Rolfs Ekmanis

LU LFMI LIELDARBS BALTIEŠU KOMPARATĪVISTIKĀ

 

Padomju Savienībā, līdz ar valstiski atbalstītā lielkrievu šovinisma izplatīšanos 1930. gados, bet īpaši pēckara ždanovisma (ždanovščina) periodā un vēl apmēram divus gadu desmitus pēc tam, objektīvus starptautisko literāro sakaru pētniekus kultūras uzraugi raksturo kā valstij bīstamus buržuāziskās literatūras zinātnes sekotājus. Tādi veidojumi kā komparatīvists vai veselovskists kļūst par oficiāliem lamu vārdiem. [Akadēmiķi Aleksandru Veselovski (1838-1906), Pēterburgas U. profesoru, uzskata par salīdzināmās literatūras pētīšanas metodes pionieri 19. gs. Krievijā.] Literatūras komentētāji Padomju Savienībā var cerēt uz oficiālu atzinību, izceļot vienīgi vecākā un gudrākā brāļa rakstniecības auglīgo ietekmi. Viss labais, sociāli cēlais, kas nācis no ārienes latviešu kultūrā, latviešu darbaļaužu sirdīs, no seniem laikiem nācis vispirms un gandrīz vienīgi no Iļjas Muromieša un Vladimira Ļeņina zemes, raksta tolaik Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes dekāns un Mākslas vēstures katedras vadītājs prof. Roberts Pelše grāmatā Latviešu un krievu kultūras sakari (1951:375). Filoloģijas zinātņu kandidāts Georgs Mackovs LPSR Zinātņu akadēmijas izdotajā grāmatā Latviešu padomju literatūras sakari (1962) cildina krievu rakstniecības labvēlīgo ietekmi, bet jo sevišķi krievu padomju literatūras darbus, kas noder par vārda mākslas paraugiem ne tikvien mūsu jaunās republikas rakstniekiem, bet arī visas pasaules rakstniekiem (5, 12).

Kaut arī jau 1970. gada augustā Karogs iedrošinās nodrukāt dzejnieka Knuta Skujenieka deklarāciju, ka nacionālās kultūras pašapzināšanās, tās avotu un gaitas izpratne nav iespējama bez salīdzinājuma ar citām kultūrām, pirmo nopietnāko soli salīdzināmās literatūras jomā sper literatūrzinātnieks Laimonis Stepiņš (1927-1989) 1978. gadā ar publikāciju Henriks Ibsens latviešu teātrī, kam seko Latviešu un zviedru literārie sakari (1983) un Latviešu un dāņu literārie sakari (1989).

Kā zināms, krievu literatūras, īpaši 19. gadsimta, ietekme uz visas pasaules rakstniecību ir ievērojama. Protams, arī uz latviešu. To būtu muļķīgi noliegt. Pēc neatkarības atjaunošanas viens no pirmajiem un nopietnākajiem komparatīvistikas darbiem ir Veras Vāveres un Ludmilas Sproģes izcili noformētā apgāda „Zinātne” grāmata Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras „sudraba laikmets” (2002), kas apstiprina ciešos sakarus un interesi starp krievu un latviešu modernistiem. Pirms tam, padomju varas gados, zinātniekiem ir liegts objektīvi pievērsties dažādiem simbolisma paveidiem – tie tiek raksturoti kā bezjēdzīgas karojošā antireālistiskā dekadentisma parādības (L. Timofejev, N. Vengrov. Kratkij slovaŗ ļiteraturovedčeskih terminov. Moskva, 1963).

Pēdējā desmitgadē mutuļojošas aktivitātes latviešu literatūras iekļaušanā Eiropas kultūras attīstības procesos izrāda filoloģijas doktora Benedikta Kalnača ar sirdsdegsmi vadītais, sākumā Latvijas Zinātņu akadēmijas, tagad Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts (LU LFMI), par ko liecina vesela virkne vērtīgu pētījumu par cittautu literatūrām latviešu kultūrvidē – Birutas Gudriķes Ungāru literatūra latviešu valodā (1999), Gundegas Grīnumas sastādītie krājumi Rainis un Gēte: „Fausta” tulkojuma simtgade (1999) un Gēte un Baltija (2002), Arno Jundzes Somijas literatūra Latvijā (2002), paša Kalnača pētījums Ibsena zīmē (2000), kur, cita vidū, aplūkotas paralēles starp Ibsena un Raiņa, Zīverta un Leldes Stumbres lugām. Dažus gadus vēlāk seko mamutsējums Vācu literatūra un Latvija, 1890-1945 (2005; skat. JG246,2006:13-17) un Maijas Burimas Ibsens Latvijā (2007).

