BALTVĀCIEŠI UN VĀCIJA

Deutschbalten, Weimarer Republik und Drittes Reich. Herausgegeben von Michael Garleff im Auftrag der Karl Ernst von Baer-Stiftung in Verbindung mit der Baltischen Historischen Kommission. Köln: Böhlau Verlag, 2008.

 

Michaela Garlefa redakcijā, Karla Ernsta von Bēra Fonda uzdevumā un sadarbībā ar Baltijas Vēstures komisiju klajā laists ļoti nozīmīgs rakstu krājums par baltvāciešiem, latviešu un igauņu vēstures gadsimtiem ilgiem līdzgaitniekiem, un viņu saistībām ar Vāciju Veimāras republikas un Hitlera režīma laikā.

Jāmin, ka baltvācieši nedzīvoja tikai Latvijā un Igaunijā, bet arī Vācijā – neliels skaits savas dzimtās zemes pameta pēc 1905. gada revolūcijas, bet daudz lielāks skaits atstāja Latviju un Igauniju pēc neatkarības laikā izvestajām radikālajām agrārreformām, kas vērsās pret skaitā nelielo baltvācu muižniecību. Daļa no baltvācu vadošajām aprindām, ilgus gadus lojāliem cara Krievijas pilsoņiem, cerēja, ka Vācijas uzvaras gadījumā I Pasaules karā Baltijas provinces tiktu iekļautas Vācijas teritorijā. Vairums tomēr palika dzimtenē.

1. sējums (422 lpp.), kas iznācis arī rediģētā un papildinātā 2. izdevumā, galvenokārt veltīts baltvāciešu darbībai Vācijā pēc I Pasaules kara, galvenokārt iztirzā viņu vadītāju visai ievērojamos sakarus ar Hitlera kustību. Tas ir temats, kam ilgus gadus pēc II Pasaules kara vairums baltvāciešu ne visai labprāt pieskārās. Hitlera kustības galvenais ideologs, Nirnbergas prāvā uz nāvi notiesātais, viens no sākotnējiem Hitlera kustības atbalstītājiem, Igaunijā dzimušais (pēc dažiem minējumiem ir pārvācotu latviešu vai igauņu atvase) Alfreds Rozenbergs (Rosenberg), sarakstīja hitlerisma ideoloģijas vai pašu galveno grāmatu Der Mythus des zwanzigstens Jahrhunderts un bija arī nacionālsociālistu galvenās avīzes Völkischer Beobachter redaktors. Rozenbergs vidusskolu apmeklējis Tallinā (kur viens no viņa skolotājiem bija gleznotājs Vilhelms Purvītis), studējis Rīgas Politehnikumā, izglītojies arī Krievijā, Vācijā nokļuvis pēc I Pasaules kara. Viņš vienmēr bijis sliktās domās par latviešiem 1905. gada revolucionāru izrīcību dēļ, arī 1919. gadā Stučkas valdības laikā un pēcāk boļševiku kalpībā Krievijā. Sējumā apcerēta Rozenberga darbība II Pasaules kara laikā, kad viņš bija Vācijas iekaroto austrumzemju ministrs.

Karstens Brigemans (Brüggemann) rakstā „Max Erwin von Scheubner-Richter (1884-1923) – der ‘Führer des Führers’“ apraksta fon Šeubnera-Richtera lomu Hitlera uzskatu veidošanā. Šim 1905. gadā soda ekspedīciju dalībniekam, nogalinātam 1923. gadā Min­henē, soļojot blakus Hitleram puča demon­strācijas laikā, un pārējiem puča upuriem Hitlers veltījis savas galvenās programas krājuma Mein Kampf 1. sējumu.

Apcerē „Der publizistische Widerstand Paul Schiemanns gegen den Nationalsozialismus in den deutschen Volksgruppen“ Helmuts Kauzers (Kauser) pievēršas visu četru Latvijas Saeimu deputāta Pauļa Šīmana darbībai, apkarojot nacionālsociālisma ietekmi baltvāciešos un vācu minoritātēs citās valstīs. Kad lielais vairums baltvāciešu pēc Hitlera un Staļina līgumiem pārcēlās uz Vācijai pievienotajiem Polijas apgabaliem, Šīmans palika Latvijā. Ne mazāk nozīmīgas ir Larsa Boses (Bosse) un Rolanda Gērkes (Gehrke) apceres par baltvācu pārcelšanos uz poļiem un žīdiem atņemtajiem īpašumiem Polijas daļā, Hitlera režīma laikā nodēvētajā Reichsgau Warthe­land, tāpat par baltvāciešiem jaundibinātajā Pozenes Universitātē. Sevišķi kritiski šie autori izvērtē pazīstamā baltvācu vēsturnieka Reinhalda Vitrama (Wittram) hitlerisko darbošanos šai universitātē. Pēc kara, nožēlojis savus hitleriskos grēkus, Vitrams bija prominents vēsturnieks Getingenas (Göttingen) Universitātē. Heinrichs Vitrams (Witt­ram) un Lore Polchava (Polchau) apraksta baltvācu luterāņu garīdznieku nostāju iepretim Hitlera nacionālsociālismam. Zināmas baltvācu mācītāju un teologu aprindas, gan ne visas, pozitīvi izvērtēja Hitlera nacionālsociālismu – vairāk Latvijā, nekā Igaunijā, šai ziņā ietekmējoties arī no līdzīgiem strāvojumiem Vācijas luterāņos.

