Jaunā Gaita nr. 263. ziema 2010

 

 

LINDA TREIJA
ATBILD SARMAI MUIŽNIECEI-LIEPIŅAI

 

 

Treiju ģimene Tukumā (2010). Sēž (no kr.): Māris, Ivonna un Kārlis, stāv (no kr.): Juta, Linda un Ingemāra (Treija-Čivle).

 

Linda Treija. Gleznotāja. Ilustratore. Monumentālās glezniecības speciāliste. Skolotāja. Jaunās Gaitas mākslas nodaļas vadītāja. Īpatnēja faktūra ir prominenta Lindas gleznās un lielajās mākslas instalācijās. Viņa raksta (JG 256), ka to panāk, lietojot visdažādākos materiālus: kolāžu, audumus, pastas. Ap instalāciju Slieksnis 2009. gada pavasarī Latvijas vēstniecības telpās Vašingtonā DC skatītāji varēja saost dūmus, jo milzīgās papīra strēmeles bija ne tikai apstrādātas ar dažādiem dabīgiem augiem un sulām, bet arī dedzinātas. Gadu vēlāk, pirms 2010. gada aprīlī atklāja izstādi Filadelfijas Brīvo Latvju Biedrībā, Treija meklēja biedrības skapjos (ar atļauju!) un aiz skatuves pamestas, bet lietojamas avīzes, ar ko apsegt sienu aiz lielākas gleznas, lai tai dotu vēl plašāku vizuālu tilpumu. Šķiet, ka atradās kaut kādi apputējuši poļu organizācijas apkārtraksti un pat dažas vecas nodzeltējušas Dzimtenes Balsis, kas radīja uzjautrinājumu tiem, kas nākošajā dienā izstādes atklāšanā sīkāk pētīja Treijas darbus. (sml)

 

* * *

 

Sarma Muižniece-Liepiņa: Vai spontānums un dažādu neparastāku izejmateriālu gadīšanās „pareizā vietā un laikā” motivē tavas mākslas virzienu, vai īstenībā to izmantošana ir sīki izdomāta iepriekš? Kādi ir neparastākie materiāli, ko esi izmantojusi, veidojot savus darbus?

Linda Treija: Drīzāk jau spontānums. Izmantoju materiālus, kas tajā brīdī ir pieejami, un tad dažreiz iznāk kas ļoti labs, ko tad pilnveidoju un atkārtoju citos darbos. Tā top sērijveida gleznas. Pēc dekorāciju veidošanas izrādei Homo Novus, kas ir par Latvijas mākslas dzīvi pagājušā gadsimta 20. un 30. gados, man „uznāca” latviskā kubisma un nedaudz art deco vilnis. Tā tapa vesela izstāde Kafijas pauze (Klinklāva galerijā, Garezerā, 2007). Vašingtonas izstādei darbs tapa ilgākā laikā, un tad es varēju izmantot izdzertās rīta kafijas biezumus un novārīto biešu sulu, lai sagatavotu pamatu lielajiem papīra palagiem. Nežēlīgos daudzumos bija iekrājušās latviešu avīzes, izdevumi, un tā tapa kolāžas stila darbi izstādei Filadelfijā šogad. Neko ļoti oriģinālu neizmantoju savos darbos. Galvenokārt jau interesantums slēpjas, kādā kombinācijā tiek izmantotas tehnikas un materiāli. Man tiešām patīk zīmēt un gleznot uz visādām virsmām.

SML: Margaritas Kovaļevskas divās dienasgrāmatās Astoņpadsmit un Deviņpadsmit jaunā māksliniece svaigi un savdabīgi apraksta savas gaitas, domas un no jaunas studentes perspektīvas raksturo arī dažus mācībspēkus Latvijas Mākslas akadēmijā 1930. gadu beigās. Tu absolvēji LMA 1997. gadā. Kā tu aprakstītu gaisotni LMA 90. gados?