Tūdaļ gan jāpiebilst, ka par savstarpēju mijiedarbību līdz šim grūti runāt, jo satiksme, ar pavisam nedaudziem izņēmumiem, ir no Oslo, Stokholmas, Kopenhāgenas, Budapeštas un Helsinkiem tikai Rīgas virzienā un nevis otrādi.

Ne tā tas ir kontaktos ar mūsu brāļu tautām, kas spoži atklājas jaunās LU LFMI sērijas „Salīdzināmā literatūra” pirmajā publikācijā Latvieši, igauņi un lietuvieši: literārie un kultūras kontakti (2008). Ar prieku aizņemoties kritiķa Jura Silenieka citviet iemīļoto raksturojumu, grāmata patiešām ir ar abām rokām turama – 1 108 lappuses! Tām vēl pievienojas atsevišķā sējumā izdotā Bibliogrāfiskā rādītāja 320 lappuses. Tātad kopā 1 428 lappuses, kas sver bez 80 gramiem divus kilogramus! Un abus sējumus Rīgas grāmatnīcās iespējams iegādāties par nepilniem 13 latiem, bet LU LFMI redakcijā it kā par vēl mazāku summu!

Apskaužams ir abu sējumu atbildīgais redaktors Benedikts Kalnačs, kuram tikai jāpastiepj roka un turpat institūtā atrodams liels talantīgu un izcili kvalificētu spēku potenciāls. Šim sējumam viņš ir ap sevi pulcinājis „pirmā ešelona” literatūrzinātnieces, turklāt jaunāko paaudžu pārstāves – filoloģijas zinātņu doktores Māru Gruduli, Ingunu Dauksti-Silasproģi un JG lasītājiem labi pazīstamo Evu Eglāju-Kristsoni. Mūsu pašu intelektuāli spraigajām trejmeitiņām ar rakstiem pievienojas Igaunijas Zinātņu akadēmijas Underes un Tuglasa Literatūras centra vadošā pētniece Anneli Mihkeleva un Baltoskandijas akadēmijas direktors, Baltijas Asamblejas balvas laureāts, prof. Silvestrs Gaižiūnas. Minēto filologu kopdarbs ir neatsverams ieguvums mūsu salīdzināmai literatūrai, un ne tikai. Kaut arī saprotamā kārtā grāmatai ir faktoloģisks un analītiski pētniecisks raksturs, tā nav tikai sausu faktu uzskaitījums. Visas piecas nodaļas lasāmas ar aizrautību un baudu.

Māra Grudule savu izsmeļošo pētījumu iesāk ar senvēstures rekonstrukciju un baltiešu savstarpējo atspoguļojumu folklorā, kam seko lieliska pagātnes ainu uzburšana, vispirms iedziļinoties pirmajos tekstos un kontaktos 17. gadsimtā, tad 18. un 19. gs. iepazīšana līdz pat fin de siècle. Ar apbrīnojamu prasmi apcerēti igauņu un lietuviešu literatūras popularizētāji Latvijā, Tērbatas (tagad Tartu) Universitātes nozīmīgums kontaktos ar igauņiem un vēl daudz kas cits. Kalnačam ir taisnība – pētnieces teksts caurcaurēm ir intriģējošs!

Ar neatslābstošu interesi lasāms ir arī Evas Eglājas-Kristsones pētījums par lietuviešu literatūru latviešu valodā 20. gadsimtā un Ingunas Daukstes-Silasproģes apcere par igauņu literatūru latviski tajā pašā laika posmā – mūsu kaimiņtautu rakstniecības tekstu tulkojumi, drāmu iestudējumi, personiskie kontakti, kritiķu uzskati un citas saskarsmes no gadsimta sākuma līdz pat neatkarības atjaunošanai un pēcāk. Ar nopietnu zinātniskumu atsegta parādību būtība krievu, vācu un atkal krievu okupāciju gados, arī trimdas literatūrā Rietumvācijā (1945-1950) un pēc Lielās izklīšanas trimdas turpinājumā Ziemeļamerikā, Austrālijā, Eiropā.

