Jaunā Gaita nr. 263. ziema 2010

 

Baiba Bičole

ATMIŅU UZPLAIKSNĪJUMI
NO PAZĪŠANĀS AR GUNARU SALIŅU

 

Gunaru pazinu kā mūzisku cilvēku. Nevien viņam bija daudz mūzu – vispārākā un īstākā jau jaunībā par sievu apņemtā Jautrīte (dzim. Koše) – bet arī viņš pats bija kā iedvesmotāja mūza ne vienam/vienai vien. Labi zināju, ka viņam eksistē pilnīga un pilnasinīga t.s. normālā ikdienas dzīve (profesionālais darbs, dziļi mīlēta ģimene ar trim bērniem, māja, utt.), bet viņa klātbūtnē nevien viņa paša, bet arī mana „ikdienība” it kā izgaisa, pārvēršoties par dzejas telpu un elpu. Un daudzreiz no tā tapa dzejoļi. Viņš bija šarmants un varēja būt arī apbūrējs. Emociju pārpilns, reizēm pat ēverģēlīgs, vieds intelektuālis, dzejnieks Gunars Saliņš.

* * *

Ja pareizi atceros, ar Gunaru pirmoreiz satikos pagājušā gadsimta 50. gadu vidū (vai tas bija 1955. vai 1956. gads? pavasaris vai rudens?). Abi ar vīru (mākslinieku Ilmāru Rumpēteru) bijām aizbraukuši uz Ņujorku (dzīvesvieta mums jau toreiz tāpat kā Saliņiem bija Ņūdžersijas pavalstī, bet Ņujorka viegli sasniedzamā attālumā) skatīties jauno latviešu mākslinieku izstādi kādā galerijā, kuras īpašnieks (ja nemaldos) bija no Francijas atbraukušais gleznotājs Reinholds Kalniņš. Skates aplūkotājos tad arī Gunars, kā atklāju, iepazīstoties. Izskatīgs tumšmatis, brūnacis, apvaldīta spraiguma kustībām. Biju Gunara darbus jau lasījusi, tie man ļoti patika, nu sajūta bija, ka esam jau pazīstami. Savukārt, viņš tūlīt bija draudzīgs, ieinteresēts, (bija lasījis kādus manus sacerējumus jaunās paaudzes literārajā izdevumā Raksti, kur redakcijā bija arī Mudīte Austriņa), bet, mani nopētījis, viņš teica: Biju jūs iedomājies citādāku! (Kādu, to, diemžēl, nepaprasīju.) Varbūt kādu pusgadu vēlāk nāca Gunara aicinājums piedalīties kādā rakstnieku cēlienā. To atteicu, nejutos vēl „gatava.” Pie tam, dzīvošana kā tāda bija tik intensīva, ka dzejošana bija nolikta sāņus (mājās pirmdzimtais bērniņš, pa dienu darbs birojā, tā palīdzot ar ģimenītes finansēm, jo vīrs tolaik vēl studēja mākslas skolā).

