesaista izsūtīto dziļas izjūtas. Cīnoties ar necilvēcīgajiem apstākļiem aukstumā un pusbadā, kas pārņem miesu un prātu, un draud nokaut vispēdējās cilvēcības atliekas, „jaunsibīrieši” it bieži saglabā izcilu godprātību. Taču šai necilvēcībā, kad homo homini lupus est (cerams, vilki piedos šādu nepamatotu un aizspriedumainu apvainojumu viņu sugai) parādās starp izsūtītajiem, kā arī viņu sargiem un priekšniekiem, ir arī izņēmumi. Blakus cūcību un nelietību atskaitei iezogas pa komiskai ainai, ko, piemēram, spēj visai izteiksmīgi notēlot Aleksandrs Pelēcis savos stāstījumos. Tā saucamie „teiksmainie DP laiki”, kā mūsu teātra korifejam Viktoram Hausmanim tos tīk apzīmēt, ir maz pārstāvēti šajā sējumā. Būtu atzīmējams, ka viens „aizmirstais” ir Ģirts Salnais, Vircburgas teātra rosīgākais darbonis, kā arī iezīmīgā romāna Skrandas vējā autors.

Sējums liek lasītājam pievērst uzmanību mūsu daiļliteratūras metamorfozēm gadsimtu maiņās (ko gan šis izdevums neizceļ, taču liek nojaust), kad pie vārda nāk tā paaudze, kura vairs negrib sekot labi iemītām rakstniecības tradīciju tekām. Šīs metamorfozes kļūst neapspiežamas ar jaunākiem literāriem „druviniekiem,” kuru vidū ir Ruņģis, Rozītis, Sodums, Šķipsna, Turbads un vēl citi mazāk izteikti „svētbilžu grāvēji”, piemēram, Absurdā teātra un Nouveau roman autori. Šie pa brīžam daudzinātie iestrāvojumi neizsauca mūsu rakstniecībā izteiktus sekotājus, taču viņi nepalika neievēroti.

Jāpabrīnās par sējuma masīvumu. Vai tiešām 641 lappuse bija vajadzīga, lai liecinātu par latviešu mītnes zemju prozas plašumu un kvalitāti? Šeit un arī citur ir norādīts, ka daudzi izcili rakstnieki nav pieminēti, bet starp iekļautajiem ir vairāki, kas šādu atzinību nez vai ir pelnījuši. Taču tā jau laikam ir gaumes lieta, par ko, kā Voltērs it sparīgi noteica, nedrīkstot strīdēties. Varētu tik piebilst, ka masīvie sējumi – un šis nav ne pirmais, nedz arī pēdējais – pieprasīs citus apsvērumus grāmatu plauktu būvē gan mājās, gan arī bibliotēkās. o

 

 

Tilti II. Latviešu mītnes zemju dzejas antoloģija. Ievadvārdi Vaira Vīķe-Freiberga. Sakārtojuši Margita Gailītis un Viesturs Vecgrāvis. Rīgā: Mansards, 2009. 608 lpp.

Uz šī iespaidīgā sējuma aizmugures vāka lasām Latvijas kritiķu un literatūrzinātņu korifejas (ja tāds apzīmējums būtu pareizs un pieņemams) Janīnas Kursītes norādījumu lasītājam: Izlasot šo grāmatu, jebkurš no jums var vēlēties (kā tautas teiciens atgādina, kad pirmo reizi iet pa jaunu tiltu) un – piepildīsies. Vienīgais noteikums – jāizlasa no A līdz Z ... no ... Zintas Aistaras līdz ... Ainai Zemdegai. Tas nozīmētu – visas piebriedušā sējuma 608 lappuses. Dzeja parasti nepadodas ātrlasīšanai, un kritiķes Janīnas Kursītes uzdevums nez vai būs pat rūdītiem dzejas mīļotājiem pa spēkam. Nāk prātā kāds leģendārs stāstiņš par Mocartu, savā laikā Zalcburgas arhibīskapa galma mūziķi. Kad garīdznieks reiz aizrādījis Mocartam, ka viņa mūzikā ir pārāk daudz nošu, Wunderkind esot atteicis: Nē, Jūsu Augstdzimtība, taisni tik daudz, cik nepieciešams. Ja izdevēju un redaktoru nodoms ir bijis šo sējumu ieteikt lietošanai skolu programmās, vietā būtu jautājums: vai tik daudz tomēr nav par daudz, Mocart?

