Jaunā Gaita Nr. 263. ziema 2010

 

 

Juris Šlesers

GAISMA TUMŠAJĀ PUSGADĀ

 

Aīda Rancāne – viena no tām latviešu sievietēm, kuras vienmēr un visos laikos mūsu tautu izvedušas un izvedīs cauri visām eksistences likstām! Lepna uz mūsu gara mantām, jau no bērnības aizrāvusies ar dziedāšanu un citām tautiskām izdarībām. Kopā ar vīru Andri Kapustu latgaliešu folkloras grupas „Grodi” vadītāja un dziedātāja, filozofijas maģistre, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, pērn iznākušās grāmatas Maskas un maskošanās Latvijā autore.[1] Balvu reģiona Kultūrvēstures datu bāze min, ka viņa dzimusi 1962. gadā tautas vijolnieka Andreja Rancāna ģimenē, un biogrāfijai pievienota pašapzinīgas senās rotās un aubē tērptas sievas ģīmetne.[2]

Grāmata iespaidīga, līdzīgi kā ģīmetne un autores raksturojums – grezna, entuziastiska, pašapzinīga. Saturs bagāts, gan vietām grūti lasāms – prasa piepūli, izraisa arī nedaudz vilšanos. Kā nespeciālists folkloras filozofijā, aprakstīšu ko un kā redzu un izprotu, ko ieguvu, kādos papildu lasījumos ieklīdu.

Saturā interviju pieraksti, atsauces uz agrāku folkloristu materiāliem un publikācijām, fotogrāfijas un analīzes. Runa ir par latviešiem tradicionālajiem masku gājieniem un izdarībām rudens un ziemas mēnešos, ko pazīstam zem vārdiem ķekatas, mārtiņbērni, čigāni, bluķa vilkšana, budēļi un citiem apzīmējumiem – un kā tie radušies sensenajos laikos, kā turpinājušies mazāk senos laikos un kā norisinās šodien. „Maska” lietots šī vārda plašākā nozīmē – ne vienmēr norāda uz sejas aizklāšanu. Šīs maskošanās izdarības tradicionāli notikušas „tumšajā pusgadā”, kad no lauku darbiem brīvāks prāts un rokas – galvenokārt no Mārtiņiem novembrī līdz Meteņiem februārī, bet dažos novados jau no Miķeļiem septembra beigās un citviet pat vēl Jurģos (Ūsiņos) aprīlī. Sakarā ar kāzām vai citiem godiem „čigānos” iets arī pārējos gada laikos.

Ievadā autore uzsver, ka grāmatas galvenais mērķis ir skaidrot šo tradīciju jēgu un nozīmi. Tā cenšas izgaismot seno cilvēku priekšstatus par pasaules un viņu pašu būtību, kas mudināja viņus sākt šādas izdarības, kā šie priekšstati mainījušies laika gaitā – un ko varam spriest par mums pašiem, kad turpinām lekt ķekatās vai budēļos: Taču arī vēlākos laikos, neskatoties uz reliģiskas vai laicīgas varas radītajiem ierobežojumiem, maskošanās tradīcijas „pavediens” turpinās un iesniedzas mūsdienu kultūrvidē kā savdabīgs fenomens, kas izraisa pētniecisku interesi un norāda uz Cita esamību mūsdienu Eiropas kultūras kontekstā (7). Uzkrīt, ka šis nav bezkaislīga zinātnieka pētījums ar lupu rokā par skudru pūžņa socioloģiju. Autore „pēta” arī sevi.

Kompleksas domas izteikt dažos vārdos nav viegli – nedz pētniecei Rancānei, nedz man, tās mēģinot atainot. Skaidrs tomēr, ka ķekatām raksturīgajām ačgārnībām un trakulīgumam – spēlei ar pretstatiem[3] – ir dziļas saknes visas cilvēces senču pirmatnējā sevis un pasaules skatījumā, un ka tās dziļumos mājo mūsos visos. Iesākumā jēga bija vienkārša – gūt kosmosa spēku svētību un veicināt auglību! Bet kā vēlākos laikos? Kā šodien? Tad nu autore, atsaukdamās uz rindu slavenu franču un citu antropologu un filozofu atzinumiem, lūko skaidrot, kā mūsu kultūrvēsture šo vispārcilvēcisko padarījusi specifisku mums. Garie prātojumi un nekritiski pasniegtie filozofu formulējumi par sakrālā un profānā mijiedarbi arhaiskā un modernā cilvēka gara pasaulē dažkārt šķiet paliekam gaisā plivinoties. Negribot tos apšaubīt, priecātos, ja autore vienkāršākā valodā tos būtu dziļāk paskaidrojusi, pamatojusi un – galvenais – sasaistījusi ar pārējo grāmatas saturu. Tas ir bagāts.

