Jaunā Gaita nr. 263. ziema 2010

 

Aldis Austers

PAR VĒSTURES IZGLĪTĪBU
LATVIJAS SKOLĀS

 

Vēstures izglītība bija viens no galvenajiem 10. Saeimas priekšvēlēšanu jautājumiem. Savs viedoklis ir arī latviešu trimdas organizācijām – Latvijas vēsturi jāmāca kā atsevišķu priekšmetu. Populārs ir uzskats, ka Latvijas vēstures pienācīga apguve, līdzās valodas apmācībai, ļaus pārvarēt sabiedrībā pastāvošos pretnostatījumus un veicinās patriotismu. Aptaujas gan uzrāda, ka latviešu jaunākā paaudze ne pārāk labi orientējas svarīgākajos vēsturiskajos notikumos. Kāpēc tā? Vai tiešām vainīga vēstures izglītības organizācija? Vai vēstures analfabētisms ir tikai Latvijas sabiedrības problēma? Kā reaģēt uz tendencēm Rietumos un Krievijā?

Par šiem jautājumiem runājām Briselē Lāčplēša dienā (2009.11.XI), kad Latvijas pārstāvniecības ES telpās vairāki prominenti Latvijas vēstures speciālisti sarunā ar Briselē mītošajiem latviešiem dalījās pārdomās par to, kā pēdējās desmitgadēs mainījusies vēstures izglītība Latvijā un citur pasaulē, kādi ir tās mērķi šodien­ un kādi izaicinājumi sagaidāmi nākotnē. Sarunā piedalījās vidusskolu mācību grāmatu autors Valdis Klišāns, Izglītības internacionāles (Education International, Inc.) pētniecības koordinators Guntars Catlaks un vēstures doktors Gints Apals.

KĀ MAINĪJUSIES VĒSTURES IZGLĪTĪBA? – Latvijā neviens mācību priekšmets nav piedzīvojis tik dramatiskas pārmaiņas kā vēstures izglītība, uzsvēra Valdis Klišāns. To ceļu, ko Rietumvalstis gāja 40 gadus, pārvarējām 20 gados. Ir mainījusies cilvēku domāšana par vēstures izglītību, izstrādātas jaunas grāmatas, radīta centralizētā eksaminācijas sistēma. 90. gadu sākumā, kad aizliedza padomju laika vēstures grāmatas, skolās izmantoja pirmskara laika mācību materiālus, piemēram, Frīda Zālīša un Arveda Švābes grāmatas. Meklējot ceļu uz nākotni, notika atgriešanās 20. gados, kad populāri bija tādi tēli kā „zelta laiki” un „verdzības gadsimti”. Vēlāk parādījās jauna, modernāku grāmatu paaudze, kuru autori jau bija Latvijas Universitātes mācībspēki. Šīs grāmatas atveidoja Rietumu 60. gadu grāmatu stilu, proti, tajās dominēja autoru teksts, kurš tika papildināts ar attēliem. Šobrīd tiek izmantotas jau trešās paaudzes mācību grāmatas, kuras Rietumu skolās ienāca 80. gados un ir veidotas pēc cita principa, proti, tajās tiek sniegts plašāks laikmeta raksturojums, atspoguļojot modi, sadzīvi, ģimeņu tradīcijas. Šīs grāmatas ir interaktīvākas. Tās dod skolēniem iespēju domāt līdzi un veidot savu viedokli.

Problēmas pārmaiņu procesā galvenokārt ir saistītas ar apgūstamā vēstures materiāla apjomu un saturu. Jautājums par Latvijas vēstures mācīšanu ir kļuvis ļoti politizēts. Sabiedrība un masu mediji uz šo problēmu skatās ļoti populistiski. Par ideālu tiek uzskatīta vēstures mācīšana 20. gs. 30. gadu stilā, neieklausoties pedagoģijas speciālistu viedoklī, kuri uz šo jautājumu skatās plašāk, proti, kā efektīgāk organizēt mācību laiku un panākt labāku vispārējo rezultātu. Pastāv milzīga plaisa starp vēstures akadēmisko zinātni, pedagoģiju un sabiedrības vēsturisko apziņu jeb vēstures pieprasījumu. Lai arī pieejami moderni mācību līdzekļi un metodiskās vadlīnijas, novecojošais pedagogu sastāvs tās nereti ignorē, neizprotot to jēgu. Negatīvu iespaidu uz mācību procesa kvalitāti atstāj arī vispārējais naidīgums pret valdību un pat valsti, kā arī pedagogu niecīgais atalgojums un zemais sabiedriskais prestižs.

