Lāsma Ģibiete

LAUPĪTĀJS KAUPĒNS 21. GS. LITERATŪRĀ

 

Ir sižeti, kas ātri pazūd aizmirstībā, bet ir arī tādi, kas literatūrā dzīvo gadu desmitiem ilgi un aizvien interesē kā autoru, tā lasītāju. Viens no skandalozākajiem, reāli dzīvojušajiem latviešiem, kura gaitas mūsu literatūrā plaši atspoguļotas pat 21.gs., ir armijas dezertieris, Zemgales lielceļu un lauku saimniecību aplaupītājs, dedzinātājs, 19 cilvēku slepkava Ansis (citos avotos: Alberts) Kaupēns. Viņš Jelgavas apkārtnes ļaudis savu necilvēcīgo izdarību dēļ paniskās bailēs turējis veselus sešus gadus, līdz beidzot 1927. gadā tiesāts un sodīts ar nāves sodu pakarot. Kaut arī senos notikumus no mūsdienām šķir vairāk kā 80 gadi, sižets par bezbailīgo noziedznieku vēl aizvien šķiet saistošs. 21.gs. sākumā šim tematam veltīti trīs literāri darbi – Māras Zālītes librets mūziklam pēc patiesu notikumu motīviem divos cēlienos Kaupēn, mans mīļais! (lugu izlase Sauciet to par teātri, 2001), kas ar lieliem panākumiem tika uzvests Liepājas teātrī, Ingrīdas Karstās biogrāfiskais romāns Kaupēna līgava (2007) un vesela nodaļa advokāta Andra Grūtupa grāmatā Tiesāšanās kā māksla (2002). Jāpiebilst, ka Zālīte un Karstā galvenokārt akcentējušas Kaupēna mīlas dēkas un privāto dzīvi, taču Grūtups izmantojis citu sižeta līniju – viņu interesē Kaupēna tiesāšana, taču varoņa privātā dzīve tēlota ar mērķi izsecināt un izskaidrot, kāpēc viņš kļuvis par vienu no visdrausmīgākajiem noziedzniekiem 20.gs. Latvijas kriminālistikas vēsturē.

KĀRLIS MORS – KAUPĒNA PRIEKŠTECIS? Viens no ievērojamākiem vācu dramaturgiem Fridrihs Šillers publicēja traģēdiju piecos cēlienos Laupītāji (1785). Gadu pēc publikācijas traģēdiju iestudēja teātrī, taču Latvijā tas pirmoreiz uz skatuves tika rādīts ap 1818. gadu Dikļu zemnieku uzvedumā. Latviešu valodā traģēdija izdota 1910. gadā un atkārtoti 1975. gadā.[1] „Vētru un dziņu laikmeta” dramaturga darbs mūsu valstī ieguva milzu popularitāti, teātra uzvedums pulcēja lielus skatītāju pūļus. Tikpat liela piekrišana bija arī traģēdijas publikācijai; to lasīja un par varoņu gaitām šausminājās vai visās latviešu mājās. Aristokrātu Moru dzimtas liktenis vienaldzīgu neatstāja nevienu. Latviešu sabiedrībā minētais darbs radīja sava veida sensāciju. Traģēdijas centrā kaislību plosīti, briesmīgus noziegumus izdarījuši cilvēki, kuriem par to jāuzņemas atbildība un jāsaņem sods; sižets spraigs, tam ne viens vien lasītājs seko līdzi ar neatslābstošu interesi. Nekā tāda latviešu lasītājam agrāk nebija nācies lasīt.

Ja traģēdiju Laupītāji lasa paralēli ar kādu no iepriekš minētajiem latviešu autoru darbiem par Kaupēnu, iespējams pamanīt daudz kopīgu iezīmju. Taču nekādā gadījumā neapņemos apgalvot, ka Šillera darbs tieši būtu ietekmējis kādu no 21.gs. autoriem, kaut gan mūsu literatūrā kopumā konstatējama liela vācu (un ne tikai vācu) literatūras ietekme. Te jāatkārto, ka pirmie lasāmgabali, kas nonāca latviešu lasītāja rokās, bija vācu autoru darbu tulkojumi un lokalizējumi, piemēram, pirmā luga latviešu valodā un arī citi.