Biežāk par jebkuru citu apzīmējumu, tradicionālie maskotie gājieni saukti par „čigāniem”. Liekas, ka īstie čigāni mūsu arāju senčus īpaši fascinējuši. Šie brīvā gara ļaudis – dzīvodami gan tikpat tuvu dabai kā latvieši, reizē bija pretstats strādīgā zemkopja nopietnībai, un latviešu acīs kļuva par svētku ēverģēlību un ačgārnību ideāla iemiesojumu un atdarināšanas objektu.[4]
 

Prieks!

Nozīmīgas daudzās atsauces uz vairāku pagājušā gadsimta latviešu folkloristu darbiem, īpaši Jāņa Alberta Jansona (1892-1971), Osvalda Līdeka (1906-1952) un Kārļa Strauberga (1890-1962), un uz Jansona uzkrātajiem materiāliem Latvijas Folkloras krātuvē. Caur šiem darbiem ir arī norādes uz agrākiem avotiem. Jansona raksti man diemžēl nav pieejami,[5] bet bija ļoti interesanti pārlasīt norādītās Strauberga apceres dainu sējumos[6] un Līdeka svināmdienu izdarību aprakstus.[7] Īpaši pieminams Nīcas novadfolklorists Jēkabs Ķīburs (1897-1972), kurš pierakstījis šī Kurzemes novada masku tradīcijas un dziesmas, un kura piezīmnīcas glabājas pie viņa krustmeitas blakus novadā Bārtā. Rancāne grāmatā ievietojusi Ķībura detalizētu aprakstu „Kā Nīcā ķekatās lec” – ar rituālajām tautas dziesmām. Šie materiāli, savākti un apkopoti pirms garās okupācijas, ir grāmatas pamatā. Autore to papildinājusi ar savu lauka pētījumu – 20 intervijām. Pie tām atgriezīšos vēlāk.

Lielais (171!) fotogrāfiju klāsts gan pušķo grāmatu, bet no tām grūti daudz ko iemācīties – paskaidrojumi ir skopi un to novietojums tikai reizēm sasaucas ar pieguļošo tekstu. Tomēr uzzinām, ka Latvijā nu jau labu laiku ik gadus februārī (ap Meteņiem) notiek Starptautiskie masku tradīciju festivāli. Apmēram puse fotogrāfiju attēlo šo festivālu notikumus, arī bluķa dedzināšanu Vecrīgā un Mārtiņbērnus Vilcē. Šie attēli liecina par dzīvo interesi un lielo izdomu maskoto izdarību turpināšanā – un starojošo prieku to dalībnieku un skatītāju sejās, ko maskas nav aizklājušas.

Par pašiem festivāliem grāmata pastāsta tikai tā „starp citu” – sak’, lasītājs jau noteikti par šīm lietām pats būs lietas kursā. Vairāk atradu tīmeklī: pirmais noticis Daugavpilī (2000), šogad 11. Salacgrīvā, pāris nedēļas vēlāk arī Daugavpilī. Salacgrīvā piedalījušies pat ansambļi no Polijas un Itālijas, bet citādi festivālos bez Latvijas novadiem pārstāvētas Lietuva, Baltkrievija, Krievija un Ukraina.[8]

Kaut kas sevišķs ir 8 ķekatu masku un citu objektu attēli no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja fotonegatīvu kolekcijas, ko 1929. uzņēmis fotogrāfs Toms Salms. Tie sasaucas ar 9 attēliem no 2005. gada Latviešu tradicionālo masku izstādes. (Nav paskaidrots, vai šīs izstādes eksponāti ir vēsturiski vai jaunlaiku darinājumi.) Īsti tautas mākslas šedevri ir trīs daudzkārt lietojamas (un lietotas!) koka maskas Nacionālajā vēstures muzejā (uz vāka – skat. augstāk – un 8. un 18. lpp.)