Informācijas laikmeta ietekmē ir mainījusies arī bērnu pasaules uztvere. Digitālā paaudze grāmatas vairs nelasa un uzskata, ka zināšanas par vēsturi var iegūt no filmām, tādām kā „Kalnietis” un „Gredzenu pavēlnieks”. Zināšanas ir fragmentāras, piemēram, I un II Pasaules kara notikumi saplūduši vienā tālā, seno laiku notikumā; daži uzskata, ka Hitlers un nacisti ir Holivudas izdomāti varoņi. Taču tā nav tikai Latvijas problēma, jo jautājums, kā veidot skolniekiem saprotamu un vienlaikus attīstību veicinošu mācību materiālu, ir globāla rakstura izaicinājums.

KĀ PĀRMAIŅAS VĒRTĒJAMAS UZ RIETUMU DEMOKRĀTISKO VALSTU FONA? – Situāciju Latvijas izglītības sistēmā, tajā skaitā vēstures apmācībā, nav nepieciešams dramatizēt, atzina Guntars Catlaks. Kadru sagatavošana ir labi nostādīta – šobrīd iespējas apgūt vēstures zinātni un pedagoģiju ir daudz plašākas nekā padomju laikā. Cits jautājums, vai jaunie speciālisti nonāk skolās? Pedagoģiju mācās ne jau tamdēļ, lai kļūtu par skolotājiem, bet gan lai iegūtu zināšanas. Dramatiski samazinoties skolēnu skaitam, krītas arī pieprasījums pēc pedagogiem, un skolotāju darba zemais prestižs nav tikai Latvijas problēma. Ja runājam par skolotāju darba kvalitāti, jāņem vērā, ka pedagogs ir dzīva būtne un ka viņā arī ir emocijas. Pedagoģiskā autonomija ir svarīga lieta. Uztraucoši drīzāk ir tas, ka valsts nerūpējas par pedagogu tālākizglītību. Pirms runāt par vēstures izglītības mērķiem un saturu, ir jāizprot, ka savā pirmatnējā funkcijā vēsture ir stāsts, kas vērsts pagātnē, bet domāts mūsdienu cilvēkam, lai izstāstītu būtiskas lietas: kas mēs esam, no kurienes nākam un kurp ejam? Šādā veidā vēsture ir attīstījusies mākslas virzienā un, atkarībā no cilvēku rīcībā esošajiem līdzekļiem, ir mainījies tās komunikācijas veids – no mutvārdu vēstījuma pie grāmatām un tālāk pie attēliem un filmām. Taču tas joprojām ir emocionāls vēstījums par reāliem vai iedomātiem notikumiem. Mainās tikai tehnoloģijas un uztvere. Jaunā paaudze labprāt skatās filmas Baigā vasara un Rīgas sargi. Būtībā tā ir tā pati informācija, ko mēs, vecākā paaudze, iegūstam, lasot Ulmaņlaika vēstures grāmatas, kas nebija zinātniski pamatotākas.

