DIEVA DZIRNAS
LABI UN DROŠI MAĻ

Ingrida Vīksna. Es saku paldies.
Rīga: Mansards, 2010. 512 lpp.

 

Kā lasām uz aizmugures vāka (arī presē), šo masīvo, divrocīgi turamo sējumu izdevniecība sagatavojusi lielā steigā, lai tā atvēršana pieslēgtos dzejnieces 90 gadu jubilejai. Laikrakstā Latvija Amerikā redzams fotouzņēmums, kur dzejniece pacēlusi pāri ļaužu galvām (kā triumfa kausu) nupat svaigi iespiesto dzejas krājumu. Šis notikums presē tiek pieminēts kopā ar atzinību par Ingridas Vīksnas dzīvi un literāro devumu. Sējums nobeidzas ar iezīmīgu divrindi: Visa dzīve / jāsāk no gala (509. lpp). Šīs rindas, cita vidū, raksturo dzejnieces neizsīkstošo enerģiju un joie de vivre, viņas apliecinājumu „dzīves priekam” par spīti visām tām nejēdzībām un absurditātēm, kas mums kā tautai bijušas piešķirtas jau gandrīz no laika gala. Paglābta ar savu piedzimšanas datumu no I Pasaules kara, kam bija jābūt pēdējam, dzejniece apliecina patriotismu un ticību, kas ir iejūtīgo dzejrindu divas galvenās tematiskās asis.

Sējumu ievada Latvijas Universitātes mācībspēka Viestura Vecgrāvja iespaidīgais „Ieskats Ingridas Vīksnas dzejas pasaulē,” kur minēti arī dzejnieces prozas darbi – tiem visiem ir savs iezīmīgs autobiogrāfisks ieraksts. Krājums iesākas ar kara laikā Rīgā izdoto Rūgto prieku (1943), kam seko Es saku paldies (1942-1954) – pirmo ārpus Latvijas publicēto dzejgrāmatu. Tur pa laikam iezogas trimdinieka šaubas par dzīves vērtību: Es cīnos vientuļi un grūti, / Un kļūstu lēnām baiga un dziļa vāts. Šim bēgļa cri de coeur izmisumam drīz seko tāda kā ekstāze, kas nāk ar brīvības atgūšanu: No manām rokām žvadzot važas krīt. / Es atkal brīva Dieva saulē eju (175). Dzejniece neslēpj savas patriotiskās un reliģiskās izjūtas. Šis tematiskais tuvums latviešiem un Vīksnas melodiskās rindas, kur gandrīz vienmēr atrodam atskaņas, kas mūsdienās tikpat kā padzītas no dzejas, varētu būt tā pievilcība, kas ir mudinājusi krietnu skaitu skaņražu izvēlēties viņas dzeju savām kompozīcijām, piemēram, dzejnieces Kanādas līdzgaitnieku Jāni Kalniņu. Viņa kantāte „Cel mani dziesma” ar Vīksnas vārdiem daudzus gadus ir dziedāta trimdas dziesmu svētkos. Arī Alfrēds Štrombergs četrām savām dziesmām ir izvēlējies Vīksnas tekstus. Un, kā Arvīds Purvs piebilst, jubilāres dzejas saderību ar mūziku ir saredzējuši astoņi komponisti, sacerot 18 dažādus skaņdarbus (Latvija Amerikā 2010.27.III).

Katrā ziņā Ingrida Vīksna ir ierakstījusi savu vārdu mūsu literatūras vēstures slejās. Viņas literārais devums ir uzmanības vērts mūsdienās un, gribētos teikt, tāds paliks arī tad, kad mūs vairs nebūs.

Juris Silenieks

 

Redakcijas kolēģijas loceklis Dr. Juris Silenieks ir emeritēts literatūras profesors.