Bez mīlestības līnijas (Kārlis Mors – Amālija; Ansis Kaupēns – viņa „līgavas”) darbus vieno kāda cita līdzība sižetā. Proti, tā ir literatūrā lieliski atainotā tiesībsargu un sabiedrības vēlme nodarījumus zibenīgi atriebt, sodīt, kas konkrētajos apstākļos būtu tikai loģiska. Bet paradoksālākais, lai „nolīdzinātu rēķinu”, bieži vien pat netiek noskaidrots, vai apsūdzētais cilvēks patiešām ir veicis noziegumu, viņam pietiek tikai nedaudz līdzināties noziedzniekam ārējā izskatā vai arī šķist aizdomīgam, piemēram, savas noslēgtības pret apkārtējiem dēļ, lai nāktos atbildēt par lietām, ko apsūdzētais nekad nav pastrādājis. Laupītāju 2. cēliena 3. ainā laupītājs Špīgelbergs savam kolēģim Racmanim lielās: Nav neviena laikraksta, kur nebūtu kāds raksts par slīpēto zelli Špīgelbergu, tāpēc vien arī tos lasu; aprakstījuši mani no galvas līdz kājām – kā tavu acu priekšā stāvu, pat manu svārku pogas nav piemirstas. (..) Nesen es iegāju tipogrāfijā – sak, esmu redzējis slaveno Špīgelbergu – un aprakstīju kādam skrīverim, kas tur sēdēja, viena turienes dziednieka izskatu – nu, kā dzīvu. Ziņa tiek padota tālāk, puisi sauc pie atbildības, viņu attiecīgi pratina, un savās izbailēs un muļķībā šis – velns lai parauj! – atzīstas, ka       e s o t  Š p ī g e l b e r g s, - ka tevi nelabais! Es jau dzīros ziņot maģistrātā, ka nelietis apkauno manu vārdu. Vai zini, trīs mēnešus vēlāk viņu pakāra.[2] Savukārt par Kaupēna noziegumiem nevainīgi sodīti vismaz pieci cilvēki (Grūtupam – 5; Karstajai – 7), no kuriem viens, Jānis Staņķis, pat notiesāts ar nāvi pakarot. Grūtups savā darbā uzsvēris, ka Kaupēna pratināšanas un tiesāšanas laikā, kad liktenīgā kļūda beidzot tikusi atklāta, prokurors nav spējis to atzīt, mēģinādams Staņķi vienā no Kaupēna noziegumu epizodēm padarīt par līdzvainīgu, labi apzinoties, ka maldina tiesu un sabiedrību. Ignorējot Kaupēna paskaidrojumus, apsūdzības rakstā vēl bez Piebalga kā nozieguma līdzdalībnieks tika nosaukts arī Jānis Staņķis… Laikam jau prokuroram bija grūti atzīt savu agrāko kļūmi… Nāves spriedums Staņķim jau izpildīts, un šī traģiskā kļūda kaut kā bija jāattaisno. Tiesai bija pat doma neapsūdzēt Kaupēnu šajā laupīšanā un slepkavībās…[3] Daļa viņa noziegumu tikuši pierakstīti arī kādam citam noziedzniekam Leonam Adamaitim. Un, visbeidzot, jāpiezīmē, ka nepatiesi notiesāto cilvēku atzīšanās nereti panākta ar fizisku, brutālu spēku, viņus pazemojot un spīdzinot, līdz aizturētie, nespēdami to izturēt, izstāsta visu, kas likuma kalpiem vajadzīgs. Uz to ļoti konkrēti norāda Andris Grūtups. Savukārt Māras Zālītes libretā fakts par nevainīgu cilvēku sodīšanu Kaupēna vietā pieminēts nedaudz, bet sīkāk nav iztirzāts.