19. gs. beigās vēsture turpināja attīstīties jau kā zinātnes joma. Radās vēstures zinātnieku korpuss un tika radītas specifiskas metodes notikumu analīzei. Visas šīs darbības mērķis – noskaidrot patiesību, meklējot objektīvo, šķirot to no subjektīvā. Vēsture var tikt uzlūkota arī kā politika. Šis viedoklis ietver abus iepriekšējos – par vēsturi kā stāstu un kā zinātni. Cilvēki vienmēr ir interpretējuši vēsturiskos notikumus atkarībā no politiskā konteksta, kādā dzīvo. No tā nav iespējams izvairīties. Arī Vācijā un Francijā vēsture tiek uztverta ļoti politizēti. Latvijā paradoksāli ir tas, ka šo politisko kontekstu joprojām saglabā vēstures mācīšana – ir krievi, ir latvieši, ir Eiropa, ir Krievija u.tml. Latvijā notikušās pārmaiņas drīzāk ir formālas, un ir nepieciešama piepūle, lai īstenotu dziļāku un tālejošāku transformāciju. Nepieciešama izpratne par to, kāds ir izglītības mērķis, ko ar to vēlamies sasniegt? Tas ir konceptuāls jautājums, no kura atbildes ir atkarīgs, kā formulējam problēmas un uzdevumus attiecībā uz izglītības saturu un metodiku. Rietumu demokrātiskajā pasaulē izglītības paradigmas maiņa notika jau 70. un 80. gados, pārejot no tiešās zināšanu transmisijas sistēmas uz konstruktīvo sistēmu, uz apziņu, ka zināšanas netiek nodotas, bet top kopējā mācīšanās procesā, kurā skolotājs piedalās kā līdzdalībnieks. Latvijā un citās Austrumeiropas zemēs šī pāreja pēc būtības nav notikusi, lai gan ir pieņemti atsevišķi Rietumu standarta elementi, piemēram, darbs skolēnu grupās un interaktīvās metodes. Taču problēma nav tikai skolotājos – visa sabiedrība cieš no vecmodīgā uzskata, ka zināšanu veidošanas process ir zināšanu nodošana.

Sabiedrībā, ārpus profesionāļu loka, vēstures izglītības saturs tiek uztverts labi ja divos no trim iespējamajiem virzieniem. Dominē uzskats, ka vēstures mācīšana nodrošina nacionālās pašapziņas veidošanos, emocionālo saikni ar pagātni un kolektīvo apziņu. Otrs ir kultūras redzesloka, identitātes plašuma aspekts – tas tiek pieminēts, bet ir pakārtots pirmajam. Tiek diskutēts, kāpēc jāmāca senās Ēģiptes vēsture un citas lietas, kurām nav nekāda sakara ar mūsu nācijas un valsts attīstību. Trešais ir jau minētais vēstures zinātniskais aspekts, kad vēsture tiek mācīta, lai attīstītu analītisko un kritisko domāšanu, lai skolēni prastu vērot notikumus, salīdzināt tos un izvērtēt no pretējiem redzes viedokļiem. Pēdējos gados Latvijā ir bijuši vairāki mēģinājumi attīstīt šo virzienu, taču nesekmīgi. Jautājums tika politizēts – ne no politiķu, bet pašu dalībnieku puses, reducējot to uz II Pasaules kara notikumiem, sašķelto sabiedrību un vēlmi apvienot neapvienojamo, proti, mūsu sabiedrības dažādo grupu atšķirīgās ģimeņu vēstures.

Apjukuma cēlonis ir tas, ka ar vēstures mācīšanu joprojām tiek saistītas lietas, kuras Rietumu demokrātiskajās sabiedrības jau sen ir atmestas: pasaules uztveres un pilsoniskās apziņas veidošanas funkcijas. Detalizēta un pamatīgi izstrādāta vēstures programma bija raksturīga padomju laikmetam, kad mācīšanas mērķis bija nodot ļoti skaidru pasaules uzskatu par šķiru cīņu un progresu cilvēces atbrīvošanā no ekspluatācijas. Rietumvalstis no šādas pieejas atteicās jau 70. gados, kad atmeta progresa „stāstu” nacionālās brīvības izpratnē un pievērsās pētniecisko prasmju attīstīšanai. Šādi orientētas programmas ietvaros vēsturi skolā var mācīties, teorētiski, tikai dažus gadus. Tā tas, piemēram, ir Lielbritānijā, kur iespējams saņemt ieskaiti, izpētot, kā šāva lielgabali kādā no vēsturiskajām kaujām. Rezultāts, protams, ir fragmentāras vēstures zināšanas, taču iegūtas radoša darba un kritiskās domāšanas iemaņas.

Patriotiskās audzināšana funkciju, savukārt, ir pārņēmis cits mācību priekšmets, proti, pilsoniskā izglītība. Tā ir joma, kurā tiek ieguldīti resursi, lai bērnos veidotu pilsonisko un demokrātisko identitāti, lai veicinātu saikni ar valsti un līdzdalības spēju valsts procesos. Ir notikusi akcentu pārbīde gan saturiski, gan metodoloģiski. Varam diskutēt par to, vai tam būtu jābūt atsevišķam mācību priekšmetam, bet skaidrs ir tas, ka tas vairs nav vēstures pamatuzdevums, kā tas bija PSRS un citur pasaulē senākos laikos. Svarīgi, lai mācību procesā notiktu valsts procesu kritiska izvērtēšana. Francijas pilsoniskajā izglītībā ļoti lielu lomu spēlē tieši 1968. gada nemieri, kas kļuvuši par tik pat lielu franču identitātes sastāvdaļu kā Lielā franču revolūcija 18. gs. beigās.