* * *

1957. gadā pārcēlāmies no mēbelētā dzīvoklīša Ņuarkā (Newark) uz kopā ar maniem vecākiem un vīra tēvu noīrēto ģimenes māju „Austrumu apelsīnos” (East Orange), un Gunars, kuram jau toreiz piederēja spēkrati, mums palīdzēja ar pārvākšanos, īpaši jau manam tēvam ar jau toreiz pamatīgo grāmatu krājumu. Atceros, sēžam Gunara automašīnā, man klēpī mūsu puisēns Arviliņš, kuram saskrāpēts vaidziņš, Gunars skatās uz viņu, nosaka, nu jā, viņu Lailiņai (izauga par brīnišķīgu dziedātāju) jau esot tāpat. Vienu laiku Gunars ar savu „kumeļu” (mums tāda vēl nebija) izpalīdzēja ar tikšanu uz Ņuarkas latviešu skolu (viena no Ņujorkas latviešu ev. lut. draudzes skolām, vēlāk pārcēlās uz citām īrētām telpām tālāk uz Ņūdžersijas rietumiem). Mūsu Arviliņš vēl bija mazs, es braucu līdz, un viena tāda reize nez’ kālab palikusi prātā ar Gunara un Jautrītes dēla Lara (tagad Ņujorkas latv. ev. lut. draudzes mācītājs) atzinumu, ka, lūk, Ņujorkas pilsētā esot maz zemes, jo, rokot pazemes dzelzceļa tuneļus, tā aizvesta projām. Acīs arī reize tai pašā latviešu skolā, kad Gunars tur staigā ar pastarīti Lalitu (nu psihoterapeite, flautiste), savam vecumam lielu un dūšīgu meitenīti, rokās un izskatās priecīgi lepns. Jau kaut kad vēlāk reiz, kādu vakaru ar Gunaru parunāties gribēdama, viņam piezvanu un tieku pārsteigta – viņš pašlaik runājoties ar Lari. Saku „pārsteigta”, jo tikšanās reizēs nezin’ kādu iemeslu dēļ par bērniem netika runāts. Iespējams, ka tā bija tā dziļā vaga, tas kuplais dārzs, kas tikai viņa un Jautrītes.

Sirsnīgas izpalīdzēšanas un atsaucības reižu pa ilgajiem pazīšanās gadiem bija nesaskaitāmi daudz. Daļa no tā, ko Gunars rakstījis par savu brāli dzejolī „Mājnieks” (krājumā Satikšanās) attiecināms arī uz viņu pašu:

Mūs saņemot,

viņš drebēja viss, viņš laistījās viss, viņš

reiba un reibināja…

Viņš mūs ēdināja ar sevi

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

un pret rītu norūdzis dzirdināja…

* * *

Ar laiku manā dzīvē nāca pārmaiņas. Vīrs, pabeidzis studijas, sāka darbu komercmākslas jomā, es nu varēju nodoties bērniņa audzināšanai. Mainījām arī dzīvesvietu. Īrējām dzīvokli tais pašos „Austrumu apelsīnos,” netālu dzīvoja arī rakstnieks Teodors Zeltiņš ar ģimeni, dzejniece Rita Gāle ar vīru Ansi Uibo, vairākas citas latviešu ģimenes. Atsāku dzejot, kaut kad 50. gadu beigās pirmā „uzstāšanās.” Pirmoreiz tad dzirdēju Gunaru lasām savus dzejoļus. Atceros, viņa nesamākslotais, bet tai pašā laikā izteiksmīgais priekšnesums (vietām uzsvara pēc kādu vārdu atkārtojot) ietekmēja. Likās – te ir piestrādāts, bet iestudējums smalki atturīgs, bez ārišķīgiem pārspīlējumiem. Tai reizē, ja atmiņa neviļ, piedalījās arī dzejnieces Rita Gāle, Klāra Zāle, no Kanādas atbraukusī Aina Zemdega, rakstnieks Nikolajs Kalniņš.

* * *

Kad pirmoreiz satiku Jautrīti, neatceros (piedod, Jautrīt!), bet apjautu, ka viņa, ja arī ne vienmēr Gunaram tajā laikā līdzās būdama (mājās viņiem mazi bērni, viņai mācības, utt.), ir viņa enkurs, kaut arī viņam pašam turpat vai nenovaldāma vēlme vismaz uz laiku aizspurgt – un vienmēr atgriezties.