Otra būtiska līnija, kas vieno Kārli Moru ar Ansi Kaupēnu ir abu varoņu attiecības ar tēvu. Kā viens, tā otrs netieši vainojams tēva nāvē – Kārļa tēvs mirst sarunas laikā ar dēlu, kurš beidzot atgriezies mājās, bet Kaupēna tēvs Jānis, nespēdams pārdzīvot dēla izdarības, pakaras. Jāņa Kaupēna traģēdiju vispilnīgāk atklājis Grūtups: Par apsūdzētā tēvu zināja stāstīt, ka tas bijis godīgs un strādīgs cilvēks. (..) Par dēla gaitām tēvs bijis satriekts. Vecais Kaupēns slēpis dēla nolaupītās mantas. Vīrs zinājis, ka viņu apcietinās, un nevarējis ar to samierināties. Ilgi staigājis pa mežu. Meklējis pīlādža koku. Bijis māņticīgs. Beidzot noplēsis pīlādža mizu, ar kuru pie tā paša koka pakāries.[4] Tālāk Grūtupa darbā atrodams Jāņa Kaupēna raksturojums, ko tiesai pauž viņa dēls, proti, ka tēvs bijis alkoholiķis, ļaunuma pilns un Ansi nav ieredzējis (364. lpp.). Zālītes libretā par Jāņa Kaupēna likteni pavisam skopu informāciju uzzinām no viņa mirušā gara: Es pakāros Vasarsvētkos./ Pakāros paegļa kokā./ Pakāros negoda dēļ.[5] Savukārt Ingrīdas Karstās grāmatā, koka, kur pakāries Jānis Kaupēns, šķirne gan nav minēta, taču spilgti atklāts tēva izmisums un pārdzīvojumi, uzzinot par dēla nodarījumiem, kaut arī abu attiecības bijušas vēsas.

DIVAS VERSIJAS. Latviešu literatūrā par Zemgales noziedznieku Kaupēnu ir divas diametrāli pretējas versijas. Vēlreiz jāuzsver, ka Kaupēns bijis reāls cilvēks un par viņa noziedzīgajiem nodarījumiem arhīvos pieejami dokumenti, ko Māra Zālīte, Ingrīda Karstā un Andris Grūtups arī izmantojuši, taču viņu darbos ļoti atšķirīgi interpretēti daudzi fakti. Gan Grūtups, gan Zālīte nepārprotami norāda, ka ciniskais Kaupēns veicis ne vienu vien sevišķi smagu noziegumu, abu autoru darbos atšķiras vienīgi laupīšanas epizožu skaits (skat. Grūtupa darbā 35. lpp. un Māras Zālītes – 39. lpp.). Grūtups arī norāda, ka bez laupīšanas epizodēm, Kaupēna kontā ir 19 cilvēku slepkavības, taču Zālītes libretā precīzs slepkavību skaits nav atklāts. Savukārt Karstā pauž absolūti pretēju nostāju, proti, ka Kaupēns tiesāts un sodīts nepamatoti, tātad nevainīgs, lai gan viņas darbā minēts konkrēts tiesas uzrādīto epizožu skaits – 39. Pretēji Grūtupam, Karstā paudusi, ka vienīgais, kas apliecina Kaupēna vainu, ir viņa paša atzīšanās un parakstītie protokoli, taču lietisko pierādījumu, kas apliecinātu šī apsūdzētā vārdu patiesumu, tikpat kā nav bijis. Autore nenoliedz, ka atzīšanās varētu būt panākta ne gluži likumīgi, par ko jau minēts iepriekš. Interesanta vēl viena epizode – Grūtupa un Karstās darbos Kaupēns apžēlošanas lūgumu rakstījis Valsts prezidentam Gustavam Zemgalam, bet Zālītes libretā šis lūgums adresēts prezidentam Gustavam Kviesim (???; 389. lpp.). Iespējams, autore domājusi Gustavu Zemgalu. Trešais Latvijas Valsts prezidents Alberts Kviesis tas diezin vai varētu būt, jo viņš šai amatā pirmoreiz ievēlēts 1930.9.IV, bet otrreiz – 1933.4.IV.[6] Daudz informācijas visi trīs autori ieguvuši no pagājušā gs. 20.gadu preses izdevumiem Jaunākās Ziņas, Pēdējā Brīdī, Zemgales Balss, Jaunais Zemgalietis. Tā bieži bijusi pārspīlēta ar mērķi radīt sensāciju, lai piesaistītu pēc iespējas vairāk lasītāju. Grūtups, to lieliski apzinādamies, raksta: Avīžnieki sarīkoja īstu preses kauju. Amizanti bija vērot, kā viņi sacentās.[7] Līdzīgs secinājums ir arī Karstās darbā: Jau tūlīt pēc Anša aresta avīžu un grāmatu izdevniecības laida klajā desmitiem brošūru, cenšoties cita citu pārspēt intriģējošu jaunumu pasniegšanā. Vēl nebija sācies tiesas process, kad jau „Jaunāko ziņu” pielikumā Nr. 64 vesela lappuse tika piepildīta ar fotogrāfijām no Kaupēna šārīta, 21. marta, dzīves. Zem uzraksta „Bandīta brūtes” bija jau paspēts nodrukāt Valijas Valdmanes un Valijas Kleinberģes attēlus.[8] Rezumējot jāpiebilst, ka tik daudz atšķirīgā, pat klaju pretrunu visu trīs autoru darbos varētu arī būt tādēļ, ka viņi kā avotus tomēr izmantojuši minētos preses izdevumus.

