Ingmāra Balode

BĀKAS UN NAKTSSARGI VAI VIENKĀRŠI SKAISTI CILVĒKI

Tas, kas vienmēr atrodas lielas personības klātbūtnē, ir mēroga sajūta.
Kurts Fridrihsons

 

Kurts Fridrihsons Foto: Leonīds Tugaļevs

Par mums kaut ko jēgpilnu, domājams, spēs pasacīt tie, ar ko mēs pēc būtības būsim runājuši. Jācer, ka šis tas no tviterī „iemestā” un blogos paustās domas, vārdi, sacīti „draugiem un pazīstamiem”, spēj radīt sarunu pamatu arī mums, šobrīd rakstošajiem un šobrīd gleznojošajiem.

Kur meklēt mākslinieka – domātāja pēdas? Runājot par mākslinieku, kam, kā noprotams, dalīšanās idejās ar līdzcilvēkiem bijis viens no esamības piepildījumiem līdzās mākslai, – viņu var meklēt un atrast cilvēkos un bildēs. Latvijas kultūras kanonu veidošana ir pabeigta, Kurta Fridrihsona tajā nav, jo tur acīmredzami ir par maz vietas. Šāda, formāli-informatīviem mērķiem darināta „pēctelpa” gan nebūtu, jādomā, dinamiskai personībai piemērotākā; tādēļ jo svarīgāks šķiet fakts, ka lasītāji var sastapties ar Kurtu Fridrihsonu piezīmēs, vēstulēs, gleznās. Jaunākā no tikšanās vietām: Gundegas Repšes veidotā un „Dienas Grāmatas” izdotā Mala. Tā rakstīja Fridrihsons (2010) ir pieejama kopš gada sākuma. Par šo grāmatu recenzija īsti nav iespējama: dienasgrāmatas taču nerecenzē, vēstules – tāpat. Uz vēstulēm aizvadītajā gadsimtā pārlieku bieži attiekusies cenzūra, un Kurta Fridrihsona vēstules, kas veido lielāko grāmatas daļu, nav izņēmums; mazās norādes, ko viņš sievai Zentai sniedz vēstulēs no apcietinājuma (piemēram – 78. lpp.: Ja kāds bez Tevis lasīs šo vēstuli, man, bez šaubām, gribētos viņam nodot sveicienu un pateikt, ka manās vēstulēs īstenību atrast ir uzdevums, kas nepadodas atrisinājumam. 1954.24.III), saīsinājumi, piebilde, ka tagad var rakstīt arī latviski – tas viss apliecina, ka mākslinieks rakstījis, apzinoties, ka viņa lūgumi, bēdas, kaislības – viss var tikt un tiek pakļauts apskatei. Apcietināta domātāja vēstules ir pavisam citādas, nekā brīva domātāja vēstules, un tomēr šķiet, ka Kurta vēstules pārsniedz domas brīvības robežas tūkstoškārt vairāk, nekā jebkurš ap to pašu laiku Rīgā iznācis raksts par mākslu vai izdošanu pieredzējis dzejas krājums. Kas notiek citviet, kamēr Kurts Fridrihsons dzīvo trešo apcietinājuma gadu? Kā vēsta parocīgā latviešu literatūras hronika (Raimonds Briedis, red. Latviešu literatūras hronikas sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā. 2. sēj. Rīgā: Valters un Rapa, 2006), Alžīrija sāk atbrīvoties no Francijas varas, Francijā nomirst Anrī Matiss; ASV sākas regulāras krāsainās TV pārraides, Latvijā tiek izveidota LPSR Valsts drošības komiteja, Hemingvejs saņem Nobela prēmiju. Hemingveja portretu Fridrihsons izstādīs savā pirmajā personālizstādē pēc atgriešanās, 13 gadus vēlāk. Kurts vairakkārt vēstulēs sūdzas, ka sieva Zenta atrunājusies, ka neesot daudz ko stāstīt par notiekošo Rīgā, jo tas neesot nekas interesants; tam ir jābūt interesantam, jo tas notiek nosacītā, ierobežotā „brīvības” pasaulē; ja reiz tik daudz domu, apgalvojumu, atradumu  un gleznu ir ieslodzītā Kurta ikdienā – kā gan rīdzinieku ikdiena drīkstētu būt notikumiem nabagāka? Par to domājot, protams, ir žēl, ka publicētas tikai vienas puses vēstules. Taču jaušams arī, ka, abpusēju saraksti publicējot, dzīve starp adresātu mītnēm liktos daudz sāpīgāka, nekā tas ir Kurta rakstītajā un nekā vēsta viņa nerimtīgā, atkal un atkal atgūtā pacietība – gaidīt ieslodzījuma galu.

