Jaunā Gaita nr. 263. ziema 2010

 

MIRIS VĒSTURNIEKS DŽADS (TONY JUDT)

 

Pērngad pasaules intelektuāļu kopiena zaudē Vīnē dzimušo daudzu grāmatu autoru Amos Elonu (Elon), dažkārt sauktu par „žīdu Kamī” (skat. JG258:47-48). Šogad viņam pievienojas Londonas austrumu daļā sekulārā žīdu ģimenē dzimušais Tonijs Džads (1948-2010), kuram paticis sevi dēvēt par „universālu sociāldemokrātu”. Pēc augstākās izglītības iegūšanas Anglijā un Francijā, vēstures zinātņu doktors strādā par mācībspēku Kembridžas (Cambridge) U., Oksfordas (Oxford) U., Kalifornijas U. (UC, Berkeley) un pēdīgi Ņujorkas U. (NYU), kur viņš vada slaveno Remarka Eiropas Studiju institūtu (Remarque Institute of European Studies). Zinātņu vīra radošajā kontā vismaz ducis ievērības vērtu grāmatu un gara virkne rakstu The Times Literary Supplement, The London Review of Books (LRB), The New York Review of Books (NYRB) u.c. Izraēlas-arābu Sešu dienu kara laikā (1967.VI) 19 g.v. Džads brīvprātīgi iestājas militārā dienestā, bet, vērojot Sīrijas auglīgās Golāna Augstienes Izraēlas bruņoto spēku brutālo okupāciju, sākotnēji dedzīgais cionists kļūst arvien skeptiskāks un gadu gaitā kļūst par Izraēlas politikas un tās atbalstītāju – ASV žīdu organizāciju vairākuma un ASV valdības – visai asu kritiķi. Džada vīzijā Izraēlai no esošās „anahronistiskās valsts” jāpārvēršas par kopīgu žīdu un arābu valsti (one-state solution) ar vienlīdzīgām tiesībām visiem tās pilsoņiem. Kad Miersheimers (John Mearsheimer, U. of Chicago) ) un Volts (Stephen Walt, Harvard U.) rūpīgi dokumentētā pētījumā britu LRB (2006.26.III) norāda uz Izraēlas lobija lielo lomu ASV ārpolitikā, Džads nostājas abu asi kritizēto amerikāņu politoloģijas profesoru pusē. Rezultātā American Jewish Committee u.c. ASV žīdu organizācijas un publikācijas izvērš sava veida kampaņu pret Džadu, kariķējot viņu kā „sevi nīstošu žīdu” (self-hating Jew), pat kā „antisemītu”. Žurnālā The New Republic viņa vārds pazūd no pastāvīgo līdzstrādnieku ailes.

Džada vispazīstamākais darbs, varētu teikt, šedevrs Nr.1, ir viņa saistoši uzrakstītais, vairāk nekā 1 000 lpp. garais, vēstures eposs Postwar: A History of Europe Since 1945 (2005), kur apsveicami liela vērība pievērsta arī Vidus- un Austrumeiropas valstīm. Bez enciklopēdiskajām atbildēm uz kas? un kur? – autors visvairāk cenšas izskaidrot kāpēc? Pamatīgās un visaptverošās grāmatas latvisko versiju Pēc kara: Eiropas vēsture pēc 1945. gada (2007) veiksmīgi tulkojis Mārtiņš Pomahs.

Kaut arī savās agrīnajās grāmatās un rakstos Džads izsakās kritiski par franču, īpaši eksistenciālistu, antiamerikānismu, drīz vien viņš pats sāk ieņemt negatīvu nostāju pret daudziem amerikāņu dzīves aspektiem. Tas atbalsojas arī viņa pēdējā, šogad klajā laistajā grāmatā Ill Fares the Land (Zemi piemeklējuši slikti laiki), kas, jācer, arī tiks publicēta latviski. Tā ir sabiedrības asredzīga pētnieka politiska diskusija, kas izveidojas no Ņujorkas U. nolasītas lekcijas par sociāldemokrātiju. Daļa no sešās nodaļās iekļautajiem tekstiem iespiesti periodikā, to vidū šogad NYRB (2010.29.IV) publicētais raksts ar tādu pat nosaukumu kā grāmatai un neilgi pirms tam – eseja „What is Living and What Is Dead in Social Democracy” (Kas dzīvo un kas ir miris sociāldemokrātijā – NYRB 2009.17.XII). Autors savās cri de coeur esejās brīdina Eiropu no amerikāņu labēji orientēto biznesa spēku nihilistiskā individuālisma, no amerikāniski aklās ticības tirgum, īpaši pēdējās desmitgadēs, no amerikāniskā materiālisma un pakļautības „mūžīgā pieauguma” (perpetual growth) jeb ekonomiskās ekspansijas varai. Arī bīstamāk nekā tikai ekonomiskā krīzē esošo Savienoto Valstu vienīgais glābiņš Džada ieskatā varētu būt pievēršanās Rietumeiropas sociāldemokrātiskajam modelim, ko vairākus gadudesmitus pēc kara un vēl joprojām raksturo sociālā drošība, stabilitāte un taisnīgums. Kur valsts spēlē nozīmīgu lomu, vienlaikus neapdraudot indivīda brīvību. Kur cilvēki uzticas gan valstij, gan arī saviem līdzpilsoņiem. Amerikāņus autors raksturo kā ļaudis, kuri, nespēdami ieskatīties patiesībai acīs, nemitīgi pauž par sevi „patīkamus melus” – gan sev, gan arī citiem, jeb, citējot Detokevillu (Alexis de Tocqueville), „nododas mūžīgai sevis slavināšanai“ (perpetual utterance of self-applause). Zīmīgi, ka no Eiropas valstīm Džads izceļ tieši Vāciju, kuras egalitārākais dzīvesveids esot krietni augstvērtīgāks par sasprieguma piesātināto amerikānisko variantu. Pretēji daudzu viedoklim, 21. gadsimts nebūšot vis Ķīnas (un nekādā gadījumā Savienoto Valstu), bet gan „Eiropas gadsimts” – tā Tonijs Džads.

 

Rolfs Ekmanis