Vēl, runājot par presi, nevar nepieminēt Māras Zālītes darbu, kur šai sakarā konstatējami nedaudz citi akcenti. Avīžu tirgotājs – šis Jelgavas ielās gaidītais puisis, ziņu un dažādu nepārbaudītu pieņēmumu izplatītājs – kā viens no varoņiem izmantots Zālītes libretā. Un simboliski – dramaturģiskajā darbā avīžu zēns mirst no paša Kaupēna rokas. Mirst, jo Kaupēns sadusmojies par viņa atļaušanos paust informāciju. Karstās un Grūtupa darbā šādas epizodes nav.

ANŠA KAUPĒNA RAKSTUROJUMS. Zālīte, Karstā, Grūtups atšķirīgi interpretējuši Kaupēna raksturu un viņa izturēšanos. Ļoti detalizēti galvenā varoņa rakstura iezīmes, viņa uzvedību tiesas zālē un attieksmi pret noziedzīgajiem nodarījumiem lasītājam atklāj Grūtups: Pēc izskata Kaupēns līdzinājās tipiskam katordzniekam. (..) Kaupēns atgādināja cilvēku – mašīnu, kura galvā smadzeņu vietā nežēlīgi maļ dzelzs skrituļi. Bez mazākās nožēlas viņš šāva uz saviem upuriem. Viņa noziedzīgās domas lidoja tikpat ātri kā izšautas lodes. Kaupēns bija visai īpatna personība. Gudrība viņā nemājoja, taču izveicības un manības bija pārpārēm. Leģendārās noziedzībās viņam līdzēja tikai veiksme, cilvēku izbailes un muļķība.[9] Arī Zālīte Kaupēna tēlu traktējusi līdzīgi – ļoti egoistisks, nežēlīgs, cinisks, uzdzīvot kārs vīrs, kas savu iegribu dēļ laupa un nogalina. Sirdsapziņas pārmetumi viņam sveši. Uz asociāciju pamata tieši Zālītes darba galvenais varonis raksturā, izdarībās atgādina kādu citu sadistisku maniaku, kura gaitas literatūrā gan nav iemūžinātas, Staņislavu Rogoļovu. Viņš darbojās un cilvēkus paniskās bailēs turēja pagājušā gadsimta 80.gadu sākumā. Kā īpaša rakstura šķautne Kaupēna personībā, kas neparādās Grūtupa darbā, bet vairākkārt atspoguļota Zālītes libretā, ir varoņa dzelžainā pārliecība, ka visi viņam ir parādā, līdz ar to tiek rasts attaisnojums noziegumiem. Zālītes varonī verd aizvainota patmīlība un smags mazvērtības komplekss: Maksās man visi kā viens!/ Maksās man visi kā viens./ Par to, ka es varonis biju./ Bet tagad – vien piemīzts siens.[10] Ar to tiek attaisnotas iedomātās tiesības pašam lemt savu un citu likteņus. Līdzīgi kā Fjodora Dostojevska romāna Noziegums un sods galvenajam varonim Raskoļņikovam, arī Kaupēnam ir dziļa iekšēja pārliecība, ka viņš ir pārāks, augstāks par citiem, kas viņa noziegumus it kā attaisno. Turklāt visos trīs aplūkotajos darbos minēts, ka Kaupēns sevi dēvē gan par līvu karaļa Kaupo pēcteci, gan Lietuvas karali.