Man Kurta Fridrihsona vēstules un piezīmes (1983, 1990-1991, kā arī atsevišķa, fragmentēta, bet spilgta sadaļa ar dažādu gadu piezīmēm) nešķiet lasāmas kā stāsts vai biogrāfijas daļa, vai ieskats mākslinieka privātajā dzīvē – tātad grāmatas sakārtotājas Gundegas Repšes ievadā ieskicētais mērķis, kādai šai grāmatai ir jābūt, ticis īstenots. Lasu Malu (arī 80. gados tapuša akvareļa nosaukums), pirmkārt, kā drosmīgu, izsmalcinātu apliecinājumu, ka uzdot lielus jautājumus un dalīties ar tiem nav tikai rakstnieka vai filozofa darbs, bet bagātas cilvēka personības nepieciešamība. Tāpat kā šaubas, tāpat kā atzīšanās savā vājumā, kas reizēm prasa lielu drosmi. Domāju, ka zināmu drosmi prasa arī izvēle: uzņemties atbildību par otra cilvēka domu publiskošanu, viņam klāt neesot. Šajā ziņā man grāmata šķiet ārkārtīgi izsvērta; nekādu lieku paskaidrojumu vai komentāru, nekādas jaunuzjaukta toņa pludināšanas virsū māksliniekam, kurš savus daudzveidīgos pašportretus gan rakstos, gan zīmējumos darinājis pats. Salikšana vienkop var būt atstāta pārējo ziņā. Man šķiet, ka grāmata nākusi īstajā laikā, lai atgādinātu par sarunu un mākslinieka pašizpratnes nepieciešamību un ļautu pabūt kopā ar Kurta Fridrihsona domām gan tiem, kas ar viņu dalījuši kādu gabaliņu laikmeta, gan tiem, kas tikai nesen izdzirdējuši, ka tāds Kurts Fridrihsons ir bijis, dzīvojis, gleznojis, iekārtojis Vēstures un kuģniecības muzeju, jokojis un ļāvies sarunām.

Varbūt mūsu domu dinamiskums vai uztveres ietilpība arī sniegs tīkamu izbrīnu (citam par citu un sevi) kādā brīdī, kā Fridrihsonam, kad viņš runā (266), cik noprotams, vienlīdz par dižgariem un ģēnijiem, un lēģera biedriem: Viņu darbi nebija lielāki par viņiem pašiem. Visi gari pārsteidza. Es saņēmu bezgala daudz. Ir gandrīz jābrīnās – kur es to visu varēju likt. Bet, izrādās, dvēselei ir bezizmēra lielums (1991.I). Iepriekš tajā pašā dienasgrāmatas lapā viņš teic: Kuriozā un drošā domāšana. (..) Robežu nav. Brīnumi ir ikdienas barība. Vēl – arī pārējais ir gandrīz tikai dāvanas.