LT: Tas bija laiks tūlīt pēc neatkarības iegūšanas. Atmiņā tas palicis kā diezgan haotisks laiks. Daudz kas mainījās Mākslas akadēmijā, pat vairākas reizes, piemēram, vērtēšanas sistēmas, bakalauru un maģistru programmas ieviešana. Es tajā laikā strādāju vairākās darba vietās – Ķekavas mākslas skolā par mākslas skolotāju un Latvijas Vēstures muzeja arheoloģijas nodaļā par mākslinieci. Tagad zināmā mērā to nožēloju, jo vajadzēja vairāk pievērsties studijām. Bija arī neiztrūkstošās pīppauzes akadēmijas garajos koridoros un biežās spontānās ballītes, kas sevišķi nepalīdzēja pie nopietnas studēšanas. Bet ar visu to – mēs katrs meklējām savu ceļu, kā izteikt sevi mākslā. Nezinu vai man tas toreiz izdevās, jo, liekas, pārāk mēģināju izdomāt, kā izteikties un, ja jau tu neesi vienkāršs un atklāts mākslā, tad tur nekas labs nevar būt. Man vēl aizvien ir tā nelaime, ka gribas, lai visiem patiktu, kas ir muļķīgi, jo vienmēr būs kāds, kam nepatiks vai nu tava māksla, vai tu pats. Akadēmija ar savu bohēmu un diezgan brīvo pieeju mācībām tomēr deva mums brīnišķīgu iespēju būt kopā ar vienreizējām personībām. Tāds bija Indulis Zariņš, Jānis Zemītis, Jāzeps Pīgoznis, Edvīns Kalnenieks un citi. Mums pat bija ieviesta tāda stunda kā Instalācijas mācība, ko pasniedza Oļegs Tilbergs. Es domāju, ka tas bija vienreizēji, kādām pārmaiņām es kopā ar akadēmiju izgāju cauri. To jau nojauš tikai vēlāk. Man vienmēr patika mākslas vēsture un jāmin, ka tik labus profesorus kā Tatjanu Kačalovu un Eduardu Kļaviņu, kas paši par sevi jau ir leģendas, būtu grūti sastapt citur. Ingrīda Burāne mani ieveda un ieinteresēja latviešu mākslas pasaulē, par ko es esmu ļoti pateicīga.

SML: Ja tu rakstītu grāmatu par savu studiju laiku Latvijas Mākslas akadēmijā, kā tu grāmatu nosauktu?

LT: Nezinu kā nosauktu savas atmiņas par mākslas akadēmiju, varbūt Vējiem līdzi III vai Akadēmijas koridoru labirintos?

SML: Divi tavi vectēvi Fricis Zandbergs (1910-1972) un Arvīds Galeviuss (1920-1982) bija gleznotāji. Abi arī dzima zemkopju ģimenēs, abi cīnījušies II Pasaules karā, abi bijuši izsūtījumā (Galeviuss pat atkārtoti). Abi tagad atdusas Meža kapos, Rīgā. Vai un kā jūti, ka viņi ir ietekmējuši tavu izvēli jau no bērnības, kad mācījies Rozentāla Mākslas skolā, nepagriezt muguru savam talantam mākslā?

LT: Mana mīļā vecmāmiņa bija „tendēta” uz māksliniekiem. Viņas pirmais vīrs Fricis Zandbergs (mammas tētis) bija gleznotājs. Arī pēc izsūtījuma, atgriezies mājās, kaut daļēji paralizēts, viņš gleznoja. Viņa māksla ir tāda riktīga, latviskā 30. gadu glezniecība. Es viņu neatceros, jo viņš nomira, kad man bija tikai divi gadiņi. Šogad viņam apritētu 100 gadi. Mana māsa ir izdarījusi milzīgu darbu, vācot materiālus par viņu un viņa laikabiedriem – māksliniekiem. Septembrī būs liela izstāde Tukuma vēstures un mākslas muzejā. Tajā būs arī mans darbs. Arī manu māsu darbi – kā pierādījums par vectētiņa iesāktā ceļa turpinājumu. Vecmāmiņas otrais vīrs, gleznotājs Arvīds Galeviuss, strādāja kā grāmatu ilustrators. Viņu gan es atceros. Viņš bija milzīga auguma, muskuļains, izskatīgs vīrietis, kurš ļoti mīļi izturējās pret mums. Reizēm rādīju viņam, ko esmu uzzīmējusi. Atceros vienu reizi, kad viņš bija dusmīgs par manis uzzīmētajiem karavīriem, kuriem bija ļoti šļaugani pleciņi – tādi vīriešiem nevarot būt. Pēc tās reizes sāku vairāk pievērst uzmanību cilvēku anatomijai.