Ingrīdas Karstās grāmatā Kaupēna līgava varoņa raksturojums kardināli atšķiras no iepriekš minētā; var uzskatīt, ka no tā izaug arī pārējās autores versijas, tai skaitā, versija par tiesas kļūdu, notiesājot un sodot nevainīgu cilvēku. Viņas darba centrā ir godīgs, strādīgs, izpalīdzīgs cilvēks, kura vienīgais noziegums ir dezertēšana no armijas. Taču, uzmanīgi lasot tekstu, atklājas dažas dīvainības. Nekas šim godīgajam cilvēkam netraucē ilgus gadus glabāt nereģistrētu ieroci, paust nepatiesu informāciju par savu darbavietu, pēc atvaļinājuma ierasties darbā Bitnera mēbeļu darbnīcā mēnesi vēlāk, nekā bija solījis. Un galvenais – absolūti neloģiski šķiet gan tas, ka Kaupēns vairākkārt vienā laikā un vietā atradies ar īstajiem laupītājiem, kad tika veikts noziegums (pilsoņa pienākums ir nekavējoties ziņot policijai, A. Kaupēns nav darījis ne reizes), gan viņa visai dīvainā tikšana pie it kā pamesta saiņa ar lielu naudu un dārglietām: Čūskas kārdinājums bija pārāk liels. Man toreiz ar visu atrasto saini izdevās no viņa aizmukt. (..) Brīžiem gan man sirdsapziņā pazib doma, ka es toreiz biju iekārojis svešu mantu, aplaupot tās īpašnieku, bet tajā brīdī man likās, ka es būtu liels muļķis, ja palaistu garām tādu izdevību un nepievāktu sev šo atradumu.[11]

BAISĀKIE KAUPĒNA NOZIEGUMI. Visprecīzāk un detalizētāk Kaupēna noziegumi atainoti Grūtupa grāmatā Tiesāšanās kā māksla, savukārt it kā otršķirīga loma tiem ir Zālītes un Karstās darbos, jo te uzmanības centrā ir viņa attiecības ar sievietēm. Protams, absolūti ignorējis Kaupēna privāto dzīvi nav arī Grūtups. Viņa darbā tas nepieciešams, lai rastu jel kādu ticamu skaidrojumu Kaupēna motivācijai, veicot noziegumus.

Kaut pavirši, taču par Ansi Kaupēnu dzirdējuši ļoti daudz latviešu. Viņa laikabiedru mūsu vidū diemžēl nav daudz. Šī pētījuma autorei nesen bija saruna ar laikā, kad Kaupēnam piesprieda nāvessodu, dzimušu jelgavnieci, ilggadēju vizuālās mākslas un kultūras vēstures skolotāju Elmāru Zelenko, kura par viņa brutālajiem noziegumiem daudz dzirdējusi no savu tuvinieku stāstītā. Latvijas kriminālistikas vēsturē Kaupēns pirmkārt ir slavens kā pirmais noziedznieks, kurš mūsu valstī aplaupījis vilcienu. Savukārt kāda cita nozieguma epizodē Kaupēns apsūdzēts par mēģinājumu uzspridzināt Rīgas – Berlīnes vilcienu, lai to pēc tam aplaupītu. Jāpiebilst, ka tik retu noziegumu kā laupīšana uz dzelzceļa atsevišķi aplūkojis arī Deivids Ouens (David Owen) grāmatā Noziegums un zinātne. 40 mīklainu noziegumu izpēte („Zvaigzne ABC”). Tas ir īpašs retums, kriminālistikas vēsturē šādu gadījumu nav daudz. Šķiet nedaudz dīvaini, ka Karstā savā romānā minēto epizodi piemin izvairīgi, viņa to ataino kā mazsvarīgu, pat ikdienišķu notikumu: 27. septembrī aplaupīts kāds Ēķengrāves – Daudzevas vilciens. Par vilcienu to gan grūti nosaukt, tad jau drīzāk par tējmašīnu, kurai kurtuvē ik pa brīdim iesviež ogles. (..) Jau nākamajā dienā 24. oktobra avīzē „Jaunais Zemgalietis” tika ievietots raksts par Daudzevas bānīša aplaupīšanu.[12] Pirmkārt, neparasti, ka Karstās un Grūtupa darbos par vienu un to pašu nozieguma epizodi konstatējams daudz būtisku atšķirību, bet, otrkārt, grūti saprast, ka pēc 27. septembra kā nākamā diena minēts 24. oktobris.