Krājuma 2. sējumā (455 lpp.), kas veltīts II Pasaules karam un tajā iesaistītajiem baltvāciešiem, apcerēti vadošu baltvācu politiķu un teorētiķu uzskati par Eiropas pārkārtošanu un I Pasaules kara radītās politiskās sistēmas revidēšanu. Glazgovas Universitātes profesors Džons Haidens (Hiden) atzinīgi izvērtē minētā Paula Šīmana uzskatus par tautu un valsti pēckara izveidotajās Eiropas valstiskajās struktūrās. Hakmans (Jörg Hack­mann) apraksta Igaunijas baltvācu kultūras autonomiju un arī nacionālsociālisma izplatīšanos Igaunijas baltvāciešos, kas, liekas, bija mērenāka nekā Latvijā. Matiass Šrēders (Schrö­der) apcer baltvāciešu nacionālsociālistisko kustību (Bewegung) Latvijā un tās vadoni Erhardu Krēgeru (Kroeger). Šī kustība saņēma ievērojamu atbalstu no hitleriskās Vācijas un tās ietekme dominēja baltvācu jaunākajā paaudzē. Līdzīgi kā Padomju Latvijas Sakaru komiteja ar tautiešiem ārzemēs, Vācijā bija organizācija, kas rīkoja baltvācu jauniešiem nometnes, ceļojumus pa Vāciju un sūtīja grāmatas un propagandas materiālus uz Latviju. Krēgers, tuvās attiecībās ar Hitlera Vācijas SS un policijas šefu Himleru (Himmler), vēlāk bija arī komandieris kādai SD slepkavu einzackomandai (Einsatzkommando) Baltkrievijā. Pēc kara vinš slapstījās ar pieņemtu vārdu, tika noķerts un tiesāts, saņemot visai mērenu spriedumu. Krēgera, liela latviešu nīdēja, grāmata Der Auszug aus der alten Heimat (1967 – Vecās tēvzemes atstāšana) ir piesātināta ar sevis slavināšanu.

„Deutschbalten in den Einsatzgruppen der Sicherheitspolizei und des SD“ (Baltvāci drošības policijas un SD einzacgrupās) Vilhelms Lencs (Lenz) pievēršas lielajam skaitam baltvāciešu, kuri, pateicoties krievu u.c. valodu prasmei, tika iesaistīti Himlera slepkavu komandās. Vilfrīds Šlaus (Schlau) īsumā apraksta baltvāciešus vācu bruņoto spēku rindās II Pasaules karā, kad krituši 4144, bet bez vēsts pazuduši 1747 baltvācieši. 27 baltvācieši apbalvoti ar Bruņinieka pakāpes Dzelzskrusta ordeni. Matiass Šrēders apraksta baltvācu virsnieku līdzdalību kara beigās Sarkanarmijas dezertiera ģenerāļa Vlasova krievu armijas veidošanā.

Poļu vēsturnieks Bļažejs Biaļkovskis (Białkowski) bagātīgi dokumentē Hitlera režīma nodibināto valsts universitāti Pozenē un baltvācu vēsturnieka Reinharda Vitrama (Wittram) hitlerisko darbību. Lasot Gerta fon Pistolkorsa (Pistohlkors), baltvācu vēsturnieka un ilggadīgā gadskārtējo baltiešu studiju konferenču rīkotājā Getingenas Universitātē, aprakstu par savas izglītības sākumu Pomerānijas baltvācu skolā Baltenschule, kas darbojās no 1919. līdz 1945. gadam, neviļus jādomā par Minsteres latviešu ģimnāziju. Bija arī kreisi noskaņoti baltvāciešu intelektuāļi, no kuriem divus – Aleksandru Grāfu Stenboku-Fermoru (Stenbock-Fermor) un Berntu fon Kīgelgenu (Kügelgen) – apcerējis Detlefs Kīns (Kühn).

2. sējumu noslēdz Kārļa Kangera raksts „Die Rückkehr und der Einsatz von Deutschbalten im Generalbezirk Lettland 1941-1945“ (Baltvāciešu atgriešanās un darbība Latvijā 1941-1945), kas veltīts tiem skaitā ne pārāk daudzajiem baltvāciešiem, kuri atgriezās Latvijā kara laikā armijas un drošības dienestu sastāvā kā civīlpārvaldes un saimniecisko uzņēmumu darbinieki. Daži no viņiem ieņēma visai augstus amatus, piemēram, Rīgas pilsētas virsgalva (Oberbürgermeister) Hugo Vitroks (Wittrock), Jelgavas apgabala komisārs fon Mēdems (Freiherr von Medem), Trampeldahs (Friedrich Trampeldach) – liels latviešu nīdējs un Polītiskās daļas vadītājs Ostlandes Reichskomisariātā, u.c. Zināms skaits baltvācu speciālistu, vēsturnieku iztirzāja Latvijas kolonizācijas, latviešu pārvācošanas iespējas un latviešu atbilstību hitlerisma rasiskiem noteikumiem. Kangera ieskatā nacionālsociālistu visaugstākā vadība ne sevišķi augsti vērtēja baltvāciešus.

Šī apskata noslēgumā nākas konstatēt, ka gadsimtiem ilgo baltvācu kopienu Latvijā un Igaunijā uz visiem laikiem galvenokārt likvidēja nacionālsociālisma idejas un Hitlera režīms.

Jānis Krēsliņš, Sr.

 

Jānis Krēsliņš, Sr. ir Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas Balvas laureāts (2009).