SML: Vai ir arī citi mākslinieki tavā ģimenē?

LT: Es nezinu vai talants iedzimst, vai tas nāk ar dzīves pieredzi un apstākļiem, kādos mēs nonākam. Mājās vienmēr apkārt bija māksla. Es kādreiz dzīvoju dzīvokļu mājas piektajā stāvā uz paša stūra pie Vecās Ģertrūdes baznīcas. Skats no visiem dzīvokļa logiem bija fantastisks. Tur bija parkets, uz griestiem ciļņi ar skatiem no grieķu teikām, katrā istabā bija savādāka flīžu krāsns. Mans tēvs mīlēja antīkas mēbeles un lietas. Mums vienmēr ir bijis daudz grāmatu, ko lasīt un skatīties. Tas jau viss iespaido. Ģimenē esam trīs māsas, visas mākslinieces. Vecākā – Ingemāra Treija ir gleznotāja, jaunākā – Juta Treija – tekstilmāksliniece. Brālis nolēma neiet pa šo taciņu. Viņš strādā ļoti praktisku un lietišķu darbu – ir būvdarbu vadītājs. Nezinu kā vecāki varēja mūsu radošās izdarības un emocijas izturēt, bet viņi to godam izdarīja. Viņi vienmēr būs tie, kas mani sapratīs un pieņems, tāpēc nav nekas labāks kā atgriezties pie mammas un tēta mājās.

SML: Mūzikas grupai „The Black Crows” šogad iznāca dziesma „Houston Don’t Dream About Me”, kurā viņi dzied: “...es nesapņoju par Hjūstonu un Hjūstona nesapņo par mani.” ASV tu jau dzīvo 13. gadu kopā ar savu vīru, ķīmijas profesoru Olafu Dauguli. Kurās pilsētās esat dzīvojuši un kāda ir vide, kurā jūs pašreiz dzīvojat Hjūstonā, Teksasā?

LT: Olafs sāka studēt Madisonā, Viskonsinā. Tad mēs pārbraucām uz Ziemeļkarolīnu, „Chapel Hill”, tagad − Hjūstonā. Hjūstonā ir neliela grupiņa latviešu, ar kuriem satiekos. Pati Hjūstona ir jauna, plaša pilsēta ar saviem plusiem un mīnusiem. Vienīgais, kas mani nomāc, ir neciešamais karstums vasarās.

SML: Kā tavu nodarbošanos ar mākslu (ieskaitot lielāku darbu gatavošanu dārzā) uztver jūsu Hjūstonas amerikāņu kaimiņi?

LT: Runājot par kaimiņiem, domāju, ka viņi nemaz neatceras, ka esmu māksliniece, un pagaidām nav teikuši neko par manām radošajām izdarībām dārzā. Mēs esam diezgan noslēgti, kā jau Latvijas latvieši, un ar kaimiņiem uzturam pieklājīgas, bet rezervētas attiecības.

SML: Kopā ar Gunāru Stumbri un Lilitu Spuri tev 2001. gadā Klīvlandē bija izstāde „Trīs zem viena jumta”. Šovasar vienā no tikai pāris tavām brīvajām dienām no intensīvā darba Garezera Vasaras vidusskolā tu aizbrauci ciemos pie Gunāra atraitnes Maijas Stumbres Viskonsinā. Kā jūs iepazināties?