* * *

Ja man Gunars būtu jāglezno, laikam gleznotu kuplu, kuplu viegli mēļas krāsas ceriņu pušķi – tieši tāds mani reiz sagaidīja kaut kad 60. gadu sākumā, atverot dzīvokļa durvis, atsaucoties negaidītam zvanījumam otrpus. Viss durvju atvērums – vieni ceriņi (izrādījās, no Saliņu dārza)! Aiz tiem divas smaidīgas, it kā kautrīgas un palaidnīgas reizē, sejas – Gunars un dzejnieks Linards Tauns. Šis apciemojums nebija „pieteikts” (laikam jau spontāna ideja) un drīz vien noveda pie pārpratuma, vīram negaidīti atgriežoties dzīvoklī pēc kaut kā piemirsta un mūsu brīnumjauko nevainīgo ciemošanos skatot pavisam citām acīm…

* * *

60. gadu sākumā mūsu meitiņai Ritai Laimai kristības. Gunars krusttēvs. Karsta un neganti sutīga diena. Pa visu augumu sviedru lāsītes. Pie altāra kristāmais meitēniņš (tad jau pāri par gadiņu) vareni brēc, spārdās pretī, Gunars, sasvīdušajās rokās viņu, nosvīdušu, noturēt raudzīdams, visu laiku tā dīvaini kustas, grozās, gorās, lokās. Vēlāk viņš vairākkārt ar garšu stāstīja: jā, kas tā gan bijusi par lielisku deju ar zivi!

* * *

Piedzīvoju „satumsušu” Gunaru. Vienā no šīm reizēm viņš manu un citu acu priekšā (bijām vairāki pēc kāda latviešu sarīkojuma iegriezušies kādā Manhatanas krodziņā) saplēš druskās manu rakstniekam jūrasbraucējam Eglonam Spēkam rakstīto vēstuli, saskatīdams tajā pārāk daudz sirsnības no manas puses. Spēks nesen bija ciemojies ASV un iepazināmies pie Saliņiem. Man nebija Spēka adreses, Gunars bija teicies vēstuli pārsūtīt. Otra reize: kopā ar Gunaru esam bijuši kādā latviešu koncertā (nevaru atcerēties, kāpēc līdzbraucējos nebija ne Jautrīte, ne mans vīrs). Pēc tā Gunars vedina vēl iegriezties pie gleznotāja Sigurda Vīdzirkstes, kam piekrītu. Sigurds par apciemojumu priecīgs. Stāsta par savām gleznām, klausāmies interesantas, īpatnējas mūzikas ierakstus Sigurda paša saliktā skaņulentē. Kad Gunars skubina doties mājup, es vēl vilcinos, tik tīkami te. Negribīgi ceļos kājās, Gunars pasniedz man mēteli, jau sāk palīdzēt to vilkt mugurā, es vēl: Ai, kā negribas iet projām! Tai pašā mirklī Gunars „ne savā ģīmī” norauj man mēteli, nomet uz vāļas: Nu, tad paliec ar’! un dodas uz durvīm. Kaut kā Sigurds viņu nomierināja, bet mājās braucienā, atceros, visu ceļu ar Gunaru nepārmijām ne vārda.

* * *

Man, iespējams, varētu vaicāt: Nu, un kā tad bija tai Elles ķēķī? Jūs taču esat ķēķiniece! Un man jāatzīstas, ka tur, tajā jau par leģendāru kļuvušajā vietā, esmu bijusi tikai vienu vien reizi, kaut kad 60. gadu sākumā. Man mājās bija „bērnu prieki,” bohēmiskām izpriecām ne laika, ne īstas vēlmes. Man un vīram braucienam uz kādu latviešu kultūras sarīkojumu Ņujorkā pievienojās arī Gunars. Pēc sarīkojuma Gunars ierosināja piekāpt pie Linarda Elles ķēķī, kam piekritām. Kamēr mans vīrs meklējās pēc vietas spēkratu novietošanai, Gunars nu ierosināja jau sākt kāpienu uz Linarda dzīvokli 5. stāvā. Pārpratuma dēļ mans vīrs nekad neparādījās, un, Gunaram izmisīgi, bet nesekmīgi mēģinot sarunāt kādu paziņu aizdot viņam savu braucamo, pēc pāris stundu paciemošanās pie Linarda (prātā diemžēl palikušas tikai abu dzejdaru cilātās glāzītes, bet neviena saruna) dabūjām nesties uz netālo Port Authority autobusu staciju, lai noķertu tā vakara pēdējo autobusu atpakaļ uz Ņūdžersiju. Bet Gunars par šo gājienu, kā drīz uzzināju, bija uzrakstījis skaisto dzejoli „Ielās bij vētra”. Atraušanās no īstenības.