Kurts Fridrihsons, mākslinieks un domātājs, izdzīvojis garu un, protams, sarežģītu (1911-1991) laiku; apkopotā sarakstes daļa vēsta tieši par smagāko no dzīves posmiem: no 1951. līdz 1956. gadam. Šo laiku Kurts pavadīja vairākās gulaga nometnēs – gleznojot, rakstot, domājot un cerot, ka piespriestais sods – ceturtdaļgadsimts par Dzimtenes nodevību būs panesams. Tādēļ arī Kurta rakstīto nešķiet būtiski vērtēt literārās kategorijās, lai arī tas nenākas grūti: vēstules un piezīmes raksturo izkopts stils, viņa valodiskās gammas ir tikpat smalkām pārejām bagātas kā, sacīsim, viņa akvareļi. Grāmatas Mala. Tā rakstīja Fridrihsons cilvēciskais un reizē arī mākslinieciskais uzdevums ir apliecinājums, ka ar aizrautību, domu gaitas pieskatīšanu un nemitīgu sevis nodarbināšanu mākslā ir iespējams dzīvot pat šķietami neiespējamos apstākļos. Otra lieta, ko grāmata apliecina tiem, kam būtu gadījies to aizmirst: gleznotājam valoda un vārdu savietojumu iedarbība var būt tikpat svarīga kā rakstniekam. Fridrihsona izsmalcinātos, negaidītām pauzēm un klusumiem, un saprotamiem pārspīlējumiem bagātos tekstus lasot, nevilšus gribas meklēt līdziniekus starp pašlaik aktīvajiem māksliniekiem. Kuri būtu tie, kas spēj savienot vārdos izsakāmo domu ar tikai vizuāliem paņēmieniem izsakāmo? Protams, pirms sākt skaitīt „līdziniekus”, var arī pagūt attapties, ka tā ir tikai vēl viena noburšanas forma, tāda kā grāmatas hipnoze: meklēt sasaukšanās, izvēlēties atskaites punktus lielu mākslas radītāju starpā. Kāds sarunu biedrs man sacīja: jā, tā grāmata ir aizraujoša. Ja nonāk Fridrihsona noskaņā.

Grāmatu kā kopumu vērtējot, vienīgās iespējamās iebildes būtu teju „kā būtu, ja būtu” līmenī; tātad, ne ētiski, ne nepieciešami. Piemēram, būtu Kurta Fridrihsona sievas Zentas vēstuļu vairāk (grāmatā ir lasāmas tikai dažas) – būtu pilnīgāka aina, būtu teju – romāns. Taču romāns nav iecerēts, tā ir patiesa saruna ar saviem izrāvumiem un pārplūdiem. Būtu vairāk atmiņu par Kurtu arīdzan no citiem māksliniekiem, tuvajiem cilvēkiem – būtu piemiņas krājums. Bet piemiņas krājums nav iecerēts. Būtu vairāk Gundegas Repšes komentāru – būtu Gundegas Repšes grāmata; taču autore šajā darbā ir ļoti taktisks draugs ( - ja var tā sacīt...).

Gundegas Repšes ievads atklāj ne tikai pašas autores, bet arī Andreja Johansona atmiņas par Kurtu, viņu sarunām, tikšanās reizēm – un te nu lasītājam ļauts „piedalīties draudzībā”, cik tas šādi iespējams, jo apraksti nav sausnēji vai atstāstoši – redzams, ka šie ļaudis ir ļoti dzīvīgi apmainījušies domām, iespaidiem un mākslas jaunumiem, vērtējuši viens otru. Interesanti ir Johansona minētie sīkumi: piemēram, vārda „bezgala” biežais lietojums Kurta ikdienas valodā un tas, ka šī valoda nereti cilvēkiem šķitusi īpatna, it kā traucējoša tālaika videi negaidītajā „saldumā” un mājienu daudzumā. Vai arī – ka cilvēkus mulsinājis tas, kā Kurts smaida (Dalailamas smaids vēl tobrīd nebija Latvijā pazīstams). No Johansona puses nākuši arī daži paskaidrojoši vārdi par Kurta Fridrihsona sākotnējo mazpazīstamību Latvijas mākslas apritē – viņš bija piedzimis gana vēlu, lai īsti neiekļautos pirmskara mākslinieku apvienībās, un pēc striktas gribas nepiedalītos arīdzan nekādā mākslinieku bohēmā; viņš tikai mācījās, kamēr citi jau šķita nobrieduši, un pirmo izstādi piedzīvoja 1943. gadā. Tas, ka Gundega Repše apjautājusies Johansonam par Kurtu, lasītājus nudien var priecēt un iezīmēt kontekstu apkopotajiem Kurta tekstiem. Johansona stāsts par franču literatūras ceļiem viņu domubiedru lokā arī spilgti papildina līdz šim dzirdētās leģendas par franču grupu – vairāku jaunu cilvēku patiesu aizrautību ar Franciju un brīvību, ko tā allaž nesusi līdzi. Ziņas par franču grupu (ko tā nodēvējusi čeka – es to, piemēram, nezināju) šajā grāmatā noderētu bagātīgākas, pieņemot, ka „Dienas Grāmatas” izdevums sastaps arī tādu auditoriju, kam bez papildu paskaidrojumiem būs grūti apjēgt, kas saistījis minēto degsmi ar 25 gadiem ieslodzījuma; no otras puses, ir skaidrs, ka ziņas par Maijas Silmales, Ievas Lases, Elzas Stērstes, Miervalda Ozoliņa, Mildas Grīnfeldes un vairāku citu radošu cilvēku dzīvēm un darbiem pieejamas un pieminētas dažnedažādos krājumos un publikācijās, tātad – nav jāatkārto šajā krājumā.

