STĀSTI UN NESTĀSTI PAR MĀCEKĻIEM UN STĀSTĪTĀJIEM

Gundega Repše. Stāsti par mācekļiem. Rīga: Dienas Grāmata, 2009. 175 lpp.

 

Blakus stāstiem sējumā atrodami cita žanriska apzīmējuma raksti. Turklāt lasītājs jābrīdina, ka citviet mācekļiem tiktu dots savādāks apzīmējums. Jāpiemetina gan, ka ne visi radošie grib justies ērti jau iestaigātās, citu nosauktās tekās. Katram no ietilpinātajiem astoņiem stāstījumiem ir savs stāstītājs vai stāstītāji. Repšes stāstītāji reizēm izrādās neuzticami un it bieži un izteikti mulsinoši mainās. Nereti stāstītāju maiņu lasītājam liek nojaust tikai teksta tipogrāfiskais izkārtojums. Pirmā darba „Magelāns” stāstītāja ir kādas Rīgas kafejnīcas apkalpotāja, faktiski studente, kas pagaidām piepelnās. Viņa ievērojusi kādu drusku ērmīgu viesi, kurš ierodas visai regulāri, atkārto tos pašus žestus un tikpat mistiski, bez vārdu izmaiņas ar citiem viesiem vai apkalpotājiem, kafejnīcu pamet. Savu viesi viņa nosauc par Magelānu, gan lāga nezinot, kāpēc. Vēsture stāsta, ka Magelāns kuģojis pa Eiropai vēl nepazīstamiem ūdeņiem un piestājis daudzās Klusā okeāna salās, kur ar savu apkalpi ticis vienmēr viesmīlīgi uzņemts, līdz brīdim, kad sācis piegriezt iezemiešus kristietībai. Tad arī Magelānu nokāva, stāstītāja īsi nobeidz, gan nepaskaidrojot, kāda radniecība kafejnīcas apmeklētājam būtu ar dēkaini. Tikai vēlāk, izlasījusi nerunīgā viesa kafejnīcā atstātās burtnīcas, viņa nojauš, kāpēc pasaules klejotājs nomāc viņas prātu. Viņa nejauši atklāj, ka Magelāna vārdā nosauktas 160 000 gaismas gadu attālumā esošas divas neregulāras galaktikas. Stāstītāja nobeidz lakoniski: Magalāna ekspedīcija pierādīja, ka Zemes forma ir sfēriska un Pasaules okeāns – vienots. Lasītājs var turpināt uz savu roku.