* * *

1963. gada vasarā biju mūsu trešās atvasītes gaidībās, dēlēns Arvils bija dalībnieks Ņujorkas latviešu ev. lut. draudzes bērnu vasaras nometnē Katskiļu kalnos, es ar vēl mazo meitiņu Ritu Laimu uz mēnesi vaļojāmies turpat t.s. Viesu mājā. Atceros, esmu aizgājusi uz nometnes ēdamzāli, tur birojā viena no darbiniecēm man pavēstī tik neticamo – nupat, 23. jūlijā, Ņujorkā piepeši ar sirdstrieku miris dzejnieks Linards Tauns. Miris Gunara dzejas brālis. Kā apstulbusi eju atpakaļ uz Viesu māju, otrpus ceļam no tās vecs ābeļdārzs. Brīdī, kad tur paskatos, no ābeles atraisās un zemē nokrīt zeltains ābols. „Tas – Linards,” man ienāk prātā. Uz bērēm netiku. Nedēļas nogalē savus bērnus, nometniekus, apciemot atbrauca Gunars un Jautrīte. Uz ceļa, kas ved no ēdamzāles, tuvojas Gunars ar dēlēnu Lari. Apstājamies. Neatceros, par ko runājām, atceros tikai Gunara man it kā cauri verošos, tālumā vērsto un neko neredzētāju skatienu, sastingušos vaibstus viņa sejā. Un Lara žēlotāju roku uz tēva pleca.

* * *

Gunars no visas sirds priecājās par latviešu dzejas jaunbalsīm. To atklājusi devos pie viņa ar savas pirmās grāmatas manuskriptu (Atrita, 1966). Prasījās pieredzējušāka rakstītāja acs. Savam tētim, stingram un prasīgam literatūras kritiķim, nez’ kāpēc tai posmā negribēju savus „garabērnus” rādīt. Gunars, kā to jau biju nomanījusi, izrādījās ļoti iejūtīgs un zinīgs vērtētājs; padomiņi, ja tādi bija, bija vietā. Īsts skolotājs. Arī ar sava otrā dzejas krājuma (Ceļos, 1969) manuskriptu aizgāju pie Gunara, ar turpmākajiem vairs ne. Vēlāk uzzināju, ka neba jau es vienīgā biju gājusi pie Gunara „atrādīties.” Viņa spriedumiem varēja uzticēties. Viņš arī bija lielisks dzejas apcerētājs raktsveidā, un žēl, ka viņš to nedarīja biežāk un vairāk.

* * *

1966. gadā iepirkām māju jau no ciemu reizēm pie Gunara un Jautrītes iepazītajā lielu dārzu un zaļumu apņemtajā piemīlīgajā Glenridžas (Glen Ridge) pilsētiņā Ņūdžersijā. Tikšanās gan biežākas ar to nekļuva, katram sava dzīve dzīvojama, bet reizēm sarunājām braukšanu uz Ņujorkas latviešu sarīkojumiem kopīgos spēkratos. Gribas pieminēt, ka turpat netālu māja bija dzejnieces Klāras Zāles un parapsihologa Dr. Kārļa Oša ģimenei; viņi bija dārzkopības mīļotāji un rožu ziedēšanas laikā rīkoja savās mājās viesības.

* * *

Rakstnieku vakars Klīvlandē (1962). Sēž (no kr.): Rita Gāle, Velta Toma, Rita Liepa, Baiba Bíčole. Stāv: Linards Tauns, Valdis Krāslavietis, Jānis Krēsliņš, Hugo Puriņš, Gunars Saliņš, Valters Nollendorfs.

