Jānis Krēsliņš, Sr.

SENO LAIKU DRAUDZĪBĀ

 

Savā dzejā Gunars Saliņš svin visu dzīvīgo, skaisto, pirmatnīgo, visu lietu un dzīvā kopsakarīgumu. Pasaules daiļumu viņš slavē augļos, ziedos, sievās un draugos. Un šais pašos veidolos viņš slavē mīlestību, dzīvības nezudību un varenību, vienreizīgumu. Pasaules krāšņums ir tik bezgalīgs, ka ir žēlabas par īso laiku, kas dots mums to baudīt. Tādēļ šis krāšņums ir intensīvi jāsvin, jāgodā, gandrīz sengrieķisko mistēriju veidā.

Ar pagāniskām ermoņikām

un ģitārēm un visu ko –

un augļiem, sieru, maizes rikām,

un vīnu ragos saldāko

mēs uzradāmies vienā telpā

ar eņģeļiem, kad svētki bij,

un alelūjā vienā elpā

tur dziedājām līdz pusnaktij.

Apjaušot visa esošā nīcīgumu, dzejnieks grib apliecināt arī savas alkas pēc mūžīgās dzīvošanas. No nāves ir jāglābjas to svinot, tā nav jānolād, jo tā ir nenovēršamība, gandrīz vai prieki, ja arī baigi prieki, viena no lielās metamorfožu ķēdes locekļiem, viena no lielām mistērijām.

Mēs bijām tajās bērēs,

kur laiku nepatērē

ar atvadām un niekiem,

bet tik ar nāves priekiem.

Šai saulē, Saliņš saka, no nāves varas paglābj tikai noburtība, ko dod mīlestība un dzeja: tikai noburtība var paglābt mūs no nāves, jo Jāizdziest zvaigznei / un ziedam / un tādēļ mīlam / un dziedam.

Vai pati galvenā tēma Saliņa dzejā ir pārvērtības, visa dzīvā, nedzīvā mainīšanās, savstarpēja sakarība, radniecība un plūsma. Saliņa dzejā no viņa sejas aug zāle, no padusēm bērzi un meijas, viņa sievas pārvēršas augļos, tajos pārvēršas viņš pats:

Un pilniem klēpjiem meitas tevi nesa

uz visām debess pusēm dārzā prom –

līdz apklusdamas tumsā ieauga

ar tevi ķiršos, ābelēs un ogulājos.

Pārvērtību ķēdēs šīspasaulīgās beigas ir saplūšana ar zemi, kas jau notiek pamazām dzīvojot: Aizvien vairāk un kairāk tu līdzinies zemei. Galējas beigas reizē ir jauns sākums, jo, kad saplūšana ar zemi ir notikusi, dzejnieks izsaka vēlmi: no maniem māliem / Dievs lai pīlītes taisa / un iepūš viņās / dziesmu no zila gaisa. Dzejnieks tic dziesmas un dzejas, un reizē arī savai mūžīgai dzīvošanai, un viņš tic,

ka mīlā zeltainiem locekļiem

un ar dārziem un pilsētām savijušies,

mēs pārdzīvosim

mūsu dvēseļu bojā eju.

Šī Saliņa pārliecība ir arī viņa apbrīnotā vācu dzejnieka Rilkes kredo, kura dzejoli „Sonets Orfejam” viņš ir pārtulkojis:

Tam pieminekli neceliet. Vien roze

ik gadus viņa piemiņai lai zied.

Jo tas ir Orfejs. Viņa metamorfoze

no lietas lietā. Velti neminiet

 

pēc citiem vārdiem. Atkal un arvienu

ir Orfejs te, kas dzied. Viņš nāk un zūd.

Vai nav jau daudz, ja viņš par pāris dienu

var pie mums ilgāk nekā roze būt?

 

Ai, kā tam jāpazūd, jums jāapjauš!

Un kaut tam pašam bail bilst vārdu to, kas

šīs pasaulīgās esmes loku lauž,

 

viņš ir jau tur, kur vēl neviens nav bijis.

Vairs liras spraišļi nenospiež tam rokas.

Un pārkāpdams viņš ir jau paklausījis.

 

 

Piemiņas vārdi dzejniekam Gunaram Saliņam, nolasīti 2010.3.VII pēc atvadu dievkalpojuma latviešu luterāņu Salas baznīcā Longailendā. Šo rindu sākotnējā versija ir fragments referātā (1968) par Saliņa krājumu Melnā saule (1967). J.K.

Glenridžā (Glen Ridge) 70. gados. No kr.: Laila Saliņa, Agnis Kaugars, Sniedze Ruņģe, Gunars Saliņš.

Ingmāra Balode

NERAKSTU NEKROLOGUS...

 

Jau kādu nedēļu prātoju par to, ka derētu uzrakstīt. Ka pieklātos, ka vajadzētu. Kādus piemiņas vārdus Olafam Stumbram (1931-1996), Amerikas latviešu dzejniekiem (ierasto vārdkopu „Amerikas latvieši” šeit lasīt ar citiem, ne tiem ierastajiem uzsvariem!). Tā ir labi un tā piederētos, nu jau citējot Olafa Dzejoļus vecākiem cilvēkiem.

