STĀSTI AR MINIMĀLISMA PIESKAŅU

Gundars Ignats. Bez jakas. Rīgā: Dienas Grāmata, 2009. 158 lpp.

 

Šī ir jaunā autora Gundara Ignata pirmā grāmata. Atsevišķi stāsti jau kopš 2005. gada publicēti periodikā un daži parādās arī izlasē Stāsti: Prozas lasījumi klātienē un neklātienē (2008). 2006. gadā un pēcāk Ignats ir piedalījies festivālā Prozas lasījumi.

Neparastā vienkāršība, it kā naivums, detalizētie izskaidrojumi, kā spēlēt elektronisko spēli Oliņķeramais, kā darboties ar radiovadāmo mašīnīti, kas atpakaļgājienā griežas pa labi, un skolas zēnu ikdienišķās sarunas atgādina bērnu grāmatu. Bet pārsteidzošā kārtā tieši tas pievelk. Ar lielu interesi izsekoju spēļu instrukcijām un sāku lasīt otro stāstu „Tev nebūs nokaut”. Arī šeit stāstītājs ir mazs zēns, kurš stāsta par lauku dzīvi, par vectēva mājas iekārtu, par trušu, vistu un cūku audzēšanu cilvēku uzturam. Stāsta iesākumā: Balti pūkainie cīsiņi bija trušu ķepas. Agrāk šurpu turpu ļepatojošās ķepiņas, piesietas pie staba, kļuva par mākslas mīļu neapskatītu instalāciju (19). Šeit var just žēlumu par nokauto trusi, bet tad, pretstatā teiktajam, seko bezjūtīgs, detalizēts kaušanas un truša ķermeņa tīrīšanas apraksts. Nu trusis nosaukts par kautķermeni, un uzzinām, kā vectēvs to apstrādā: Viņš vilka ārā vienu brīnumu pēc otra, ar plunkšķi meta skalojamā ūdenī un, pabeidzis procedūru, pārlauza truša kāju kaulus un spīdīgo ķermeni ielika ūdens bļodā (21). Stāstītāja pēkšņā pārvēršanās no līdzjūtīga zēna aukstasinīgā vērotājā rada nepatīkamu sajūtu. Un stāsta nosaukums: „Tev nebūs nokaut!”...

Stāstā „Malka” aprakstīta malkas skaldīšana vectēva sētā. Stāstītājs, kurš ir arī pats skaldītājs, sīki jo sīki apraksta iemeslu, kāpēc bērzu un ceļmalas vītolu bijis nepieciešams nozāģēt. Seko dažādu koku skaldīšanas apraksts – kuru koku vieglāk saskaldīt, kuru grūtāk. Viss, ko stāstītājs dara, tiek sīki izstāstīts, pat knibināšanās ap vecmāmiņas izcepto brokastu omleti: Izlobīju dažus tomātiņus, dažas gaļiņas un apēdu ar maizes šķēli, omleti neaiztiku, ome katru rītu cepa man omleti no divām olām, un es katru rītu to neapēdu...(90). Stāstā „Bez jakas” tā pati vienkāršība. Detalizēts apraksts, stāstot par ikdienišķu, maznozīmīgu notikumu. Toties „Astoņpadsmit” atšķiras no pārējiem stāstiem ar zināmu sižetu, bet arī galīgi nesakarīgām beigām. Paliek mīkla, kāpēc autors to vispār rakstījis?

Visi stāstījumi ir pirmajā personā, sarunu valodā, no bērna vai arī jauna vīrieša skatījuma. Stāstā „17.45” ar baudu lasāms maza zēna stāstījums mammai par braucienu lielā aukstumā onkuļa mašīnā: ...bija ļoti, ļoti auksts. Mammu, ja tu zinātu! Onkuļi skrapstījās gar mašīniņām. Biezs ledus bija, tāds. Man bija sarkanais džemperis un kombizons, un cimdiņi. Tik auksts bija, šitik.(75). Ignats nevairās lietot žargona vārdus, tādus kā foķē, nafig, fičas, piemēram, stāstā „Siksniņa pārtrūka”, lai raksturotu īpatnākus šodienas ceļotājus. Pa retam parādās arī humors, piemēram, stāsta „Bez jakas” epizodē par stāstītāja biezo džemperi un virs tā uzspīlētu žaketi: sajūta neērta, kā hamburgeram, kurā sastūķēti zaļumi, siera šķēle un gaļas ripulis. Rakstnieka valoda ir vienkārša, veikla, gandrīz bez jebkādām metaforām. Šī vienkāršība, šis minimālisms saista ar savu neparastumu un atšķirību no ierastās šodienas latviešu rakstnieku valodas. Ignata stāstījums par parastiem ikdienas notikumiem ir bez jebkāda kāpinājuma. Dažbrīd lasītājs it kā gaida kādu dramatisku nobeigumu, bet nekā. Grāmatiņu, ja reiz tā paņemta rokās, nav iespējams nolikt malā, pirms izlasīšanas no vāka līdz vākam.

Astra Roze

 

Astra Roze ir profesionāla bibliotekāre un tulkotāja.