 

Pērnā gadsimta 50., 60., 70., pa daļai arī vēl 80. gadi bija dzīvīgi ar t.s. radošo ļaužu tikšanos un īpašu sanākšanu reizēm dažādās vietās. Arī iemesli varēja būt dažādi – gan rakstnieku cēlieni, gan jaunu grāmatu „kristības,” gan „tālumnieku” ciemošanās svinēšana, u.c. Tika daudz lasīti dzejoļi, daudz dziedāts. Gunaram patika uzvilkt: Es dzērājs vīriņš… Tika, protams, iztukšotas nesaskaitāmas glāzes, gaiss bieži zils un biezs no cigarešu dūmiem. Lūk, tur: rakstnieks Teodors Zeltiņš (1914-1991), dzejniece Rita Gāle, dzejniece/māksliniece Klāra Zāle (1911-2003), dzejnieks Linards Tauns (1922-1963), rakstniece Rita Liepa, rakstnieks Jānis Klāvsons (1933-1965), rakstnieks Dzintars Freimanis (1925-1978), vēsturnieks/dzejnieks Jānis Krēsliņš, dzejnieks/filozofs Roberts Mūks (1923-2006), rakstnieks Nikolajs Kalniņš (1911-2001), rakstnieks Vitauts Kalve (1913-1989), dzejnieks/mākslinieks Voldemārs Avens un viņa dzīvesbiedre mākslas un literatūras zinātniece Irēne Avena, komponists Arnolds Šturms (1912-1999) un viņa dzīvesbiedre mākslas kritiķe Eleonora Šturma, dzejniece Zenta Liepa (1916-1988), dzejniece Karola Dāle (1905-1967), dzejniece Elza Ķezbere, mākslinieks Rolands Kaņeps, mākslinieks Sigurds Vīdzirkste (1928-1974), māksliniece Daina Dagnija, māksliniece Ausma Matcate, mākslinieks Voldemārs Dārznieks, dzejniece Aina Kraujiete (1923-2007) un viņas dzīvesbiedrs žurnālists Viktors Neimanis (1921-1994), dzejniece Valda Dreimane (1932-1994), dzejniece Herta Krauja (1900-1977), dzejniece/prōziste Aina Zemdega (1924-2006), dzejniece Astrīde Ivaska un viņas dzīvesbiedrs dzejnieks/mākslinieks Ivars Ivasks (1927-1992), rakstnieks Modris Zeberiņš (1923-1994), rakstniece Dzidra Zeberiņa, rakstnieks Eglons Spēks (1925-1991), rakstnieks Dzintars Sodums (1922-2008), dzejnieks Olafs Stumbrs (1931-1996), rakstniece Ilze Šķipsna (1928-1981), rakstnieks Ervīns Grīns (pseid. Richards Rīdzinieks,1925-1979), dzejnieks Juris Kronbergs, literāte Mudīte Austriņa (1924-1991), mākslinieks Gvīdo Augusts, māksliniece Dagmāra Igale, lugu rakstnieks Mārtiņš Zīverts (1903-1990), fotogrāfs Bruno Rozītis (1914-1986), mākslinieks Fridrichs Milts (1906-1993), ģitārists Andris Kārkliņš, mākslinieks Valdis Kupris (1940-2004), tulkotāja Bitīte Vinklere un viņas dzīvesbiedrs zinātnieks Uldis Bluķis, dzejniece Lalita Muižniece, viņas meita dzejniece Sarma Muižniece-Liepiņa, dzejniece/aktrise/fotogrāfe Sniedze Ruņģe, dzejniece Velta Toma (1912-1999), dzejniece/māksliniece Maija Meirāne, dzejnieks Modris Mednis, vēsturnieks Andrievs Ezergailis un viņa dzīvesbiedre literatūras kritiķe un dzejniece Inta Ezergaile (1932-2005), šo rindu rakstītāja un mans toreizējais dzīvesbiedrs mākslinieks Ilmārs Rumpēters, u.c. Neizplūstot sentimentalitātē tomēr saldsērīgi jānopūšas – jā, reiz bija. Un te arī nebūs vairs nekā līdzīga, jo, vismaz ar latviešu valodas pazīšanu saistītajā mūsu literatūrā, paaudžu pēctecības ārpus Latvijas patiesībā nav.