Savukārt viens no Kaupēna visšausmīgākajiem noziegumiem ir Klabiņu māju aplaupīšana, nodedzināšana un piecu cilvēku, tostarp, bērnu nogalināšana 1922. gada Vasarsvētkos. Pēc Grūtupa darba secināms, ka pat šo briesmīgo noziegumu Kaupēns veicis vienatnē, tā vēlreiz apliecinādams savu drosmi; taču Karstā norāda, ka Kaupēns tikai atradies līdzās, kad baismo noziegumu paveikuši īstie laupītāji, jo tai vakarā nevēlējis doties uz zaļumballi. Beidzot rosīties noziedzniekiem, nekas viņu nav atturējis caur logu iekļūt blakus atrodošajās Rugu mājās, ko arī pirms tam apmeklējuši noziedznieki, un, kā raksta Karstā, dodoties prom, no virtuves paņemt maizi un gaļu, jo Kaupēns bijis izsalcis. Tāpat lasītājam neloģiska varētu šķist viņa rīcība, izšaujot ar pistoli gaisā un līdz nāvei pārbaidot tikko no balles atgriezušos cilvēkus.       

VAI SĀNCENŠA ATRIEBĪBA? Īsts noslēpums par Kaupēna gaitām sarakstītajā literatūrā izvērtusies viņa notveršana pirms tiesāšanas. Arī šajā sakarā visu trīs autoru aplūkotajās grāmatās paustais ir atšķirīgs. No Karstās un daļēji arī Zālītes darba secināms, ka Kaupēna nokļūšana policijas uzmanības lokā, viņa arests vērtējams kā sāncenša atriebība. Karstās Kaupēna līgavā to paveicis galvenā varoņa meitenes Valijas Kleinbergas atraidītais pielūdzējs, policists Kārlis Limbergs, kurš vienīgais spējis atklāt, ka Kaupēns ir viltvārdis un dezertieris, taču Zālītes libretā varoņa soģis, ir kāds Dzejnieks. Jāpiebilst, ka Dzejnieka tēls lugā ir simbolisks. Dzejnieks, līdzīgi Kārlim Limbergam, ir Valijas atraidītais pielūdzējs. Savukārt Grūtupa darbā nav ne šādas epizodes, ne šādu personāžu. Arī pati soda izpildīšana Kaupēnam palikusi noslēpumā tīta. Kurš to veicis, īsti nav saprotams, autoru norādes ir mīklainas. Tā būs masku balle, sievišķīgā balsī pasaka pelēkās drēbēs ģērbies bende un izvelk no kabatas pelēku drēbi. Savas mātes lakatā izgriezu divus caurumus un uzmaukšu to sev galvā, lai mani nepazītu, un pats arī jutīšos drošāk, metot cilpas tiem kaklā…[13] Arī Zālīte libreta remarkās norāda: Priekšplānā iznāk Bende. Viņš noņem rūtaino mātes lakatu. Tas ir Dzejnieks.[14] Tas libretā ir kulminācijas brīdis, jo Dzejnieku, ar kura teiktajiem vārdiem sākas un noslēdzas šis dramaturģiskais darbs, nav iespējams iedomāties kā nāves soda izpildītāju. Kaut gan – atriebība gluži tāpat kā mīlestība, spējīga uz visu.

 

Par Lāsmu Ģibieti skat. JG261:71

 

---

[1] Latvijas Padomju enciklopēdija, 9.sēj. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1987:404-405.

[2] Frīdrihs Šillers. Laupītāji.Rīga: Liesma, 1975:79.

[3] Andris Grūtups. „Kaupēna lieta.” Tiesāšanās kā māksla.Rīga: Jaunā Daugava, 2002:265-266.

[4] Turpat: 281.

[5] Māra Zālīte. „Kaupēn, mans mīļais!” Sauciet to par teātri. Rīga: Jumava, 2001:384.

[6] Latviešu konversācijas vārdnīca. 10. sēj. Rīgā: A. Gulbja apgādībā, 1933.-1934.g. – 19337.–19338. sleja.

[7] Andris Grūtups. „Kaupēna lieta.” Tiesāšanās kā māksla.Rīga: Jaunā Daugava, 2002:269.

[8] Ingrīda Karstā. Kaupēna līgava. Rīga: Jumava, 2007: 281–282.

[9] Andris Grūtups. „Kaupēna lieta.” Tiesāšanās kā māksla.Rīga: Jaunā Daugava, 2002:277-278.

[10] Māra Zālīte. „Kaupēn, mans mīļais!” Sauciet to par teātri. Rīga: Jumava, 2001:345.

[11] Ingrīda Karstā. Kaupēna līgava. Rīga: Jumava, 2007:143.

[12] Turpat:168.

[13] Turpat:330.

[14] Māra Zālīte. „Kaupēn, mans mīļais!” Sauciet to par teātri. Rīga: Jumava, 2001:391.