CIK REĀLS LATVIJĀ IR RIETUMU MODELIS? Diemžēl modernais Rietumu modelis arī nav absolūti ideāls. Atsevišķas pedagoģijas autoritātes ir pat norādījušas, ka Rietumu sistēma ir krīzē, jo bērni jauno metodi uztver kā triku un, rīkojoties pēc šablona – spēj apstrīdēt visu, bez jebkādas dziļākas sapratnes. Daudziem jauniešiem trūkst elementārāko vēstures faktu zināšanu bāzes. Tāpēc, pieļāva Valdis Klišāns, ne absolūti viss būtu atmetams no vecās sistēmas. Neviennozīmīgs ir jautājums par mītiem. Nacionālā sabiedrībā tie ir viena no nācijas izpausmēm. Tāpēc, kamēr vien būs nācija, būs neizbēgama nepieciešamība pēc mītiem par kopējo pagātni, par varoņiem, kam līdzināties. Svarīgi, lai mīts neveidotu jaunus ienaidniekus un nedomājošus „ierindniekus”.

Guntars Catlaks piekrita, ka nav atbildes uz to, vai Rietumu metodes būtu labākas vai progresīvākas, taču norādīja, ka jaunais, „kafetērijas” stila vēstures mācīšanas modelis ir pietiekoši atbilstošs tam, kā šodien dzīvo un attīstās demokrātiskās sabiedrības. Cilvēki ir kļuvuši dažādāki, nevis tādi kā agrāk. Viņiem ir saskarsme ar dažādām vidēm, viņi lasa dažādas grāmatas un interesējas par atšķirīgām lietām. Būtu naivi domāt, ka google generation laikmetā var panākt vienādu izpratni. Katram ir savs vēstures stāsts – tas veidojas personīgajā dzīvē, skolā, darbā. Cilvēkus vieno ne vairs kopējas zināšanas, bet gan prasmes, piemēram, darbā ar internetu, analīzes iemaņas un attieksme pret domāšanu kā rīku, ar kuru eksistēt mūsdienu sabiedrībā. Ja cilvēki iegūto informāciju uztver nekritiski, t.i., tikai kā patiesību vai nepatiesību, tad tā ir problēma. Izglītības uzdevums ir izvairīties no šādas situācijas. Pie tā šobrīd strādā Rietumu pedagoģijas speciālisti. Kritiskās domāšanas attīstība ir ārkārtīgi svarīga fragmentāro zināšanu situācijā.

Kriticisms prasa plašu zināšanu loku. Vai indivīds ar fragmentārām zināšanām ir spējīgs uz pragmatisku kritiku? – vaicāja Gints Apals. Autoritāru viedokli pieņemt ir daudz vienkāršāk. Šodienas problēma ir tā, ka vecais Ulmaņlaika stāsts neder, bet pievērsties jaunam stāstam Latvijas intelektuāļi – nedz vēsturnieki, nedz pedagogi – nav spējīgi. Tiek ražoti faktu „ķieģeļi” bez konkrētas koncepcijas. Trūkst izpratnes par kopsakarībām starp Latvijas realitāti un kopējo pasaules vēstures procesu. Piemēram, skolas un politiķu līmenī nekas netiek runāts par Livonijas politisko, saimniecisko un kulturālo saikni ar vācu nāciju, par to, ka, Latvijas austrumu robeža bija vācu svētās Romas impērijas faktiskā austrumu robeža. Otrs piemērs – 11. novembris un Bermontiāda. Kopumā zināms, ka tā ir Lāč­plēša diena, kad Rīgā notikusi kaut kāda karadarbība. Bet tālāk nekā nav. Pat vēsturnieki nevar paskaidrot, ko nozīmē Latvijas armijas cīņas ar Bermontu plašākā starptautiskā kontekstā, kā tās summējas kopā ar I Pasaules kara beigu cēlienu, Vācijas politiku un pilsoņkaru Krievijā. Apals arī pauda šaubas, vai Latvijā var funkcionēt pilsoniskās izglītības modelis. Francijā, pēc 20 demokrātijas un uzplaukuma gadiem, vesela paaudze vienā brīdī – 1968. gadā – pamanīja, ka pastāv milzīga plaisa starp sludinātajiem ideāliem un realitāti! Tas vedina domāt, ka valstī, kura ne pārāk labi funkcionē, politiskos ideālus, bez jebkāda seguma, ir grūti „pārdot” – rodas pretreakcija. Šāda situācija šobrīd ir Latvijā. Skolās tiek mācīts, ka Satversme ir laba un ideāla, jo neko citu jau mācīt nevar. Bet, vai kāds mācīs, ka varbūt tieši Satversme rada politisko fragmentētību un nestabilitāti? To var izdarīt tikai vēstures skolotājs, kurš teiks, ka, lūk, Arveds Bergs to teica jau 30. gadu sākumā!