Olafam tagad katrs aizsapņojies vidusskolēns (lai arī gribas teikt „ģimnāzists”, vai vēl labāk, tekstiem pieturoties: „ģimnāziste”) var aiznest puķi, jo kopš pagājušās nedēļas viņa atdusas vieta ir Otrie Meža kapi, Stumbru dzimtas kapu kopa. Stāvot pāris dzejnieku pulkā kapu saulē neparasti gaišā noskaņā – jo tās arī nebija bēres, bet urnas apbedīšana, piederīgo solījums Olafam, dzejoļu lasīšana, - vēl nezināju, ka drīz varēs sacīt – visa latviešu Ņujorka tagad ir debesīs.

Jā, nu pēc viņu: Linarda Tauna, Gunara Saliņa, arī Olafa Stumbra kanona: skaidrs, ka debesīs, vai, tveramāku vārdu lietojot: mākoņos. Tur kopš tās pašas Olafa bedību dienas nakts ir arī Gunars Saliņš (1924.21.IV-2010.29.VI), viens no gaišākajiem un gaisīgākajiem, tīrākajiem, vizošākajiem latviešu modernistiem, piedodiet visus šos epitetus, bet ticiet (vispār – kā tik viegli var rakstīt par debesīm, lūpām un pļavām, un neiekrist banalitāšu vālā?).

Kārlis Vērdiņš, avīzē Kultūras Forums (2010.2.-9.VI) par Saliņu rakstot, precīzi saka: dzejnieka tipiskā biogrāfija kļuvusi par izejmateriālu netipiskai trimdas dzejai, kas, ātri pārvarējusi tradīcijas un nostaļģijas žņaugus, iedvesmojoties no Ņujorkas pilsētas noskaņām un modernās literatūras un mākslas, rāda, ka nacionālo piederību un trimdu iespējams ne tikai apraudāt, bet arī svinēt. Kārlim jauki paveicās – nonākt Ņujorkā un Saliņu satikt, saukt viņu par Gonku kā draugam un kopā aiziet uz Gugenheima muzeju, kur tapis viens no iepriekš nepublicētajiem dzejoļiem, ko Kārlis arī iekļāvis Kultūras Foruma publikācijā „Telpai nav gala”.

Atgriežos pie Gunara Saliņa izlases Satiksimies miglas krogā pie melnās saules (Rīga, 1993), kas ir triju autora krājumu nosaukumu apvienojums: Miglas krogs un citi dzejoļi (1957), Melnā saule (1967) un Satikšanās (1979) – pazīstami, apbalvoti krājumi – partitūras. Saliņa dzejas vieglums, trāpīgums, valodas pieticīgie un reizē – piesātinātie (varbūt tā ir meistarības atslēga, viena no labākajām formulām, ko atstājuši dažādie modernismu viļņi mūsu lietošanai?) izvērsumi dzejoļos – tas viss man kļuva pazīstams pirms vairāk kā desmit gadiem, kaut kādā pusaudzībā, un viens no skolas biedriem, pamatskolu beidzot, zem planšetēm-bildēm ar apgleznotiem augumiem bija (šķiet, mašīnrakstā) sarakstījis Saliņa dzejoļus. Pēc tam manā pārdzejotajā apziņā šīs bildes un teksti savijās kopā, es tos iztēlojos par grāmatu, kas noteikti ir turēta rokās, un tādēļ pat teju sastrīdējos ar kādiem, kas apgalvoja, ka tāda krājuma nav. Taču aizvien nezinu – varbūt pat kāds paštaisīts krājumiņš bija. Jājautā tam ķermeņu apgleznotājam.

Nospriedu, ka nevaru rakstīt atvadu vārdus sensenās un nesenās naktīs lasītiem dzejniekiem. Negrasos neko aprakt vai nozūmēt, pat citējot vēstīt par to, cik izsmalcināts, lidojošs un tīrs ir Saliņa vai Stumbra teksts un to radītās iztēles telpas – tas būtu tikai mans fragments, bet Saliņa bilde ir salikta un turas kopā pati, nepapildināma.

Ko dod šādā laikā stāsts par upi, kurā vakar peldējos, un kā tā smaržoja, un kā ūdensrožu lapas skārās klāt, un kājas kustināju tā, lai nesapītos, un upe bija visa reizē šobrīd un tad, tur un šeit, visā pilnībā, kā jau ūdens, vienmēr savienots ar pārējo. Gunara Saliņa dzeja arī vienmēr ir savienota ar pārējo, savienota arī ar pieminēto Olafu Stumbru, savienota ar vienkārši izteiktām kaislībām un viegli iezīmētiem īsta smaguma punktiem. Savienojumi un pārejas jāpēta pašiem – atliek vēlēt, lai tie, kam vēl nav gadījies, tās uzietu.

2010.5.VII

 

Literatūras un filozofijas portāla ¼ satori redaktores Ingmāras Balodes dzejdarbi publicēti krājumā Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli (2007). Beigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžu un Latvijas Kultūras akadēmiju. Literāras apceres un dzejdarbi Karogā, Lunā, Jaunajā Gaitā u.c. Tulkojusi/atdzejojusi poļu, īru, angļu, amerikāņu, čehu, slovāku, krievu rakstnieku darbus. <www.satori.lv/blogs>