PADOMU GRĀMATA

Vilis Vītols. Savējiem: Pārdomas, pieredze, atziņas. Rīga: Atēna, 2010. 206 lpp.

 

2003. gadā Rīgā „Jumava” izdeva Toreiz Sēlijā: Jēkaba Vītola atmiņu stāsti – kultūrvēsturisku stāstījumu par Sēlijas Vītolu dzimtu 19. gs. un 20. gs. pirmajā pusē, par savu sētu celšanu, ģimeņu dibināšanu, zemes kopšanu un cenšanos pēc izglītības. Aplūkojamā grāmatā lasām uzņēmīgās Vītolu dzimtas viena pēcteča dzīves stāstu un atziņas, kas sacerētas viņam jau esot pāri pusmūžam, stāvot it kā kalnu pārejā, kad ainava paveras gan uz leju, gan augšup – uz tālākām virsotnēm – tā Lūcija Ķuzāne ievadvārdos (9). Šī pārdomu grāmata sākotnēji bijusi domāta autora bērniem un mazbērniem, bet tagad izvērsusies par plašāku jaunu cilvēku dzīves gudrību un padomu grāmatu.

Autors, dzimis 1934. gadā Rīgā, atstāj Latviju zēna gados, kad kopā ar ģimeni 1944. gadā izbēg uz Vāciju, un pēc bēgļu nometnē pavadītiem gadiem nokļūst Venecuēlā, kur pabeidz vidusskolu un beidz universitāti kā būvinženieris. Savas profesionālās karjeras galotni viņš sasniedz, kopā ar tēvu izveidojot un nodibinot savu būvfirmu. Ar uzņēmību un neatlaidīgu darbu firma plaukst. Zem Vītolu firmas vārda Karakasā un citur Venecuēlā paceļas desmitiem celtņu. 1998. gadā Vītols, pēc daudzu gadu prombūtnes, atgriežas Latvijā, kur kopā ar dzīvesbiedri Martu tūlīt organizē un uzsāk dažādus labdarības pasākumus, ieguldot tajos savus līdzekļus. 2002. gadā tiek nodibināts tagad jau plaši pazīstamais Vītolu fonds, kas piešķīris stipendijas simtiem jauniešu studijām Latvijas augstskolās.

Viļa Vītola dzīves stāstā redzams cilvēks ar lielu uzņēmību, noteiktību, sīkstumu, rezultātā iegūdams sev un ģimenei augstu labklājības līmeni. Tomēr mani pārsteidz ļoti krasie un dogmatiskie uzskati par visiem autora izvirzītajiem tematiem – vai tā būtu ģimene, laulība, bērnu audzināšana, ticība, latvieši, vācieši vai krievi. Piemēram, nodaļā par bērniem un ģimeni Vītols uzsver, ka radīt bērnus ir pienākums pret latviešu tautu, kurai draud demogrāfiska krīze un iznīkšana. Augstākajam mērķim jauniem latviešiem jārada bērni, lai vairotu tautu. Varu tikai piekrist, ka lielāka dzimstība Latvijā ir vajadzīga, bet cilvēki taču nerada savus pēctečus uz pasūtījuma kā bērnu ražošanas mašīnas. Kur paliek jūtas? Un mīlestības dzirksts starp jauniem cilvēkiem? Šī ideja man atgādina propagandu pirms II Pasaules kara Vācijā, kad tautai ieteica radīt lielas, tīras vācu ģimenes. Kur var uzturēt vienu bērnu, tur var audzināt arī divus, trīs un četrus – raksta autors (35). Bet Latvijā ir daudz ģimeņu, kas dzīvo vienā īrētā istabā ar vienu vai diviem bērniem, kuriem nepietiek naudas skolas drēbēm, apaviem un grāmatām, un šādu ģimeņu skaits pieaudzis ekonomiskās krīzes dēļ. Kā šādas ģimenes spētu uzņemties gādību par vēl diviem bērniem? Saprotams, pārtikušām ģimenēm nevajadzētu domāt tikai par netraucētas dzīves baudīšanu bez rūpēm par bērniem; tām no lielāka bērnu pulciņa nebūtu jāatturas. Uzaudzināt labus, kārtīgus jaunus cilvēkus Latvijas nākotnei vajadzētu radīt prieku un gandarījumu. Rakstot par latviešiem un latviskumu, autors ļoti uzsver valodu kā tautas saistītāju un kopā turētāju. Bez latviešu valodas izzudīs latviešu kultūra un tās izpratne, pazudīs tauta un tautas apziņa, kā tas noticis ar daudziem, kuri, bēgot no krievu okupācijas, atstāja Latviju un laika tecējumā, plaši izkaisīti pasaulē, ģimenēs pazaudēja dzimto valodu un asimilējās vietējā vidē.