VAI VĒSTURES IZGLĪTĪBA VAR TUVINĀT ATŠĶIRĪGĀS VĒSTURES IZPRATNES? – Praktiski visās Latvijas skolās vēsture tiek pasniegta latviešu valodā pēc vienas programmas, paskaidroja Guntars Catlaks. Bilingvālajās skolās svešvalodā parasti tiek mācīti eksakto un dabas zinātņu priekšmeti. Problēma tiešām ir tā, ka Latvijā nav paveikts nopietns intelektuālais darbs, lai radītu jaunu zinātnisku koncepciju par mūsu vēstures traktējumu, kaut vai par 20. gs., nemaz nerunājot par senākiem laikiem. Tas, ka mūsu sabiedrībā nepastāv vienota izpratne par Latvijas vēsturi, ir objektīvs fakts. Katram cilvēkam ir sava „personīgā” vēsture un lielai sabiedrības daļai tā ir citādāka. Tas varbūt nav normāli, tomēr Latvija pasaulē nav vienīgais piemērs, kaut vai pieminot Beļģiju, kur, kā piebilda Gints Apals, pēdējā laikā muzejos notiek atteikšanās no teksta kā vēstures komunikācijas formas, tā vietā izmantojot ekspozīcijas, tādējādi ļaujot skatītājiem palūkoties uz vēstures notikumiem nepastarpināti, caur laikabiedru acīm. Tādā veidā tiek panākta vēstures depolitizācija, kad pēkšņi vairs nav bubuļu, piemēram, fašists un pakarams nodevējs Leons Degrels (Leon Degrel), bet ir vienkārši Leons Degrels, par kuru dažādiem cilvēkiem ir dažādi viedokļi. Kvalitātes ziņā šāda pieeja Beļģijas vēstures zinātni nostāda līdzās tādām valstīm kā ASV un Lielbritānija. No tā Latvijai vajadzētu mācīties. Šķiet, mūsu izglītības sistēmā desmit gadu garumā ir pieļauta liela kļūda, uzskatot, ka valodas zināšanas ir sinonīms lojalitātei, atzina Valdis Klišāns. Labāk būtu bijis, ja 90. gadu vēstures grāmatas tiktu pārtulkotas krievu valodā. Tad vismaz krievu skolotāji spētu izsekot līdzi pārmaiņām. Tagad vērojams kā padomiskais ir pāraudzis krieviskā patriotismā, kā sekas ir latviešu valodu saprotošu cilvēku pūļi pie Uzvaras pieminekļa ar Krievijas simboliem rokās.

Domājot par vēstures izglītību Latvijā, nevaram ignorēt, kas notiek Krievijā un par ko runā krievvalodīgajos medijos, uzsvēra Gints Apals. Tur ar Vladimira Putina svētību ir tapusi grāmata, vadlīnijas vēstures un sabiedrības mācības skolotājiem – ar padomju stilā precīziem norādījumiem, kas un kā jāmāca skolās. Šīs vadlīnijas ir plaši pieejamas Maskavas grāmatveikalos, un Krievijas vēstniecība ir parūpējusies, lai tās nonāktu arī mūsu mazākumtautību skolotāju rīcībā. Vai mēs ar savu liberālo, bet haotisko pieeju varam konkurēt ar šo „pareizās” vēstures „īso kursu” Kremļa interpretācijā? Domājams, ka nē, tāpēc tuvākajos desmit gados vēstures mācīšana mazākumtautību skolās ies šīs Putina grāmatas virzienā.

