PADMAS BEZMIEGS

Ilze Jansone. Insomnia. Rīgā: Dienas Grāmata, 2010. 208 lpp.

 

Kā pārvarēt fatālu egocentrismu attiecībās? Kā sadzīvot ar vēlmi pēc reliģiskas piederības, ja Dievu gribas lamāt gražīga bērna paštaisnumā? Romāna varoni gaida grūts ceļš, meklējot atbildes uz šiem jautājumiem – tā Kārlis Vērdiņš prezentē Jansones grāmatu uz tās pēdējā vāka. Ko tur vēl varētu pielikt? Kodolīga prezentācija.

Internetā (2010.9.VI) atrodama interesanta Asnates Baņģieres intervija ar romāna autori „Latviešu teoloģe uzraksta romānu par lesbisku mīlu.” Jansone ir rakstniece, tulkotāja, dzimusi 1982. gadā, studē un reprezentē Latvijas teoloģiju. Šī pirmā lesbiešu romāna latviešu valodā mērķis esot nolikt citu seksualitāti blakus ierastajai un jautāt, kāda ir atšķirība. Autore vēršas pret „nenormālo” homoseksuālo personu tiesāšanu, kas eksistējot Latvijā. Romāns tātad uzskatāms kā drosmīga parādība, kas varētu veicināt izprotošu, mūsdienīgu skatījumu uz homoseksualitāti Latvijā.

Kāds ir Ilzes Jansones romāns no literāra viedokļa? Rakstniecei ir izteiksmīga valoda: Svelpdams kā aizkusis tēvainis pieklunkurē vilciens. (15) (..) Tas ir glāsts, kas nerod atbildi, skūpsts tukšumā, kaisle betona stabam (99). Taču ne vienmēr valoda ir veiksmīga, piemēram: Mīlestība, kas nesakņojas konceptuālā ilūzijā vai priekšstatā, kas satver neko un palīdz zaudēt savu objekta pozīciju. (111) (..) Bezjēgas apziņa, kas transformē esamību mirklim (190). Traucē krievu valodas iespraudumi, kas nav pārtulkoti latviski. Kādiem mērķiem kalpo šis prokrieviskais splīns? Netulkoti parādās arī vārdi latīņu, ebreju, franču un angļu valodā. Tādus žargonvārdus kā raskladuška, gruzons, šmigucis ne visi latvieši sapratīs. Tas pats ar iespraudumiem angļu valodā. Ņemot vērā, ka rakstniece grib vērsties pret aizspriedumiem attiecībā uz homoseksuāliem indivīdiem, liktos svarīgi, ka arī valodas ziņā neeksistētu barjeras. Vai izdevniecībai nevajadzēja painteresēties par svešvārdu pārtulkošanu? Valoda arī citādi brīžiem visai sarežģīta. Tekstā ir arī sūdi un vēl kāds biezāks vārds. Nodaļu nosaukumi ir latīņu valodā un nāk no medicīnas sfēras. Pirmā nodaļa saucas „Diagnosis”. Rakstnieces es saucas Padma (sanskritā lotuss). Kaut šo vārdu var atrast tulkotu internetā, gribas jautāt, kādēļ romāna varones vārds izvēlēts tik neskanīgs un svešs, kas arī var radīt robežu starp tekstu un lasītāju.

Padma, kurai bijušas attiecības gan ar vīriešiem, gan sievietēm, iepazīst un iemīl Rasu. Bez lesbiešu mīlestības, kas attēlota gaumīgi, romānā daudzināta zināma ārišķīga baudkāre. Put cigarešu pelni, notiek piedalīšanās tusiņos, nodošanās dzeršanai un seksam.

2. nodaļā „Lethargia” (dziļš miegs) aprakstītas seksuālas un emocionālas attiecības starp Padmu un Rasu – ar uzticēšanos, bet arī bailēm no tuvības. Sekss ir spēle, atbildība, šoks (116). Padmas kopdzīve ar Rasu ilgst piecus gadus. Viņa jūtas brīžiem kā Afrodite, Rasas gādībā baudot dušas želeju, mirres un baltas putas, viņas gatavoto ēdienu, viņas skaistumu, la petite mort (57).

„Delirium tremens” (akūta psihoze, ko izraisa pārtraukums alkohola lietošanā) ir 3. nodaļas nosaukums. Kaut Rasa un Padma ir apmainījušās gredzeniem, Rasa aiziet. Vientulība un zināma depresīva noskaņa pārņem romāna varoni. Viņa vēlas atdzimt un tapt cita. Viņa ir studējusi teoloģiju un atkārtoti nododas pārdomām par reliģiju, Dievu un mīlestību. Dievs ir miris un visiem vienalga (146) (..) Mīlestība kā tukša skaņa, kas apsedz plikumus (138 ) (..) Dod man savu mieru (198). Padma jūtas sakauta visās cilvēciskajās kategorijās. Viņa tiekas arī ar vīriešiem, taču tie neizraisa interesi ne Padmā, ne lasītājā. Man nevajag daudz lai taptu vesela. Vajag, lai Rasa izvāra kakao un palasa par trollīšiem Muminiem, ilgojas Padma (193). Viņa vēlas Rasas cīsiņus un šokolādi (195), kopā ar Rasu viņa grib atrasties mājās (197). Šajās vēlmēs var saskatīt ilgas pēc mātes.