Ļoti krasi Vītols nostājas pret jebkādu reliģiju, ieskaitot kristietību. Mūsu ticības un baznīcas atbildība ir par mūsu tautas likteni. Abām jāstāda pirmajā vietā Latvija un latviešu tauta – tā Vilis Vītols (45). Nav nekāds brīnums, ka, kā vēsta pats autors 1. nodaļā, kāds mācītājs ieteicis nepublicēt šo grāmatu, lai neizraisītu nepatikšanas un uzbrukumus (27).

Vilis Vītols ļoti uzsver izglītības nozīmi cilvēka dzīvē. To jau pierāda viņa svarīgais darbs, dibinot veiksmīgo izglītības labdarības fondu, kas atbalsta daudzus jo daudzus trūcīgus studējošos jauniešus. Autors uzskata, ka vecāku pienākums ir gādāt saviem bērniem tik labu izglītību, cik nu tas iespējams, jo izglītība nākotnē būs bērnu dzīves kvalitātes noteicēja.

Krasas domas paustas nodaļās par ideoloģiju, par krieviem un par vāciešiem. Tur varētu daudz ko apstrīdēt, bet tas nav šo rindiņu mērķis. Lai katrs lasītājs pats analizē, spriež un nonāk pie secinājuma.

Autora valoda rada gandrīz tādu kā bībelisku iespaidu. Uzrunājot savus bērnus, mazbērnus un citus jaunus cilvēkus, Vītola valoda atgādina baznīcas sprediķi. Savai meitai dzimšanas dienā viņš uzdāvinājis kakla rotu ar iegravētu uzrakstu: Tev nebūs ne roku, ne vārdu pret otru latvieti pacelt (103). Vienā no pēdējām nodaļām autora pamācības atrodamas zem virsrakstiem: „Dievs soda muļķību bargāk nekā ļaunumu,” „Lasiet vēsturi un sekmīgu cilvēku biogrāfijas,” „Neuzņematies dzīvē liekus riskus” u.tml. Padomi jau ir labi, bet to veids šķiet pārāk pavēlošs. Uzrunājot savus bērnus, Vītols raksta: ... un ja nu kādreiz, apstākļu spiesti, vai neapdomīgas rīcības dēļ, Jūs būtu devuši kādus solījumus svešām ticībām, ideoloģijām vai svešiem kungiem, kas Jums vai mūsu tautai varētu par sliktu nākt, tad es Jūs atbrīvoju no šiem zvērestiem, gan agrāk, gan nākotnē dotiem, un uzlieku Jums pienākumus tos nepildīt (89). Vai autors tiešām jūtas tik visuvarens?

Viļa Vītola grāmata atgādina pirms vairākiem gadiem lasīto Bruņa Rubesa autobiogrāfisko grāmatu Brīnumainā kārtā („Nordik”, 1999). Arī Rubess bijis veiksmīgs darījumu cilvēks, devis ļoti daudz trimdas latviešu sabiedrībai, it sevišķi jauniešu audzināšanai latviskā vidē, dibinot 2 x 2 jaunatnes nometnes un veicinot daudzus citus trimdas jauniešu pasākumus. Arī viņš, tāpat kā Vītols, savā autobiogrāfijā stāsta par sevi, savu darbu un panākumiem. Bet Rubesa rakstīšanas stils ir citāds, nav tik pamācošs kā Vītola, kurš māca, reizēm pavēl un nosaka likumus, pēc kuriem būtu jādzīvo.

Lūcija Ķuzāne 10 lpp. ievadā stāsta par stiprās Vītolu dzimtas saknēm Sēlijā un parāda šīs izcilās dzimtas uzņēmīgos pēctečus 20. gs. visos kontinentos.

Astra Roze

Recenzente ir bibliotekāre un tulkotāja