JG263 DZEJA. Gunars Saliņš

Gunars Saliņš 1924-2010
Vītenē	Kamēr šī vasara vēl, savīsimies vītenē: pa vidu mirdzošas pilsētas, augļu dārzi un atkal mēs ar mīlā zeltainiem locekļiem. Mīlam viens otru un vairāk neko. Tikai vēl pilsētas. Dārzus. Putnus. Tie vaļā knābjiem šai vītenē noburti aumaļām dziedāt kā mēs mīlēties. Tikai noburtība var paglābt mūs no nāves. Tas zelts, kas mūsu locekļos pludo un putnu mēlēs, tas rit caur augļiem mūsos un cauri caur mums un piezeltī pilsētas debešķīgas. Un citu debesu nav, – tikai vēl zeltainas šausmas, ka citu nav. Šausmas, ka mīlā zeltainiem locekļiem un ar dārziem un pilsētām savijušies, mēs pārdzīvosim mūsu dvēseļu bojā eju.
Meditācija ar vīnu	Vīns, kad to dzeŗam, mirst. Vai to manām? Smaržo pacelts, kvēl mirkli uz mēles, mirkli vēl atgriežas, kvēl mūsu acīs, kvēl mūsu smieklos – un tad vairs nav. Vienkārša nāve. Katrs, kas dzīvo, zina bez rūpju: tā pienāks, mūs izdzers kāda mute kā vīnu un nevaicās pēc tiem dārziem, kur piedzimām mēs. Atņemiet vīnam tā rūgumu, vēršot to rāmajā sulā, atlejiet sulu atpakaļ ogās un atberiet zaros, ļaujiet, lai ogas pārvēršas atpakaļ ziedos un, raugoties lidojošo putekšņu mākoņos, miniet, kur visam bij sākums: laižas bites tā aprīļa mirkļa saulē, slīd vēsma un aizslīd. Nekad tādas vēsmas nebij un nebūs vairs, ne to bišu, kas lidoja tā. Kāpēc, kādēļ tās paņēma līdzi putekšņus šos – un ne tos un ne citus? Un kādēļ starp tūkstošiem ziedu atrada šos, šos vienīgos, nobriest ogām kur bija, no kuŗām šis vīns? Ak, ar biti, ar nejaušu vēsmu dzimis ir vīns un dzimis tā dzērējs – putekšņu rotaļā, ziedoņa gaisos. Vīns, kad to dzeŗam, mirst. Vai to manām? Smaržo pacelts, kvēl mirkli uz mēles, mirkli vēl atgriežas, kvēl mūsu acīs, kvēl mūsu smieklos – un tad vairs nav. Pārlieku vienkārša nāve. Kas dzīvo, zina bez rūpju: tā pienāks, mūs izdzers kāda mute kā vīnu. Vienkārša nāve. Dzīvība – ziedoņa brīnums.
Bērēs	Mēs bijām tajās bērēs, kur laiku nepatērē ar atvadām un niekiem, bet tik ar nāves priekiem. No lieliem kausiem dzērām, tad galdus apkārt spērām un pāŗos saklupām ar kailām dvēselēm bez bailēm. – Ēd no manis, dzer no manis, tu jau manis nepaņemsi – šo naksniņu izmīlēšu, izdziedāšu, aizmirsīšu... Uz stīgām vairs nespēlē mūzikanti, spēlē uz logiem, uz sijām, uz grīdas dēļiem, uz pilošām svecēm, uz lieliem, uz krūtīm smailām, spēlē uz dvēselēm kailām – ēd no manis, dzer no manis... Rītā mums trīskārtām acis vēra sarkana, zila un zaļa saule – kā kapos izgulējušies ar miesām apģērbās kauli – dvēseles drebēja matu galos.