Pieejamās ziņas par Kurtu Fridrihsonu pēc 1991. gada nodrošina viņa sarunbiedru piemiņa un rakstītais; Gundegas Repšes grāmatas – Pieskārieni (Jumava, 1998) un Mala. Tā rakstīja Fridrihsons, kā arī trīs izstādes (ieskaitot nedēļu ilgušo jauniznākušajā grāmatā ievietoto darbu izstādi – četras), pieminējumi sakarā ar franču grupu un vairākas publikācijas periodikā. (Kamēr jaunceltne – bibliotēka – aiz mana loga vēl tikai top, man atliek tepat atcerēties, kā tās publikācijas izskatījās: uz manas mammas galda viena no tām bija izgriezta un uzlīmēta uz paspartū kartona, kas neticis kādas gleznas ierāmējumam, un vairākviet pasvītrota. Vientulība ir dabiskais klimats cilvēkam, tāds, šķiet, bija Kurta izteikumu publikācijas virsraksts tajā Literatūras un Mākslas atvērumā, aizlienēts no Grieķa Zorbas; turpat arī teiciens par mātēm – Kurta izvēlētie vārdi kļuvuši par šī apskata virsrakstu). Nav bijis iespējas sastapties ar akadēmisku pētījumu par Fridrihsonu, ar bibliogrāfijas krājumu vai gleznu albumu; Okupācijas muzejā reiz varēja nopirkt A3 pastkaršu komplektu ar Kurta darbiem, izplēst tos un aizsūtīt draugiem tālienē.

Tālieni kā apstākli, kā jēdzienu Kurta Fridrihsona pārdomas liek caurskatīt īpaši. Distanci. Piespiedu attālumu, kam pāri tiek sūtīts pielāpīšanai džemperis, saņemtas krāsas un cepumi, koka lapas un sapņi, un bēdas. Ko šķērsojot, sūtīti iespaidi par skopajiem notikumiem, iepriekš atsūtītajām grāmatām (katra grāmata, katrs tur lasītais žurnāls apspriests, apbrīnots, analizēts!) vai sastaptajiem sarunbiedriem. Tāliene, kas lika vārdos pārvērst kaislības, ko, spriežot tikai un vienīgi pēc šīs grāmatas, Kurts varēja ar vienu roku pacelt mākslas pasaulē, atrodot vissmalkākās lielmeistaru un dabas radītās atbilstības – gleznas, skatus, situācijas un rūpīgi tās pierakstot; un ar otru – gremdēt dziļi cilvēka bēdās, šaubās, uzticēšanās trūkumā un kaunā par to. Šķiet, tik atklātu vājuma apziņu sava spēka ietvaros nav paudis neviens rakstnieku izdomāts varonis. Tādu, kādu daudzās vēstulēs var redzēt Kurtu, varbūt var salīdzināt ar kādu mītisku tēlu. Sīsifs? Māksliniekam patika pielāgot mītus kā skatāmstiklus – caur ko palūkoties uz ainavu, ierobežojot vai paplašinot to, ar kā palīdzību radīt mērogu lietām un cilvēkiem. Bet Sīsifs laikam Kurta Fridrihsona gadījumā nederēs; jo Sīsifam ne pēc Kamī, ne pēc mīta, nepieder brīvība, kādu Kurts saglabājis visu akmens velšanas laiku savā dzīvē, ko viņš vienuviet izteicis rindkopas garumā: Var nodzīvot vienā dzīvē vairākas dzīves. Manā dzīvē bija svētku un kara vēji. Es biju mākslinieks, karavīrs, dezertieris, tiesāts un Sibīrijā, daudzos cietumos, es slēpoju Alpos un skatījos uz Urukas maskām, apciemoju Džeimsu Ensoru un korespondēju ar Andrē Židu (apmeklēju viņu Parīzē). Tāpat Martenu di Gāru, princi Jusupovu un norvēģi Edvardu Munku. Purvītis man uzticēja visas savas domas. Un bailes. Un arī mākslas receptes (iespējas). Es biju Derēna skolnieks, un man bija lēģera numurs Z-436 uz krūtīm, pie cepures uz muguras un arī uz Ķīnas parauga lēģera uzvalka labās kājas (267). Nemitīgi mēģinot visa saskatītā kontrastu svārstībās atrast harmoniju, Kurts vietumis sniedz lasītājiem pa teikumam, kura vienkāršība liek brīnīties, ka tas spēj uzrunāt. Viegli pārsteidzoša ir Kurta Fridrihsona netiešā saskaršanās ar citu cilvēku domām; piemēram, šo, kas ap pierakstīšanas laiku izskan arī no pāvesta Polijā: Tikai nevajag baidīties, 1990. gadā raksta Kurts. Tu jau tik un tā nezini, kas tu esi.