LT: Iepazinos ar Maiju un Gunāru Stumbriem 90. gadu vidū. Man viņi un arī Lilita un Ričs Spuri ir bijuši kā vistuvākie cilvēki šeit Amerikā. Ar Gunāru mūs vienoja arī glezniecība, nerunājot nemaz par paša Gunāra harizmātisko personību, un Maija ir tik pozitīvi uzlādēts cilvēks, ka ir ļoti veselīgi atrasties viņas tuvumā. Domāju, ka lielo saprašanu par dzīvi man deva tieši Gunārs. Es sapratu, ka nav ko mocīties ar kaut kā oriģināla izdomāšanu mākslā. Ir jāglezno un jāzīmē sev pašam par prieku un, galvenais, neizliekoties par to, kas tu neesi. Iebraucot Stumbru mājas pagalmā, mani vēl aizvien pārņem miera, nosvērtības un siltuma sajūta, kaut Gunārs jau veselu gadu nav mūsu vidū.

SML: Tik bieži dzirdu no tevis: „Jā, varu!” Tu esi ilustrējusi daždažādu tematiku grāmatas, radījusi zīmolus, gleznojusi portretus, veidojusi monumentālas un savdabīgas dekorācijas teātriem, bijusi skolotāja Garezera vasaras programmās un lektore 2x2 un 3x3 nometnēs, palīdzējusi ar latviešu mākslas darbu identificēšanu un inventarizāciju, iekārtojusi un fiziski kārusi mākslas darbus pie sienām neskaitāmās izstādēs. Kāds ir kopsaucējs tavai profesionālai dzīvei?

LT: Esot Amerikā, man ir bijusi iespēja strādāt visdažādākās mākslas jomās, ko es droši vien neizmēģinātu Latvijā. Tā pirmā uzdrīkstēšanās ir visgrūtākā. Tomēr visilgāk esmu strādājusi par mākslas skolotāju. Iesāku to darīt jau 16 gadu vecumā, kad vēl mācījos Rozentāla Mākslas vidusskolā. Pēc skolas braucu uz Olaini, lai mācītu bērnus zīmēšanas pulciņā. Mācot jauniešus šeit, vislabāk man patīk projekti ar noteiktu ievirzi, kur var redzēt cik daudzveidīgi un savādāk mēs katrs redzam un uztveram lietas sev apkārt. Domāju, ka galvenais jau ir, lai ieinteresētu bērnus un skolēnus mākslā vispār. Jāatrod kompromisa ceļš starp konceptuālās un akadēmiskās mākslas mācīšanu. Ir jādod pamatzināšanas par tehnikām, kompozīciju, anatomiju utt., bet arī jāmāca brīvi domāt un izteikties ar savu mākslu. Man sagādā baudu mācīt mākslu bērniem un pieaugušiem un sajust, ka viņiem tiešām patīk, ko ir paveikuši.

SML: Pēdējos gados tavai dzīvei nākuši klāt ļoti laikietilpīgi amati latviešu sabiedriskā darbā ASV: JG mākslas nodaļas redaktore, Amerikas latviešu māk­slinieku apvienības (ALMA) sekretāre un priekšnieka vietniece, bet no 2010. gada rudens šīs plašās māk­slas organizācijas priekšnieces amats. Kā tu nolēmi, ka tavā jau tik pilnajā dzīvē gribi uzņemties šīs jaunās atbildības?

LT: Jaunās atbildības nāk pašas un man atliek izlemt – jā vai nē. Bez tam es neuzņemtos, ja ar mani kopā nestrādātu tādi cilvēki kā Rolfs Ekmanis, Ingrīda Bulmane, Uģis Nīgals, tu un citi. Godīgi sakot, man ir bail no tādas atbildības, bet vairs jau nav daudz laika palicis baidīties no atbildībām un izmaiņām dzīvē.

 

2010. gada augustā.