Citāda toņkārta ir stāstījumā „Para.” Tas nāk no sievietes ar salauztu, ieģipsētu, kāju. Pie gultas pieķēdēta, viņa mēģina sevi pierunāt pakļauties ārstu noliktajam režīmam. Pa rokai ir pudele, no kuras slimniece ieņem pa labam malkam, lai mazinātu savu īgnumu un arī sāpes kājā. Lasītājam nav lemts izsekot vājnieces izdarībām. Tikai beigās uzzinām, ka izsaukta policija par miera traucēšanu un apkārtnes piegānīšanu ar sadauzītu pudeļu drazām. Pastāv arī aizdomas, ka cietēja nav sarunājusies pienācīgi cienīgi ar izsauktajiem kārtības sargiem. Taču to aprakstīt autore, ņemot vērā lasītāju smalkjūtību, neuzdrošinās. Šai komiskai interlūdei seko „Cik svarīgi būt Ernestam” – stāstījums, kas sauc atmiņā Oskara Vailda joprojām populāro salona komēdiju The Importance of Being Earnest, gan uz to neatsaucoties – varbūt tāpēc, ka Vailda lugā daudz komisku momentu izsauc vārds earnest (nopietns, cītīgs). Kamēr Vailda raito valodu raksturo komiski elementi un reizēm visai farsisks situāciju izkārtojums, Repšes stāsts nobeidzas ar negaidīti absurdu traģiskumu, ar izteikti „repšiski” asu ironiju, savā veidā „uzlabotu” deus ex machina stāstījuma apstāšanos, kad it kā zvēriskais instinkts pārvar pasaulei piešķirto likumību, ko cilvēki vēlas uzskatīt par universālu sine qua non. Repše apgriež Vailda komēdiju, tā teikt, ar kājām gaisā. Katrā ziņā autores reģistri ir bagāti un daudzveidīgi, ko apstiprina „Gaisa īsinātājs,” kur komiskā iekrāsojumā parādās visai biedinoši vērojumi par mūsdienu ģeķīgo aizraušanos ar saukļiem, kas, protams, skan skaļi – kā jau visi cri de mode, taču, ieklausoties ciešāk, varētu būt cri de coeur, aizņemoties Valtera Benjamiņa atzinumu. Repšes stāstījuma priekšplānā ir Magone, mazliet kariķēta dabas mīļotāja, kura atstāta uzmanīt draugu lauku īpašumu. Atklājas daudz dažādu mirāžu, ko sev uzbur romantiskais dabas mīļotājs: Tur ir Magone, bet reizē viņa ir magoņu lauks, tur ir viņš pats (Magones draugs Miroslavs) košzaļā kreklā ar izkapti, viņš pļauj gaisu un Magone smejas. Gaisa īsinātājs. Citviet ieskaņas ir negatīvas: Daba, daba. Štrunts ar to dabu. Dabas mīlestība šķietami varētu latvieti, zemes dēlu, arī nogurdināt. Tālākos stāstījumos vairāk novalkātu tēmu, taču vienmēr jaunās modulācijās, piemēram, par „paaudžu plaisu” vai savā laikā daudzināto „identitātes krīzi” un vienmēr aktuālo bērnu audzināšanu. Stāstā „Kiras Korintas prombūtne” sastopamies ar dzēlīgas ironijas piesātinātu rindkopu: Kiras Korintas tēvs, nesatricināmas pārliecības vīrs, līdz mūža galam uzskatīja, ka saules lēktu izsauc gaiļa dziedāšana ...bet māmuļa, skalodama bizi etiķūdenī, diendienā atgādināja, ka vīrieši kārtīgi jāpaēdina. Žanriskās iezīmes mainās ar stāstījumu „Jūras velni,” kas, rakstīts dialoga formā un domāts vairāk skatuviskam uzvedumam. Ne jau nu gluži Blaumaņa Indrāni, taču ar paralēlu tematisku ievirzi, ar paaudžu plaisu priekšplānā. Vecos īpašniekus izsviež no jūras piekrastē celtās mājas, lai vietu dotu jauniem ienesīgākiem pasākumiem. (Par „Jūras velniem” skat. JG 261:54-55 – red.)

Citā noskaņā pēdējais darbs „Citi mācekļi,” kur fonā Arizonas varenais „grāvis,” saukts par Grand Canyon. Stāstījums kļuvis fragmentārs, stāstītājiem Kēleram un Māricai pārmaiņus izmantojot savas piezīmes. Norišu secība var arī nebūt hronoloģiska. Sastopas divi labi piedzīvojuši ceļotāji, kuri ir daudz pa pasauli mētājušies, visvairāk atsevišķi. Galvenais stāstītājs Kēlers ir zinātnieks, visai racionāls, nosvērts, nodevies savam darbam. Viņu uz tikšanos Parīzē izsauc sendienu paziņa Mārica, labi piedzīvojusi māksliniece, arī vīru kolekcionāre. Pēdējais vīrs esot bijis entomologs no Brazīlijas. Arizonā Kēlers konstatē, ka Māricas piezīmes ir saistošākas un nolemj tās, cik vien iespējams, izmantot, taču pa vidam paturot savas „pirmā autora” tiesības, lai rakstītais būtu saprotamāks. Reizēm Kēlers piesaka savu stāstījumu, to ieliekot iekavās pa vidu Māricas stāstījumam. Citviet tie ir vīrieša vai sieviešu kārtas vietvārdi, kas lasītājam palīdz tikt galā ar stāstītāju maiņām. Piedalās arī Gundega Repše pati, īpaši tad, kad Kēlers un Mārica nozūd no stāstījuma apvāršņa. No Kēlera uzzinām, ka, atgriežoties no Amerikas, Mārica nav sēdējusi viņam blakus. Jau Parīzē viņa pavēstījusi, ka esot kāda brazīlieša sieva. Kēlera nodoms sadedzināt Māricas atstātos manuskriptus un pelnus izkaisīt okeānā aptuveni tur kur nogāzies brazīliešu Airbus, kas bijis ceļā no Rio uz Parīzi. Ceļojot pa Ameriku, Kēlers aizrāda, ka viņam nepatīk mūsdienu stāstījumi, kur saputrota loģiskā hronoloģiskā kārtība. Šāda nekārtība ir uzbrukusi arī viņa darbam. Žēl, taču to lai rosina nākošais autors, proti, lasītājs.

Juris Silenieks