Šāda autoritārām sabiedrībām raksturīga pieeja, kā uzsvēra Guntars Catlaks, ir nepareiza un pat bīstama. Taču tik pat bīstami būtu, ja mēs censtos atbildēt līdzīgā veidā, ar, teiksim, Valda Zatlera vadlīnijām. Tā vietā mums būtu jācenšas dekonstruēt šos un citus mītus. Mēģinājumi atdarināt Krieviju, radot savu „īso kursu” un jaunus, modernākus mītus, mūs nostādīs vienā ekoloģiskajā nišā ar šo valsti, kurā ar savu antikrievisko tēzi neizdzīvosim. Ja Latvija vēlas attīstīties kā Rietumu demokrātiskās sabiedrības daļa, tai ir jāatsakās no vēstures autoritātēm, jānodrošina viedokļu atvērtība un daudzpusība. Atgriežoties jebkuros laikos, Latvijā nekad nav bijusi monolīta sabiedrība, bet gan unikāla zeme Baltijas jūras austrumu krastā, kurā vienmēr pārklājušās dažādas tautas, kuras runājušas dažādās valodās un kurām bijuši atšķirīgi vēsturiskie skatījumi. To būtu jāuztver kā iespēju, nevis problēmu.

SECINĀJUMI: NE BALTS, NE MELNS, BET VARBŪT INDIVIDUĀLS? – Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka Latvijā un citās Austrumeiropas valstīs pastāv kardināli atšķirīgi skatījumi uz to, kā organizēt vēstures izglītību. Pretrunu pamatā ir konflikts starp diviem būtiskiem ideāliem: centieniem veidot nacionālu valsti un vienlaikus arī demokrātisku sabiedrību. Ņemot vērā Latvijas sabiedrības sašķeltību, vienlaikus abus šos ideālus nav iespējams sasniegt. No šejienes rodas principiāls jautājums: kuram no šiem virzieniem dot priekšroku? Atbildi būtu jāmeklē apsvērumos par Latvijas valsts un sabiedrības ilgtermiņa interesēm, kuras pamatā tomēr būtu jāsaista ar kopīgās vērtībās bāzētu toleranci starp dažādām sabiedrības grupām.

Uzskats, ka skolās Latvijas vēsturei jābūt atsevišķam mācību priekšmetam, iegūst jēgu, ja izglītībā sekojam klasiskajai pieejai, proti, ka vēstures izglītības mērķis ir sniegt neapstrīdamu un detalizētu vēstījumu par to, kā interpretējami vēsturiskie notikumi. Šāda pieeja pastāvēja padomju laikos, kad Latvijas PSR vēsture arī tika mācīta atsevišķi. Tādējādi zināšanu apguves forma paliktu tā pati, mainītos tikai apgūstamā materiāla saturs. Šīs pieejas lielākais izaicinājums ir pati sabiedrība, kura šodien dzīvo atvērtas informācijas vidē. Labākajā gadījumā fiksētu priekšstatu par „baltajiem” un „melnajiem” tēliem uzspiešana nenovēršami radīs vēlmi šos mītiskos tēlus atmaskot un vēsturiskās autoritātes pārvērst par anekdošu varoņiem. Sliktākajā gadījumā – situācijā, kad „apakšas” vairs nevēlēsies ticēt vēstures „pasakām”, bet „augšas” nebūs spējīgas izdomāt jaunus, reālākus stāstus, un iestāsies politiskā krīze – līdzīga tai, kuru Rietumeiropa pārdzīvoja 1968. gadā, bet mēs 1989. gadā.