Grāmatas galvenā vērtība ir Rancānes lauka pētījums – intervijas – sakopotas nodaļā „Masku gājieni aculiecinieku stāstos un materiālos”. Apmēram puse no 20 intervētajām dzimušas 30. un 40. gados, savu jaunību un spēka gadus piedzīvoja padomju iekārtā, un interviju laikā (2006-2008) ir jau pensijas vecumā. Četras dzimušas pirms 1930. gada, bet astoņi (ieskaitot vienīgo vīrieti) – pēc 1950. gada. Tie Trešo atmodu izjuta un izdzīvoja zaļoksnējā jaunībā – tāpat kā autore. Vidējā grupa komentē dzīvi un latvietības kopšanu padomju režīma laikā. Interesantākās tomēr ir pati vecākā un visjaunākā grupa. (Atkal – „binārie pretstati”!) Visas intervijas, vai fragmenti, ir pasniegtas nerediģētas – tieši tādā izteiksmē, izloksnē un valodā, kādā ieskaņota oriģinālā saruna. Rancāne pārvalda gan latviešu, gan latgaliešu valodu, un piecas intervijas ir latgaliešu valodā.[9] (Vērts drusku piespiesties – beigās kā rakstība, tā izruna kļūs saprotamāka!)

1922. gadā Dunikas pagastā dzimusī Erna Lūka atceras kā viņa ar savu vīru Voldi pirmo Ziemassvētku vakarā (25. dec.) Bukos leca: „Tas bija tas Čigāntēvs, un es bij’ tā Čigānmāte.” (Viņa nemin, vai tas vēl bija brīvvalsts laikā, vai jau okupācijā.) „Meļķos visi bij’ nonākuši gulēt un duris bij’ vaļā. Un tie ģērbās un cēlās augšā. Tādi lustīgi bij’ un cēlās dancot.” Kāpēc lecāt Bukos? – „Lai īsāks vakars! Ko ta’ sēdēs mājā un dzers!” Kā jūs uzzinājāt, ka jāiet? – „Tēvs musināja. ... teica, ka dancot vajag ... lika kažoku apgriezt otrādi.” Dziesmas nedziedājāt? – „Dziedājām. Ziemassvētku dziesmas dziedājām. ... Mums bij’ galvenais garmoška, spēlēja, dancoja, dziedājām.” 1928. gadā Viļakas pagastā dzimusī Leontīne Bordāne čigānos iešanas jēgu izjutusi dziļāk: kad vaicāta – „Kōds labums nu čiganīm saiminīkam?”, viņa atbild: „Tōda īrašana bej. ... izklaide cylvakīm. Ka naīt čiganūs, tai mōjā nabyus svietības, nabyus bagatības. Čigani parosti gōja tur, kur jūs uzcīnova kot ai kū.”

Falliskie elementi masku izskatā. Starptautiskais masku tradīciju festivāls Liepājā (2007. II).

1928. gadā dzimusī Austra Balode Vecpiebalgā pastāsta: „Mēs gan maskos šitai pusē negājām Ziemassvētkos. ... Mums maskas bij’ Mārtiņdienā ... tad mēs gājām maskos. ... Nu un tad Meteņdienu mēs ļoti svētījām, svinējām. Nekādās maskās negājām. Meteņdienā braucām no kalniem, gan ar slēpēm, gan ar ragavām, zirga ragavām.” Ko vilka maskos ejot Mārtiņos? – „Visu kau’ ko, ko katrs varēja. Ta’ jau nekā nopirkt sevišķi nevarēja, no papīra izgrieza, nokrāsoja, kādas drēbes tur vecāku cilvēku, un par Velnu, un par Čigānietēm un tā.” Cik liels bij’ maskoto pulks? – „Nu līdz 10-15.” 1926. gadā Baltinavas pagastā dzimusī Madaļe Mežals atceras – „Mes čiganūs gōjam divi nedeles piec Zīmassvātkim, leidz Atkriškīm.” (6. janv.) Ar kū sejas aizklōjat? – „Dažu reizi izgrīzem nu avīzes acs, aplykam, kō kuru reizi.” Ar kū smierejat seju? – „Vysōži gadejōs, cytu reizi smierejam ai ūgliem.”