Sākoties zināmam „atkusnim” Latvijā, laiku pa laikam tika svinētas tikšanās ar ciemiņiem turieniešiem – Imantu Ziedoni, Jāni Peteru, Māri Čaklo, Annu Rancāni, u.c. Jebkurā reizē Gunars bija viens no „centra” cilvēkiem. Viņa teiktais bija trāpīgs, asprātīgs, zinīgs, uz viņu klausījās, bet viņš arī labprāt uzklausīja citus. Atceros piedzīvojusi vienu vienīgu tādu gadījumu, kad viņš zaudēja iecietību un „uzsprāga”, Māra Čaklā viesošanās reizē (80. gadu pirmajā pusē), iekarstot politiskas dabas sarunā līdz punktam, kurā ciemiņam ar nepārprotamu žestu un vārdiem tika pateikts pazust. Sekojošais „ņigu-ņegu” gan pavisam drīz tika izlīdzināts; abu dzejnieku attiecības turpinājās labvēlības gaismā.

* * *

Izvadot Imantu Ziedoni pēc sarīkojuma Ņujorkā (1977). Sēž (no kr.): Mudīte Austriņa, Imants Ziedonis, Baiba Bičole, Valda Dreimane. Stāv: Jānis Kadilis, jun., Ilmārs Rumpēters, Gunars Saliņš.

1991. gada agrā rudenī pārcēlos no Ņūdžersijas uz Bruklinu, Ņujorkā (tai pašā laikā ar vīru izšķīrāmies, un, tā kā man jau no 1987. gada janvāra bija darbs Laika redakcijā Bruklinā, tīri praktisku apsvērumu pēc meklējos pēc dzīvesvietas darbavietas tuvumā). Man sākās visādos veidos jauna dzīve, ko tiešām izbaudīju, īpaši jau Ņujorkā pieejamās pasaules kultūras dažādās izpausmes, un līdzšinējās saskares un sakari it kā atkāpās tālāk (vismaz man tā likās), tikšanās reižu līdz ar to maz. 1997. gada vēlā rudenī pie manis uz dzīvi, kā bija domāts – tikai uz laiku, pārnāca vecākais dēls Arvils. 2000. gada martā viņam tika atklāts nedziedināms ļaundabīgs audzējs un mūžībā viņš aizgāja tā paša gada jūnijā. No manas „iepriekšējās dzīves” Gunars tai laikā bija vienīgais, kurš pie mums telefoniski nāca paciemoties, sirsnīgi runājās ar Arvilu. Par to Tev, Gunar, mūžīgs paldies!

* * *

Par Gunara un Jautrītes labestību un izpalīdzēšanas prieku atkārtoti liecināja arī tās reizes 90. gados, kad viņi, it kā nemaz nedomādami par nobraucamo jūdžu skaitu, devās no Ņūdžersijas uz tālo Bruklinu „savākt” tur dzejnieci Elzu Ķezberi (pie viena arī mani), kura, vairs nespēdama pievarēt sabiedriskā transporta neērtības, nebūtu tikusi uz interesantiem latviešu kultūras notikumiem gan tālajā Bronksā Daugavas Vanagu namā, gan vēl tālākajos Jonkeros (Ņujorkas latv. ev. lut. draudzes Ziemeļu novada baznīcas telpās).

Kaut kad 2001. gada sākumā (ja atmiņa neviļ) telefonsarunā ar Gunaru (viņš piezvanīja) viņš mani piepeši izbrīnīja un izbiedēja ar tumšā balsī teiktiem vārdiem: Ar mani ir baigi. Prasīju, ko viņš ar to domā. Viņš neatbildēja. Vai jau toreiz viņš bija uzzinājis par to, kam šī gada 29. jūnijā bija pārcelt viņu aizsaulē?