Tekstu sadala vairākas šķirtnes ar reprodukcijām – nometnes akvareļi, paziņu un literārajos darbos sastapto portreti, 80. gadu gleznas – katra no tām šķiet pelnījusi vēl vairāk brīvas telpas, lielāku lappusi tikai vienai pašai bildei. Taču arī tas ir tikai vēlējuma izteiksmē; grāmatas formāts atzīstams par veiksmīgu. Dažviet reprodukciju lapas kalpo kā nepieciešamā šķirtne starp diviem ļoti dažādiem  stāstītājiem: vēstules sievai raksta cilvēks, kas šī, vistuvākā, priekšā atļaujas būt arī vājš, baidīties, raizēties, gaidīt... Piezīmes savukārt (protams, cik var spriest pēc grāmatai atlasītajām) uz ikdienību nevienā laika posmā tikpat kā neatsaucas; te nez kādēļ nāk prātā Mikelandželo rakstītās vēstules, kas pārpilnas spriedumu par tehniskām lietām, naudu, hierarhiju, vienvārdsakot, visu, kas lielajā, apbrīnotajā meistarā varētu neinteresēt Fridrihsonu. 

Tekstos Kurts skicē cilvēku attieksmes un attiecības, savus meklējumus, spēlējas ar valodu un spriež par tās dabu. Brīžam piezīmes atgādina Imanta Ziedoņa epifānijas; nav brīnums, ka dzejnieka un mākslinieka kopīgi tapušās Pasāžas, mazā grāmatiņa ar flomāsteru ilustrācijām un Ziedoņa parakstiem bildēm ir aizvien mūsdienīgs mākslas darbs. (Šis kopdarbs liek ne tikai izbalot, bet kļūt neredzamiem daža pašlaik „rakstošā un ilustrējošā” mākslinieka – Māra Subača, piemēram – darbiem, kas dabū veselu lērumu telpas un ir pieejams skatītājiem.) Milzīga daļa Kurta Fridrihsona darbu, cik noprotams, atrodas privātkolekcijās un Latvijas Okupācijas muzeja krājumos; daudzi no lēģera darbiem atrodas mājas albumos, pie sienassegām un blakus ikonām tajās tālajās vietās, no kurām nāca Kurta Fridrihsona ieslodzījuma biedri.

Kādā piezīmē Kurts nenosauktiem kritiķiem vaicā, vai tiem nav ienācis prātā, ka viņi nemaz neprot lasīt. Šķietami: 20. gs. literatūrkritikas nemitīgi aktuālais jautājums, uz ko izvērstu atbilžu ir vairāk nekā iespēju atbildēt patiesi. Ja pie šīs domas pakavējas – tas izskan kā jautājums visiem. Kāds cits mans sarunu biedrs nesen trāpīgi atzīmēja, ka cilvēki, kas, piemēram, neprot dziedāt, to visbiežāk apzinās un nedzied, taču cilvēki, kuri neprot lasīt grāmatu, uzskata, ka skolā gūtā lasītprasme tomēr ir vērtība pati par sevi, un turpina izteikt vērtējumus, neko patiesi „neizlasot”.

