Jaunā Gaita nr. 262. rudens 2010
|
JURIS HELDS
|
||
|
* * *
|
Dzeja atmirst no pasaules vecās, tai paklanās kurmja kungs, un bezmiega ieliņā kādā pustumsā aizsmēķē Jungs...
It kā aicina apstāties mazliet, ko spārnoto zirdziņu dzīt... lai pusvārds kaut atvelk elpu un klusi atlaižas rīts
Dzeja atmirst no pasaules vecās, senā, slepenā kaislība gaist... un tomēr, tās sātana ogles, nedziest un Visumā kaist.
|
|
|
* * *
|
Vienas dvēseles Siāmas dvīņi... it kā nātres atmiņā dzeļ, un es zinu, pār aizmūžiem arī kāds zirneklis tiltu ceļ
Un lai kur tu neesot esi, kā ledū slēgts ķiršu zars, mana ēna atradīs tevi, tu teici, ka ēna ir gars...
Un starp bezgala tālām dzīvēm, svešiem ļaudīm, kas garām klīst, atver logu aiz kura mēs esam, un Siāmas lietus kur līst...
|
|
|
* * *
|
Valša pulkstenis laidās pār torņiem, Alvas zaldātiņ, kur tava sirds? Vai to nozaga Rīta zvaigzne, un bija tik viegli mirt?
Valša pulkstenis laidās pār torņiem, kaut kas tik savādi mirdz... Alvas zaldātiņ, mosties, mosties, Rīta zvaigznē jau tava sirds
|
|
|
Baložu
|
Kara lauki sen aizauguši, un baložu pasts vairs nav, tā seržanta vēstule... aizšauta būs, bet pats viņš ar spītīgu roku vēl raksta, un dūjas jau zin savu ceļu, tikai pa retam no tām kāda krīt, un, kad roka vairs nejūt neko, nepateiktais ir – lidojiet, lidojiet...
|
|
|
Liriskais
|
Nāks mana ziema, svešā, izredzētā, un Zemapziņas dārzu citi sniegi skars, un baltā pūce baltās vārsmas medīs, un viņas laupījumam arī būs kāds svars
Nāks mana ziema, svešā, izredzētā, un vēja suņi vēl pa naktīm ars, bet citi sniegi visu aizputinās, un manā zvērnīcā būs svētvakars...
Nāks mana ziema, svešā, izredzētā, un ledus saknes upē dziļāk ies, un pāri dzīvei, sen jau pārlasītai, tik Kaķu laipa mazliet šūposies
|
|
|
Bērnība:
|
Es zinu kā tevi sauc, bet nezinu kas tu esi, un nezinu kāpēc apstājos un tevī tik ilgi skatos, es nezinu kāpēc tas tā, bet man par tevi ir bail, un pēc negaisa nakts es skrienu pie tevis un apstājos samulsis, priecīgs, tas negaiss ir prom, bet tavos zaros... tāds maigums... es nezinu, nezinu, kas tu esi
|
|
|
Argentum
|
Kad sudrabs atklāja Argentīnu, es krodziņā dzēru vilkogu vīnu... tad pēkšņi kā sieviete – putns nez no kurienes atlaidās Mata Hari... – Es, protams, te nejauši esmu, bet dzirdu kā auspūcīte, tev sirsniņa svilpo par Argentīnu... – Tas tikai tādēļ, ka dienu un nakti visi pulksteņi rāda „Argentum”, tik tādēļ es dzeru vilkogu vīnu, un tici, mīļā, bez sudraba smīna, tas tikai par Tevi... un Argentīnu...
|
|
|
* * *
|
Kaķa zvaniņi uz tavām krūtīm starp sapni un nomodu skan, un, liekas, vēl Viduslaikos tos izdevās saklausīt man...
It kā Svētās nakts gaismiņa blāva tevī caur aizmūžiem spīd, un atkal tik bezdievīgi tā projām no manis slīd...
Kaķa zvaniņi uz tavām krūtīm ir ar tik dīvainu varu, un es zinu, ka zaudējis esmu tev šo simtgadu karu
|
|
|
Zirgu svētdiena
|
Zirgu svētdienā neveriet baznīcas durvis, bet, to nakti pirms rīta vēja, sagrieziet sēru lentēs... un tad dodieties zirgu ceļā gadu tūkstošus atpakaļ, pa laikam iejūgti triumfa ratos, pa laikam pie pātagas pierodot, bet zinot – ka it nekad netiksiet līdz viņu savvaļas trīsām – Zirgu svētdienu pieminiet, pieminiet...
|