* * *

2002. gadā pārcēlos atpakaļ uz Ņūdžersiju. Laika galveno redakciju pārveda uz Rīgu, pie tam manu Bruklinas dzīvokli pats sev vēlējās nama saimnieks. Jaunākā dēla Arta ģimenē gada sākumā piedzima meitiņa Sintra, nu kļuvu par viņas auklīti. Mana jaunā dzīvesvieta bija Vestfīlda (Westfield), brangi tālu no Glenridžas, kur joprojām mājoja Gunars un Jautrīte. Tie pāris gadi, kad darbdienās darbojos ar mazmeitiņu, bet nedēļas nogalēs mēģināju atkal būt ņujorkiete, palikuši prātā kā laiks bez ciešākas saskares ar draugiem. Biju it kā pārāk aizņemta. Ar 2005. gada rudeni mazmeitiņa sāka pirmsskolas gaitas, es vairs pie viņas nebiju vajadzīga, pārcēlos dzīvot jau iepriekš aizrunātajā dzīvoklī valsts atbalstītajā namā pensionāriem. Un tur pie manis vismaz pāris reizes ciemā atbrauca Gunars un Jautrīte, ik reizi atvezdami sev līdz man veselu kaudzi dažādas lasāmvielas no Latvijas, ieskaitot žurnālu Karogs. Gunars brīžiem bija it kā tas pats, kas agrāk – aša atsaukšanās teiktajam, trāpīgas piebildes, bet tikai no mirkļa uz mirkli, ne ilgāk. Atcerējos Gunara paša reiz rakstīto: Lai dzīvotu, ir jāaizmirst, no mirkļa mirklī jāaizmirst. Pagātnes notikumus viņš nepavisam vairs neatcerējās. Sarunas kā tādas patiesībā bija tikai ar Jautrīti, bet šī Gunara mirklīgā uzzibsnīšana un sirsnīgā priecāšanās gan par ēdamo, gan atskaņoto mūziku aizžūžoja projām no drūmām domām, jausmām. Tiku pat piespiesta nolasīt savus jaunākos publicētos dzejoļus, uz tiem Gunars atsaucās ar senāko prieku. No ciemošanās manā dzīvoklītī vēl ilgi turējās sirds siltums un gaiša līksme.

Pāris reizes kopā ar Gunaru un Jautrīti aizbraucām uz kultūras notikumiem Ņūdžersijas latviešu biedrības īpašumā „Priedaine.” Gunara joņošana ar spēkratiem, ko viņš likās izjūtam kā daļu no paša, varēja nobaidīt, bet uz līdzbraucēju bažām viņš allaž atsaucās tīri vai pārsteigts, mīlīgs un mierinošs, un blakus viņam zinīgā ceļvede, ceļrāde Jautrīte. Pēdējā reize, kad Gunars un Jautrīte bija Priedainē, nez’ vai nebija 2008. gada Raistera fonda sarīkojumā, kad laureāts bija žurnālists redaktors Ojārs Celle, un koncertdaļā, pašai sevi pavadot ar ģitaru, dziedāja Gunara un Jautrītes meita Laila. Gunars visu sarīkojuma laiku sadudzis un nerunīgs, bet Lailas dziedāšanas pieteikumam (dziesmai ar Aleksandra Čaka tekstu), kurā arī vārdiņš „labs,” piepeši atsaucās, noteikdams: Šņab’s ir labs! Uzzibsnīšana.