Vēlreiz nākas lietot šķietami izvairīgo paskaidrojumu: ka atšķirībā no daiļliteratūras, par ko spriežot, „devumu personīgi lasītājam” izcelt vairumā gadījumu būtu naivi, vēstules un dienasgrāmatas tā aplūkot ir ne tikai iespējams, bet pat vajadzīgi; vēstulēm ir piedodama gan viegla moralizēšana, gan intonatīvas svārstības, galvenais, lai tās iemiesotu rakstītāju un runātu ar lasītāju un atstātu līdzpārdzīvojuma pēdas. Pretējā gadījumā tās tiešām būtu „tikai” vēstules, ko vairs negribas glabāt, bet nevar izsviest, vai vēstules, kas publiskotas ziņkāres apmierināšanai. Šīs versijas sakarā piebildīšu grāmatas sakārtotājas ievadam – nez, vai šis būtu vienīgais dzeltenās preses triumfa laikmets (5), kurā gandrīz necienīgi šķiet izdot tik personīgus vēstījumus. Tikpat dzeltens un sīkziņām pārpilns, manuprāt, bija arī starpkaru periods. Baumu un leģendu laiks. Arī naktīs tās tev būs vajadzīgas. Partneri bieži vien ir nožēlojami, un tu sāc apzeltīt jaunus nedievus un blēžus – raksta Fridrihsons - un tas jau ir šobrīd par tik spārnotu uzlūkotā 1990.gadā (254).

Grāmatu lasot, ieminējos par to dažiem cilvēkiem; šis jau būs trešais, kuru te, rakstā sadaļā „Recenzijas” pieminu, pašai brīnoties. Trešais, tātad, zināja stāstīt, kā Kurts, mājās pēc infarkta gulēdams pie atvērta loga, nav varējis atsaukties Ojāram Vācietim, kurš, kā ierasts, pagalmā zem atvērta loga saucis un ūjinājis. Saruna tikpat īsta kā - nenotikusi; pēdējā reize, kad Ojārs Vācietis stāvējis zem Fridrihsona loga, ir palikusi cilvēku prātos, lai arī tie nemaz nav bijuši klāt, nav pazinuši, nav zinājuši. Tāda klātbūtne ir tikai tīši darinātām leģendām vai patiesi tālu strāvojošiem cilvēkiem.

Vai piemēram, vienudien, pirms gadiem desmit, stāvot pieturā pie trolejbusu depo Jelgavas ielā, dzirdēju dialogu, ko laikam izraisīja mana plenēra krāsu kaste, ko tolaik nācās staipīt līdzi. Divi vecāki vīri, acīmredzami depo darbinieki, sāka sarunu par māksliniekiem: esot tomēr tik interesanti cilvēki, un re, še pat, esot bijis tāds Kurts nu, gleznotājs, daiļkrāsotājs. Viņam bijušas lielas izstādes kādos muzejos, bet te, pie depo, viņš to bērzu rindu esot visu sastādījis, paskat, kādi izauguši. Skatoties uz bērziem, kas piesedz trolejbusu purnus un pie viena katru vakaru met slaidas ēnas pāri Jelgavas ielai, nodomāju, ka neticami, bet laikam gan viņi runāja par Fridrihsonu. Ja viņam būtu mākslinieka biogrāfs, tas varbūt arī iebilstu, bet es ne tobrīd pieturā, ne šobrīd, neiedomājos citu latviešu pēckara gleznotāju, kurš būtu varējis pagalmos ļaudīm malku zāģēt un pie depo bērzus iestādīt, un tomēr nekad nedomāt vienkāršā cilvēka vai mazā cilvēka kategorijās ne par sevi, ne par citiem; nekad neatmest savus jautājumus un veidot skaistas un smalkas atbildes (pat uz pavisam mazām un parastām lietām). 

Nieki. Mazas ciprešu kaprīzes. Atslodzes brīži – kopā ar dzintariem, smiltīm un mākoņiem. Aizrautību „zilās” stundas, vienmēr Šopēna noktirnes, Ravela dīvainais „Bolero”, arhitekta (spāņu brīnuma) Gaudi akmens ziedi, realizētie sapņi, sarunas ar pianistu Rihteru, pasteļi un stiprās rokas. Viss tevi saista ar kādu neatkārtojamu dvēseles smaržu. Reiz Indijas sūtnis man uzdāvināja metāla trauku kvēpināšanas ceremonijai. Arī dvēseles vajadzībām. – Kurts Fridrihsons, 1991.gads, Mala, 269. lappuse.

 

 

Ar autores atļauju raksts pārņemts no literatūras un filozofijas portāla ¼ satori <www.satori.lv>