Sējuma alfabētiskais sakārtojums ir izdevīgs un neaizskarams, jo šāda secība ir neitrāla un nevainojama, nenododot izdevēju vai redaktoru iedomātās kvalitatīvās priekšrocības. Vaira Vīķe-Freiberga savos ievadvārdos izceļ dzejnieku pienesumu latviešu literatūrai ar specifisko tematiku un dinamisko spriedzi starp diviem iespaidu pretpoliem: no vienas puses tādu kā iekonservētu Latvijas neatkarības pirmā posma latviskumu, no otras – iespaidu no saskarsmes ar Rietumu pasaules literatūrā aktuālām strāvām (5). Nenoliedzami, tilti ir ceļami starp „šeit” un „tur”, bet varbūt vēl vairāk starp „toreiz” un „tagad”. Sākuma gados daudzu „ārlatviešu” (kas ir varbūt mazāk izteiksmīgs apzīmējums nekā trimda, taču pietiekami ietilpīgs) literatūras tematiskais degpunkts, kas, šķiet, šodien ir nozudis no priekšplāna diskusijām un zaudējis savu asumu, ir asimilācija. Par to dzejnieki un viņu kritiķi pa laikam mēdza ieslēgties sirdīgās debatēs gan rakstos, gan runās pirmajos gados pēc DP nometņu atstāšanas Vācijā, kas daudziem bija pagaidu mītnes zeme.

Laba daļa no antoloģijā iespiestajiem dzejoļiem sasaucas ar Andreja Eglīša apokaliptisko saucienu uz debesīm: Dievs, Tava zeme deg! Dažādi modulēts šis cri de coeur atbalsojas daudzu dzejnieku vārsmās, īpaši izteikti vecākās trimdas paaudzes žēlabās par latviešu tautai nodarīto pārestību. Pēteris Ērmanis kļūst visai patriotisks un aktuāls savā dzejolī „Tautas likteņi”: Lāsts jānes latviešiem. Cieš daļa jūgā smagā. Klīst citi svešumā (..) sirds spītā sauc: Vēl celsim / mēs dzīvi sagrauto, mēs zelsim, zelsim, zelsim!” (124). Elza Ķezbere nav mazāk aizrauta patriotiskā patosā: Latvija, šī tava diena! ... / latvju zeme, latvju gars! (303).

Dzimtenes zaudēšana bija traumatiska un, protams, rezonē gandrīz viscaur latviešu vārsmās. Taču ir arī izņēmumi, it sevišķi attālinoties laikā un telpā no Eiropas kataklizmām. Tādu ir padaudz un dažādi, piemēram, Juris Kronbergs – dzimis Stokholmā, daudz publicējies, vismaz divvalodnieks, godalgots, braukā pa pasauli, uzsūkdams un baudīdams dažādas kultūras – varētu būt mūsu enfant terrible, deklarējot it nonšalanti un bez izteiktas nožēlas vai vainas apziņas: Ar latvietību nenodarbojos (289). Citviet Pāvils Johansons savā nepiederībā jūtas privilēģēts, atraudamies no patriotiskās ieslēgtības: mūsu šodiena guļ kā laipa / starp divām ellēm – / abās pusēs laizām / asimilācijas saldo medu (194). Astrīdes Ivaskas dzīves biedrs, igauņu dzejnieks un kultūras vēstnieks Ivars Ivasks, Latvijā audzis un skolots, rapsodiski gavilē: ...beidzies karš. / Bez dzimtenes tu apkārt klīsti, tik rietumos stāv pasaule vēl vaļā (skat. Astrīde Ivaska. Dzeja un atdzeja: 400). Gunars Saliņš apmežo Ņujorku par godu Dzintara Soduma atbraukšanai no Zviedrijas uz ASV. Dzejnieka paša viesošanās Rīgā ir izteikta drūmos toņos, taču ar apziņu, ka viņa sūtība nav beigusies: Pa Rīgas ielām skrien suns, / krieviski riedams – / bet Tev tur vēl dziedams, / Tev tur vēl šis tas / latviski dziedams (450).

Daudz kas paliek no antoloģijā iespiestā nepieminēts, taču to ietvert vispārinājumos būtu grūti un nelietderīgi, jo apskatāmais ir daudzšķautnains un niansēts. Atliek tikai atsaukties uz profesores Kursītes mudinājumu lasīt un nākt pie pašatklāsmes, kas droši vien ir vienīgais pieņemamais veids, kā tuvoties dzejai.

Juris Silenieks