Saskaņā ar otru, modernāko pieeju, vēstures mācīšanas mērķis vairs nav vienota pasaules uzskata veidošana. Vēsture tiek transformēta no zināšanu subjekta par pētniecības objektu. Skolēnos tiek augstāk vērtētas nevis vēstures zināšanas, bet gan patstāvīgas analīzes un kritiskās domāšanas prasmes. Sabiedrībā, kurā pastāv kardināli atšķirīgi priekšstati par vēstures notikumiem, šāda depolitizēta pieeja ir optimālāka, taču tai arī ir savas negatīvās puses. Viena no tām ir radītais zināšanu fragmentārisms. Otra problēma – skolnieku psiholoģiskā spēja izprast un kritiski izvērtēt sarežģītas situācijas. Latvijas gadījumā sarežģījumus rada arī tas, ka vienas sabiedrības robežās pastāv gan uzskatu liberālisms, gan dogmatiskums, kura avots lielā mērā ir Krievijas propaganda. Tādējādi nenobriedušais liberālisms draud nonākt apjukumā. Un tāpēc – zaudētājos. Vai iespējams „zelta” vidusceļš? Noteiktas atbildes nav, taču diskusijā Briselē izskanējušie viedokļi ļauj iezīmēt vairākas idejas šajā virzienā. Pirmkārt, vēstures izglītība nav uzdevums, kuru būtu jārisina tikai skolas līmenī. Skolas uzdevums ir nodrošināt vispārējas zināšanas dažādās sociālajās, eksaktajās un dabas zinātnēs. Ir naivi cerēt, ka skola spēs labot to, kas pietrūkst pašai sabiedrībai – vispārējs patriotisms un ticība valsts nākotnei, tāpēc vēstures izglītības programmu būtu jāatslogo no nevajadzīgas ideoloģiskās slodzes un jāpakārto demokrātiskās identitātes veidošanai, kas nozīmē lielāku akcentu uz Latvijas sabiedrības multikulturālo raksturu, uz toleranci pret dažādiem viedokļiem un, it īpaši, uz cilvēciskajiem faktoriem pagātnes notikumu analīzē: demokrātija nespēj funkcionēt, ja tās dalībnieki neapzinās un nespēj kontrolēt tieksmi uz pārmērībām, piemēram, alkas pēc varas. Otrkārt, nenoliedzami, mītiem un patriotiskajiem simboliem jebkurā sabiedrībā ir liela nozīme. Arī uzskats, ka demokrātija ir labākā sabiedrības eksistences forma, ir lielā mērā mīts, jo tam nav zinātniska pamatojuma. Līdzīgi – arī tādām izdomātām patriotiskām filmām kā Rīgas sargi ir nozīme, ja tās palīdz uzrunāt cilvēkus, jauniešus it īpaši. Rietumu sabiedrībās joprojām nav zudis pieprasījums pēc „episkajiem” vēstures stāstiem. Slavenākie mūsdienu vēsturnieki, piemēram, Normans Deiviss (Norman Davies) un Tonijs Džads (Tony Judt), ir šādu episko lielstāstu autori. Taču tas, kas šim procesam piešķir dinamismu, ir nemitīga viedokļu konkurence un mītu konstruēšana un dekonstruēšana – par Vinstonu Čērčilu vien sarakstīts simtiem grāmatu un katra no tām pretendē uz patiesību un mītu atmaskošanu. Ar Latvijas vēsturi būtu jānotiek tam pašam – jāļauj izteikties visiem, kuriem par šo tēmu ir ko teikt. Nacionālās pašapliecināšanās apetīti var apmierināt, piestrādājot pie Latvijas vēstures integrēšanas pasaules vēstures kopainā, lai Latvija beidzot atrastu vietu globālajos vēstures stāstos. Šeit, kā atzīmēja diskusijas dalībnieki, ir plašs darba lauks vēstures un citu sociālo zinātņu pētniekiem. Bet vēstures skolotājam ir jābūt vidutājam starp intelektuāļiem un saviem audzēkņiem, locim, kurš palīdz bērniem orientēties plašajā materiāla klāstā, ļaujot katram meklēt savu patiesību, patiesību, kas izriet no katras ģimenes pagātnes atmiņām. o

 

Aldis Austers beidzis RTU Inženierekonomikas fakultāti un – ar maģistra grādu starptautiskajās zinībās (1998) – Vīnes universitāti (Universität Wien). Latvijas Bankas pārstāvis Briselē un padomnieks Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā ES. Latviešu biedrības Beļģijā (<www.latviesi.be> ) priekšsēdētājs.

 

JG redakcija aicina lasītājus izteikt savu viedokli par Latvijas vēstures izpratnes mācīšanu mūsu skolās.