Tagad pie jaunākajiem. Jaunie intervētie pārsvarā ar augstāko izglītību, biežāk bez personīgas pieredzes ar maskošanos bērnībā. Šīs paaudzes pārstāvju pievēršanās mūsu folkloras, tostarp maskošanās tradīciju, kopšanai saistās ar pilsētu – ar 70. un 80. gadu „folkloras kustību”. Rancāne saskata: Šie ļaudis, kuri ikdienā ir skolotāji, mākslinieki, zinātnieki vai mājsaimnieces, bet svētkos saskata jēgu iet masku gājienā, nenoliedzami ir mūsdienu cilvēki, taču viņi neietilpst eirocentriskajā un kristocentriskajā mainstream, viņi ir citādie. Lai arī dažs no viņiem vairāk vai mazāk ir ceļā uz savas reliģiozitātes apzināšanos, maskošānās tradīcija viņu ir uzrunājusi un savaldzinājusi (189).

Ansis, dzimis 1975. gadā, ir viens no šiem „citādajiem”. Doktorands skaitļotāju valodniecībā, reliģiskā un mitoloģiskā ziņā viņš sevi apraksta it agnostiski, bet kopš 13 gadu vecuma jūtas iesaistījies folkloras kustībā: „Izjūtu līmenī es izjutu lielāku dabiskumu nekā citā [mākslinieciskā] pašdarbībā ... Mani kaut kā aizķēra tas īstums, lielāks īstums pievilka” (239). Kāds ir tavs pasaules tvērums ... tajos jautājumos par svētības došanu, ļaunuma atvairīšanu? – jautā pētniece. „... Var jau teikt, ka maskas ir aizsaules tēli, bet tikpat labi tie var būt aizjūras tēli. Un tas nav tik būtiski ... svarīgi vienkārši, ka viņi nav vietējie, viņi ir no tālienes. Līdz ar to viņiem ir kaut kāda cita loma, viņi var pateikt kaut ko citu, viņi var izdarīt kaut ko citu. ... Viņi atnāk kā svešie, kas var atļauties to, ko vietējie nevar atļauties un līdz ar to veikt kaut kādu sabiedrisku darbību.” Pētniecei nav viegli savos jēgas meklējumos...

Anete, dzimusi 1972. gadā, beigusi Mākslas akadēmiju un Kultūras akadēmijā maģistrantūru kultūras teorijā, ar masku gājieniem sākotnēji saskārās skolas gados, „... kad es sāku ar folkloras kopām, tur bij’ tādi folkloras kopu izgājieni, kur sarunātie mijās ar nesarunātiem un papildus improvizācijām.” Kāds ir tavs pasaules redzējums? – „Es nezinu, es parasti nekomentēju, tieši tāpēc, ka es nevaru pateikt.” Intervija turpinās garumā ... atbildes skaidrākas nekļūst.

1975. gadā Jēkabpilī dzimusī Ulvija dzīvo Rīgā, māca bērnudārzā. 14 gadu vecumā viņai iepatikās Jēkabpils folkloras kopas „Klinči” bilde uz žurnāla Padomju Latvijas Sieviete vāka. Viņa piebiedrojās „Klinčiem”, aizrāvās – sākumā zemapziņas jeb „tusiņa” līmenī – sāka iet Ziemassvētku masku gājienos, tagad māca šīs tradīcijas sava bērnudārza bērniem un intervijas brīdī pati gaida bērniņu. – Vai tu arī gribētu, ka tavi bērni apgūst šīs tradīcijas? – „Es ļoti pie tā strādāju, lai viņi to apgūtu.” Kam tu tici? Lai paliek. Jēga paliek skaidrāka. Ķekatās lekšana ir dzīva!

Noslēgumā ir sinopse, lietpratīgi pārtulkota arī angliski. Par to atzinība tulkotājai folkloristei Amandai Mārai Jātniecei un grāmatas redakcijai.

Paldies, Aīda, par grūto grāmatu!

Ķekatu maska „Nedzīvais nes dzīvo” (1929). Toma Salma foto no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja fotonegatīvu kolekcijas.