Latviešu literatūrai Igaunijā izseko Anneli Mih­keleva – no folkloras līdz pat Astrīdei un Ivaram Ivaskiem un Norai Ikstenai. Bet pa vidu Blaumanis, Rainis, Virza, Andrejs Upīts, Vilis Lācis un vēl citi rakstnieki igauņu valodā. Pēdējā nodaļā Silvestras Gaižiūnas sadala latviešu literāro devumu lietuviski pa žanriem (dzeja, proza, drāma), vienlaikus to parādot lietuviešu kritikas spogulī. Trāpīgi vērtējumi atrodami divās atsevišķās apcerēs – „Raiņa ceļš uz Lietuvu” un „Baltu literatūru dialogs romantisma gaismā”, kas veltīta galvenokārt Akurateram, Porukam un Skalbem. Gribas minēt ģimenisku jaunatklājumu Gaižiūnas pētījumā, proti, viens no Akuratera stāstu lietuviskotājiem bijis Tautu savienības darbinieks Ženevā, baltiešu pārstāvis trimdas gados Šveicē un Rietumvācijā, kultūras darbinieks, daudzu rakstu un vairāku monogrāfiju autors dr. iur. Albertas Gerutis (1905-1985), šo piezīmju rakstītāja krusttēvs, mātes brālis.

Tie paši pirmā sējuma autori izveidojuši arī otru sējumu – bibliogrāfisko rādītāju, bezgala vērtīgu un vajadzīgu rokasgrāmatu ne tikai baltiešu rakstniecības zinātniekiem un pētniekiem, bet jebkuram šīs kultūrtelpas interesentam. Piedevām papildsējums ir krietns palīgs visas grāmatas lasīšanas procesā. Rakstiem par igauņu/lietuviešu/latviešu literatūru Latvijā/Igaunijā/Lietuvā – tie rindojas hronoloģiskā secībā – seko raksti par nozīmīgākajām personībām alfabētiskā secībā, atdzejojumi un tulkojumi gan alfabētiski, gan arī žanriski, teātru iestudējumi, tulkojumos publicēto grāmatu saraksti, etc. Piemērs: par Vizmas Belševicas „Indriķa Latvieša piezīmēm uz Livonijas hronikas malām” [pirmpublicējums krājumā Gadu gredzeni (1969)] lietuviski un igauniski atrodam sekojošu informāciju: „Latvio Indrikio postabos Livonijos kronikos paraštėje” (tulk. Z. Katiliškiene). Metmenys, 1970. Un: „Läti Henrikus märkused Liivmaa kroonika servadel” (tulk. L. Seppel). Knuta Skujenieka un Guntara Godiņa sastādītajā grāmatā Läti uuema luule valimik, 1997. Pārsteidz, ka dzejnieces leģendārā darba latviskojums līdz šai dienai atrodams vienīgi lietuvju eksilrakstnieku kultūras žurnālā Metmenys, kā arī fakts, ka igauņiem uz atdzejojumu jāgaida turpat trīs dekādes. Abos sējumos minēti/dokumentēti arī visi JG publicētie raksti, kam sakars ar lietuviešu un igauņu literatūru, galvenokārt Ivasku pāra devums – Astrīdes daudzās atdzejas no lietuviešu un igauņu valodas un Ivara apceres par igauņu literatūru tolaik krievu okupētajā dzimtenē un trimdā. Benedikts Kalnačs ievadā min vairākus literatūrvēsturiski ievirzītus darbus par baltiešu literatūrām angļu un vācu valodā, ieskaitot tikai vienu vienīgo par latviešu literatūru – Jāņa Andrupa un Vitauta Kalves Latvian Literature (1954), arī Alfreda Straumaņa 705 lappušu biezo bibliogrāfisko kompilējumu Baltic Drama: A Handbook and Bibliography (Waveland Press, 1981), kur iekļauts arī pārskats par igauņu, latviešu un lietuviešu drāmas attīstību, bet viņam (un arī visiem rakstu autoriem) pagājusi secen prof. Alekša Rubuļa Baltic Literature: A Survey of Finnish, Estonian, Latvian, and Lithuanian Literatures (The University of Notre Dame Press, 1970).

Galveno sējumu papildina 54 lpp. garš personu rādītājs (arī 2. sējums tā kā prasās pēc personu radītāja) un Annas Reinoldas satura atstāsts angļu valodā. Kaut arī skarbi vārdi šoreiz nebūtu vietā, tomēr par ļaunu nebūtu nācis šīs 23 lappuses pārskatīt acīgam redaktoram vai pat diviem. Grāmatas saturu atsedz virkne profesionāli labi iespiestu ilustrāciju. Vāku veidojums un atturīgie toņi gan gluži nekliedz uz pircēju: Ņem mani!

Tā kā grāmata Latvieši, igauņi un lietuvieši: literārie un kultūras kontakti ir pārbagāta ar bieži vien jauniem, saistošā veidā pasniegtiem un pārdomas rosinošiem atradumiem un datiem par mūsu brāļu tautām un arī mūsu pašu gaitām, būtu grēks pie tiem neatgriezties JG slejās priekšdienās. Un krist grēkos mēs negribam.