NORAS IKSTENAS SKATĪJUMS

Nora Ikstena. Šokolādes Jēzus.
Rīga: Dienas Grāmata, 2009. 127 lpp.

 

Vispirms acis un prāts aizķeras pie savdabīgā virsraksta, kas dažam labam varētu likties arī mazliet nepiedienīgs, pat ķecerīgs. Tad jāizlasa autores pašas paskaidrojums uz grāmatas aizmugures vāka. Viņa virsrakstu patapinājusi no kādas līdzīga nosaukuma Toma Veitsa (Tom Waits) dziesmiņas, kurā apgalvots – brīvā tulkojumā no angļu valodas – Tu mani piepildi ar labsajūtu. Autore pauž cerību, ka arī viņas dzīves notikumu un novērojumu pieraksti šajā grāmatā pildīs lasītāju ar labsajūtu.

Ikstenas pieraksti sakārtoti četrās nodaļās, katrā no tām savukārt īsos vēstījumos par kādu viņas sirdij tobrīd vai vispār tuvu tematu. Nav nemaz tā, ka rakstniece būtu izvairījusies minēt lietas un notikumus, kas diezin cik saldenu labsajūtu viņā pašā un arī lasītājā nemodina. Autore vērīgi skatījusies apkārt, klausījusies, secinājusi un pierakstījusi gan vairāk, gan mazāk tīkamas patiesības, jo tās visas ir daļa gan no viņas pašas, gan arī lasītāju un visas latviešus tautas dzīves. Pieraksti ir knapos vārdos, dažreiz pieskaroties dziļai problēmai tikai kā ledus kalna virsotnei, kas rēgojas virs ūdens līmeņa, piemēram, vēstot par mācītāju Elīzu, kas ir mucā dzīvojošā arhibīskapa Vanaga dāvana Roufontai – latviešu veco ļaužu mājai Anglijā. Daudzām līdzīgām zemūdens klintīm Ikstena pārslīd pāri arī turpmāk, un katram lasītājam nemaz nebūs skaidra dziļākā kopsakarība, kas paslēpta aiz nedaudz vārdiem vai teikumiem. Piemēram, aiz vienkāršā teikuma man mājās arī ir dzintars (ar mazo burtu), slēpjas plašs un aizkustinošs stāsts, kas vairāk atklājas tikai vēlākos pierakstos. Tas ir stāsts par viesošanās reizēm pie latviešu rakstnieka Dzintara Soduma Spenseras pilsētiņā Ņujorkas pavalstī. Par melleņu klimpām. Par rakstnieka atgriešanos Latvijā, kur viņš mūža pēdējo posmu vadīja Noras Ikstenas paspārnē.

Nodaļā „Nacionālais pasūtījums” autore īsi pieskaras patriotisma un tautiskās identitātes jautājumiem, pati par sevi liecinot: es nevaru savu dzīvi iedomāties bez Latvijas. Lai gan tas varētu likties pretrunīgi, šo atziņu palīdzējuši izkristalizēt viņas daudzie ceļojumi ārzemēs, kas ir grāmatā vairākkārt pieminēti. Un, ja arī Latvijas ikdienā vēl daudz kas palicis nenokārtots un aplams, tad Ikstena tomēr cerīgi secina, ka patriotisma dzirksts nekur nav pazudusi, un tālāk – mums vēl ir iespēja jauno brīvību pavērst citā virzienā. Viņa atzinīgi noraugās uz Latvijas lībiešiem, kas nostabilizējuši savu egregoru. Šai lasītājai gan nav īsti skaidra vārda egregors nozīme. Latviešu literārās valodas vārdnīcā tas nav atrodams. Varbūt tas nozīmē daudzu līdzīgu daļiņu iekļaušanos vienā stabilā veselumā, ko kādreiz dēvēja par kopības jeb piederības sajūtu. Dīvaini, ka šajā fragmentā nebija pieminēti ārzemju latviešiem labi pazīstamie „superlībieši” Staltes. Ļoti var aizkustināt stāstiņš par eņģeli un sievieti ar trim zvaigznēm.

Tālāk seko prātojumi par dzīves mākslu, kuras recepte ir katram savādāka un katram pašam jāatrod. Nevar aiz sevis aizvērt pasaules durvis, un, ja nespēj izdzīvot ar spēku, tad jāmēģina ar gudrību. Dažreiz palīdz sargeņģeļi, kas var arī būt konkrēti cilvēki. Dzīve ir ceļš uz apskaidrību. Daudzas no šīm atziņām iznirušas no zemapziņas, ar dažām domu biedrēm kājām ceļojot gar Baltijas jūras krastu un atskārstot, ka arī no sīkām puķēm var nopīt skaistu vainadziņu.

Nodaļā „Griķu eņģelis” pieminēti vairāki Ikstenas kolēģi literatūras laukā un viņu darbos atrodamie apliecinājumi dzīves jēgai. „Īstenība un koraļļi” – šeit daudz ceļojusī autore nonāk pie atziņas, ka piederība nav iespējama, tā ir tikai mirklis, bet lasītājam gribas jautāt, kā tad paliek ar to pirmajā nodaļā minēto vēlamo egregoru?

Jāatzīstas, ka šo rindiņu rakstītāja labi neprot Ikstenas grāmatai atrast vienu galveno kopsaucēju un nekļūdīgu raksturojumu. Katram lasītājam pašam jālūko no piedāvātā domu drumstalu sakopojuma izvilkt sev tuvāko, tīkamo un iekšēju labsajūtu rosinošo. Un, tāpat kā nav ieteicams iztukšot kārbu ar gardām šokolādītēm vienā paņēmienā, tā arī šāda grāmata visspilgtāk atklāsies, apdomīgi lasot pa gabaliņam vien.

Beidzot tomēr nevaru noturēties no piebildes par robusto vāka zīmējumu, kas šai lasītājai labsajūtas vietā atsauc atmiņā zobgalīgo dziesmiņu par puisi, kam biezas lūpas, reti zobi, smalka maize cauri birst. Taču – de gustibus non est disputandum.

Biruta Sūrmane

 

Recenzente ir JG redakcijas locekle.