* * *

Šī gada maijā man atkal ceļš zem kājām, šoreiz pārcelšanās tālu projām no Ņujorkas, no Ņūdžersijas. Nu dzīvesvieta meitas Ritas Laimas un znota Tālivalža Bērziņa mājās Dablinā, Ohaijo. Pirms prombraukšanas vēl sazvanos ar Jautrīti. Vaicāta, kā viņiem klājas, Jautrīte atsaka: Turamies! Nē, viņa neslēpj notiekošo – Gunara arvien dziļāku ieslīgšanu Alcheimera slimības aizmirstības valstībā un viņas pašas sirds vainas, bet viņa nesūdzas, viņa nekad nav sūrojusies, vaimanājusi. Kā viņa tiek ar visu galā?!

29. jūnija pēcpusdienā man piezvana Šleseru Maija (dzejniece Maija Meirāne), saka: Vai tu jau zināji? – Ko? prasu, bet nu jau ar bailēm. Miris Gunars, Maija saka. Pirmā sajūta – nē, tas taču nevar būt, cik nesen Gunars vēl „turējās”! Mazpamazām, kā caur miglu taustoties, augšup izceļas aptveršana – jā, tas IR noticis. Ir smagi un arī it kā neizskaidrojami viegli reizē, sajūta – Gunars nu ir viegls un brīvs.

No Jautrītes uzzinu, ka jau no šī gada maija beigām Gunaram sākusies strauja lejupslīde. Visa ģimene piedzīvojusi vēl vienu brīnišķīgu kopības nedēļu, pēc tam Gunara pēdējā nedēļa, jau kā aizgrimstot, pēdējie elpas vilcieni…

* * *

Mūsu pazīšanās jau daudz vēlākajos gados, kad tikšanās bija daudz retākas un es biju aktīvi iesaistījusies dvēseles izzināšanas procesā, ar Gunaru, psiholoģijas mācībspēku, sarunās šīs jomas jautājumi tomēr nekad netika skarti. Reiz gan viņam tieši vaicāju: Tev laikam ir svarīgi sevi pierādīt caur sievieti? Viņš klusēja, vaibsti aizslēdzās.

Dīvaini daudzus gadus, kā kādā apsēstībā, mūsu draudzības sastāvdaļa bija arī sprēgājoša spriedze, pilnīga brīvsoļa gribētājam saduroties ar robežu noturētāju. Dzejas plīvurdejas? Bija laiks, kad dalījāmies ar jaunradītajiem dzejoļiem, bet dzīvošana kā tāda tecēja katram pa savām sliedēm. Mūsu draudzība bija īpaša un īpatna, bet vēlāk atskatoties (un salīdzinot to ar citām mūžā piedzīvotām saskarsmēm) vedās atzīt: paliku viņa īsti neizprasta un „neizzināta.” To pašu varu teikt par Gunaru no manas puses, bet tieši tā arī liekas labi un pareizi. Iespējams, ka šo iemeslu dēļ es nekad „neiemācījos” Gunaru saukt par Gonku (kā viņu sauca tuvinieki un tuvi draugi), vienkārši „neprasījās.”

* * *

Gunara klātbūtne bagātināja, apdāvināja mūs, kas viņu pazinām, bet nebeidzams devējs viņš turpinās palikt arī tiem, kas viņu iepazīs tikai no viņa dzejas. Dzeja, kas paliks nemirstīga, un nemirstīgs arī tās radītājs, dzejnieks Gunars Saliņš. Un Gunara turpinājums arī viņa un Jautrītes bērnos, mazbērnos.

* * *

(Šie atmiņu uzplaiksnījumi ir tīri personīgi, skatīti „caur manām acīm.” Tiem caurvijas arī manis pašas dzīves pavedieni, bet bez tiem rakstītais man būtu bijusi vairāk vai mazāk abstrakcija.)

Saliņu ģimene (2008). Jautrīte un Gunars, aizmugurē Laris, Lalita, Laila.

 

Jaungaitnieces Baibas Bičoles dzejdarbi publicēti grāmatās Atrita (1966), Ceļos (1969), Buŗot (1976), Griežos (1981) un Atgriežos (1991). Skat. dzejnieces dzejoļu kopu JG257(2009).