Idiot, brīnišķais idiot!	Mostos. Kliedziens dārzā. Revolveŗšāviens. Es skrienu – tēvs nošāvies?! Nē, viņš stāv un rāda uz augšu – sašāvis mēnesi! Mēnesis asiņo - pāri dārzam, ābelēm pāri. „Kur māte?″ es saucu. „Kur māte?″ es nāves izbīlī saucu. Tēvs revolveri rokā – iesmejas un ar galvas mājienu rāda uz debesīm: „Tā sieva uz mēness, tā tava māte – es netrāpīju ...″ Bet māte – viņa ieguldzas mums aiz muguras: „Idiot,″ un smiedamās skatās uz tēvu, „brīnišķais idiot!” Ar spožu mēnesi pierē, ar nēšiem uz pleciem viņa pastiepj rokas un satveŗ manējās. Mēs sākam griezties, mēs griežamies, ar spaiņiem pilniem mēnesnīcas mēs griežamies ar māti cauri zvaigžņājiem. Un viņa smej un smej: „Idiot, brīnišķais idiot...″
Vēl tikai mirkli vienu Brālim aizejot	Ļauj, lai Tev roku, ļauj, lai to savējā saņemu, – mūsu miesas vēl san, san ar to pašu sanu – roku rokā vienu bērnības vasaras dienu audos just vēl tikai mirkli vienu – lai nāvi tad Tev pat i nesamanīt – tikai ka sani, sani un paliec manī
Līgo Mudītei Austriņai	Ai dziedātāja! ai līgotāja! ai aizsaules tīkotāja! Mēs braucam uz Vecpiebalgu – vēl atlīgot – klāt jau Cēsis – un piepeši – Tu vairs neesi – vairs tikai pār sēdekli pāri pārkritis Tavs augums – kā pamesti ķekatu svārki! Tad kur Tu pati – Tu pati? Kur Tevi šonakt satikt? Riet Jāņu saule – un pieriet ar Tevi visas debesu malas – un vībotnīte, papardīte – siera šķēle pirkstos – krūze alus: – Ēd no manis, dzer no manis
Lietū pa Stokholmu	Es dodos iekšā lietū un eju un eju šai lietū un atskārstu drīzi, ka tas ir neizejams. Neizejamas lietus birzis, lietus meži, lietus mūža meži. Sen esmu apmaldījies, sen izgājis cauri pats savam mūžam, pats savai piedzimšanai. Un mātes miesām. Vēl tālāk atpakaļ. Tālāk. Kur esmu? Lietus. Lietus. Neizejams.
Koncerts Doma baznīcā	Kādas rokas. Kādas nobrauktas. Kādas uz sliedēm Vorkutā priekš 20 gadiem nobrauktas rokas stichiski ērģeles spēlē, rokas vien, kamēr kāds cits ar atsaldētām amputētām kājām, ar kājām vien pa ērģeļu pedāļiem no polārā loka jau 20 gadus uz mājām – uz mājām skrien
Metamorfozes	Aizvien vairāk un kairāk Es līdzinos zemei: mani nu apsēj, mani nu pļauj, mani nu govis ēzdamas mauj, augstu un zemu izmauj mani – kas to būtu domājis, ka manī tādas meldijas! Un ezeri manī nolaidušies un upes, zivis nārstā vizinās garenas un strupas – ai, mana kaislā makšķernieka daba! Un vēl par ūdeņiem runājot, akas, manas akas: tur meita lēca vārpstiņai pakaļ un nonāca manā pazemē – tur maize pārcepties draud, tur aitas steigšus jācērp, tur večuks jau tūkstoš gadus pirtī grib. Labā meita virszemē atgriezās apzeltīta, debesīs uzdejoja par saulīti. To nu man pārmet – ka skuķim galvu sagrozījis... Bet būs jau labi, neuzspiediet precēt, jo man tāpat ap viņu patīk tecēt – lāgiem tumsā man ūdeņi, lāgiem lauki – saldi ar ūdeņiem gulēt, ar laukiem skriet – ar laukiem skriet, ar akmeņiem sapņot un domāt domas ar salmiem un sienu – tāpēc laikam sajūtos tik svētlaimīgs. Un sajūtu arī aizvien kairāk un kairāk, ka atgriezīšos tur, no kurienes ņemts. Un tad no maniem māliem Dievs lai pīlītes taisa un iepūš viņās dziesmu no zila gaisa.
Naktī	it kā kāds debesīs zvaigžņu pļavās zvaigžņu puķes pļāvis – it kā kāds debesīs apžilbinādamies saules meitu skāvis – it kā kāds debesīs aizkarus pēkšņi uz citām vēl debešķīgākām debesīm vaļā rāvis – it kā Visumam pāri asti izpletis paradīzes pāvs – it kā kāds Visums tikko tur sācies un beidzies, kamēr tu atgāztu galvu stāvi – kamēr tu atgāztu galvu stāvi, kāds mirdzoši cauršāvis tur augšā debesīs tavu dzīvi un tavu nāvi
Largo	šai svecei te tumsā degot, šai svecei te smaržojot, kāda balss manī dziļi un tāli dzied, balss no manas balss – dziļāk nekā zināju sevi, dziļāk un spēcīgāk un maigāk – es plūstu šai balsī, es plūstu tālāk, nekā zināju sevi un kādā flautā elpa cērtas, elpa no manas elpas, elpa no lūpām, kas sagaršojušas nāvi – tik agri, tik pēkšņi, tik neticami – cik zinīga šī flauta, šīs lūpas – cik nezinīgas, cik zinīgs, cik nezinīgs šonakt šais lūpās, šai flautā, šai elpā es un kāds, pret sauli pacēlis rokas, lūdz, kādas saules pievizmotas dzelmes askētiskās miesās, man nezināmas šīs lūgsnas, bet es tām ticu, es uzticos, līdz dzelmei esmu saules pielijis – tais miesās dzelmainās no manām miesām šai svecei te tumsā degot, skanu tālu projām kādā balsī šai svecei te tumsā smaržojot, elpa flautā manu elpu elso nāvē šai svecei te tumsā degot, šai svecei te smaržojot, kādās dzelmēs, kādās miesās – miesās, kas no manām miesām – saule līst