Kur atrodas Padmas māte? Kāda tā bijusi? Grāmatā uzzinām, ka vecāki ir šķīrušies un māte nodevusies savai dzīvei un jaunai mīlai (32). Viņa īsi parādās varones bakalaura svinībās, taču drīz vien atvadās (78). Padma atceras, ka māte bērnībā nogurusi dziedājusi šūpuļa dziesmu (106), glabājusi meitas fotogrāfijas un, atskaitot savu vīru, bijusi vienīgā, kam rūpējušas Padmas sekmes skolā (78). Rasa atgādina idealizētu mātes tēlu, kas atbilst klasiskās psihoanalīzes teorijai par sievietes homoseksualitāti. Tēvs ir labestīgs, gādīgs un banāli tic mīlestībai (34-36).

Romāna pēdējā nodaļā „Paraneuroses” (neirozei līdzīgs stāvoklis) Padma ir padota dēmoniem, čūskām, rēgiem. Viņa redz sakropļotu sievieti, lēveru lēveros sarautu (180-181). Tiek uzstādīti sarežģīti jautājumi un formulētas oriģinālas izteikas – Ja Jēzum zem garā, katoliskā paltraka būtu divu veidu dzimumorgāni? (..) Ko sievišķa klātesamība izmaina pasaulē, kas pielūdz vīrišķo ar homoseksuālu intensitāti? (188). Padmas fantāzijā parādās pašnāvības mēģinājumi un dzīve psihiatriskā slimnīcā (191). Pēc seksuālas baudas slavināšanas (188) Padma pārsteidzoši saka, ka vienīgais, kas ir tīkams un paturams, ir darbs (190). Liekas tad haotiskais, gandrīz psihotiskais process tuvojas beigām. Romāna pēdējā lappusē parādās sieviete, kas varētu būt Rasa vai viņas līdziniece. Vēstulē viņa jau pārmetusi Padmai smacējošu mīlestību. Taču saka, ka vēlas atkal būt kopā. Liekas ticami, ka Rasa atgriezīsies.

Ilvas Skultes recenzijā (Kultūras Forums, 2010. gada 2.-9. jūlījs ) izteikts spriedums, ka rakstīt erotiskas ainas latviešu valodā ir grūti gan tradīciju trūkuma dēļ, gan padomju gadu cenzūras dēļ, gan varbūt latviskas domāšanas dēļ. Arī pārsteidzoši deklarēts, ka homoseksuālā dimensija grāmatā varbūt nav tik nozīmīga.

Ilzes Jansones grāmata ir drosmīgs un apsveicams solis, lai iespaidotu Latvijas sabiedrību virzienā uz toleranci pret homoseksuālismu. Romāna saturs ir interesants un valoda saistoša. Var protams jautāt, vai romāns spēj veicināt izpratni par homoseksuālismu un ar to saistītu empātiju. Te minēšu, ka vairāki pazīstami, mākslinieciski apdāvināti homoseksuāli cilvēki Zviedrijā ar savu talantu, humoru, atklātību un šarmu ir veicinājuši arvien lielāku toleranci iepretim homoseksuālisma problemātikai un izpausmēm.

Netieši Ilze Jansone kritizē savu darbu, romānā negatīvi vērtējot veiklu vārdu virknējumus (29), augstprātības esenci, savu iedzimto snobismu (12), patmīlības pārstāvjus Narcisu (195) un Dorianu Greju (200).

Savas bērnības dzīves vietā uz laukiem Padma liekas meklējam sevi, varbūt savu māti vai savas saknes. Kraujas galā vēl joprojām stāv viņas ģimenes māja (44). Šai vietā urdz neliela upele, saule iegriežas tikai vakarpusē, un Padma un viņas vecmāmiņa tur lasījušas vizbulītes (43). Padma domā, ka šai vidē būs paslēpusies viņa pati. Kaut viņa grib justies cita un izteikt Rasai visu, tā ir Rasa, kas mobilā telefonā Padmai atklāj savu mīlestību, bet nevēlas tikties, bīstoties viņai pilnīgi un fatāli piederēt (42-44).

Vēstījumā par Padmas piederības zaudējumu senajā mājvietā, Ilze Jansone parādās daļēji atraisījusies no pārgudrajiem vārdiem par īstenību (29), rakstot tiešāk un patiesāk, tā solot lasītāju nākotnē varbūt pārliecinošāk valdzināt.

Aina Siksna