TEIKSMAINĀ, BIEDĪGĀ ĶENGURZEME

Lidija Dombrovska. Aurorā pa Austrāliju. Romāns. Autores ilustrācijas. Rīgā: Sol Vita, 2009. 208 lpp.

 

Kā lasām romānam pievienotajā bibliogrāfijā, šī ir autores 18. grāmata. Viņas glezniecība un arī rakstu darbi ir tematiski koncentrēti uz Austrāliju, ko eiropieši savā etnocentriskajā vīzdegunībā bieži apzīmē par „apakšā” atrodošos kontinentu vai arī ar citiem liekulīgi līdzcietīgiem apzīmējumiem, kas visādi norāda uz kaut ko zemāku. Kā jau vēsturē tas labi zināms, uz Austrāliju angļi labu laiku sūtīja savus bīstamākos noziedzniekus. Kaut kas negatīvs vēl šodien saistās daudzu eiropiešu zemapziņā ar šo kontinentu un tā pirmiedzīvotājiem, aizdomīgi sauktiem par aborigēniem. Uz Austrāliju pēc II Pasaules kara devās aptuveni 33 000 latviešu, skaits, kas laikam nav daudz mainījies sakarā ar dabīgo pieaugumu un arī atgriešanos ziemeļu puslodē. Lidijas Dombrovskas jaunākā grāmata ir sava veida vade mecum Austrālijas apmeklētājam un varbūt arī dažiem iedzimtajiem. Mūsu gidei ir izcilas kvalifikācijas – viņa tur pavadījusi savas nerimstoši dinamiskās dzīves lielāko daļu, viņas gleznas ir pazīstamas Austrālijas muzeju un izstāžu apmeklētājiem un viņa Austrālijā ir piedalījusies dažādos kulturālos pasākumos. Apskatāmā izdevuma teksts ir nosaukts par romānu. Tāds tas arī varētu būt, ja pieņem Andrē Žida (André Gide) žanra raksturojumu – zināma garuma prozas darbs.

Romāns iesākas ar rakstnieka Valta Vieda lēmumu pelnīti atpūsties pēc nobeigtā darba, kas prasījis daudz pūļu un pārdomu mocības. Valts raksturots visai romantiskā noskaņā: Viņš bija dzīves ievainots vientulis. Vētras putns, kas nolaidis spārnus (11). Kā jau romantisks varonis par excellence, savā darbā Valts meklēja atbildes uz vispārcilvēciskiem jautājumiem, par likteni, dzīvību un nāvi. Par spēju mīlēt un piedot (22). Romāna galvenā stāstītāja ir viņa pajaunā sieva Ilona, kuras balss reizēm nāk no viņas dienasgrāmatas ierakstiem, kur lasām par pusaudzes romantiskiem sapņiem, par filmu zvaigznes karjeru Holivudā un citām jaunības jūsmām. Atpakaļ Pertā un dzīves maznozīmībā Valts un Ilona uzsāk savu atpūtas ceļojumu ar Valta lidmašīnu, ne mazāk jūsmīgi sauktu par Auroru, ko īpašnieks, kā jau īstens austrālietis, kaut arī nesens imigrants, ir iemācījies vadīt. Citi satiksmes līdzekļi, kā labi zināms arī neaustrāliešiem, Austrālijas apstākļos ir mazāk parocīgi lielo atstatumu un ceļu trūkuma dēļ. Valta un Ilonas ceļošana iesākas Pertā. Viņi aizlido uz Sidnejas līci, kas ļauj izbaudīt iespaidīgo Dārlingtonas ostu, kuras tuvumā ceļrādis ir ikoniskais Sidnejas operas nams. Kuģojot pa līci, ceļiniekus iztraucē šāvieni, kas acīmredzot uz viņiem mērķēti, taču lodes trāpa tikai laivu. Romāna notikumu tālākā norisē noziedzība ieskanas kā vadmotīvs, modulēts dažādās izteiksmēs, taču, šķiet, vienmēr ietilpināts kā neatņemama daļa visas Austrālijas panorāmā.

Kā dzejnieci un gleznotāju autori saista Austrālijas krāšņā, vienmēr virmojošā daba ar saviem kontrastiem un spilgtu krāsu un grotesku formu klāstu. Šīs iezīmes izceltas jau Dombrovskas iepriekšējos tekstos. Pēdējā romāna tematiskās ievirzes piegriežas kaut kam tumšam, nepazīstamam, vardarbībai, aicinot salīdzinājumu ar amerikāņu Wild West stāstījumiem. Ilonu sagūsta Austrālijas „kovboji”, kad Valts ir aizskrējis uz Auroru pēc tur atstātās šautenes, un Ilona, meklējot patvērumu no Rietumaustrālijas parka tveices (50ºC), piestāj kādā „pabā”, ko mūspusē sauc par bāru, krogu vai dzertuvi, kur vietējie aborigēnu „žuļiki” sagūsta Ilonu un aizved sev līdz – kā jau tas pienākas šāda veida stāstījumos. Uz sējuma aizmugures vāka autore sola dēkas un piedzīvojumus, kas arī tiek ar uzviju izpildīti.

Turpinot ceļojumu, Ilonai, kailai peldoties ezerā, atkal uzbrūk aborigēnu jaunieši, šoreiz kristiešu semināra audzēkņi. Varone, protams, izglābjas no tālākas varmācības, taču iespaidi no „ēdeniskā” kontinenta šķobās un pastiprinās, kad aizvien lielākā skaitā no kaimiņzemes uzrodas indonēzieši, kuri bēg no savu salu nemieriem un nabadzības. Miermīlīgie aborigēni pievelk jau pirmo atbraucēju un vēlāk tūristu uzmanību ar savu primitīvo etnisko mākslu, kas tiem liekas svaiga un valdzinoša, bet primitīvā izteiksme laiku maiņās ir piebriedusi ar neiecietību un varmācību – gan mākslā, gan arī cilvēku attiecībās. Kad Ilona ieiet kādā alā, lai papētītu aborigēnu iegravējumus un zīmes alas iezī, viņai palaimējas tikt laukā ar veselu ādu, kad pirmtiesīgais klaidonis grasās viņu ievilkt savās skavās.

Dombrovskas iepriekšējā romāna Austrālija, šķiet, ir zaudējusi savu šarmanto, eksotisko nevainību un kļuvusi par zemi ar to pašu nelietību un cietsirdību, kas piemeklē Eiropu un Ameriku. Bali salas nemieri draud atbalsoties arī Austrālijā. Vienīgi daba šeit vēl saglabājusi savu krāšņumu un krāsainību, kas, protams, valdzina autori un viņas alter ego, Ilonu. Daba romantiski iekrāsota spilgtos kontrastos. Karstais, sausais un šķietami nemainīgais krāsu pārbagātais tuksnesis izmainās ar mitruma piesātināto, dzīvības pieblīvēto tropu mežu. Bet apburtā paradīze (37) pazūd, šodienas civilizācijai iespiežoties šajā Ēdenē.

Stils ir cilvēks pats – tā ir deklarējuši daži franču kritiķi. Valts Vieds romānā noraksturots visai kategoriskos terminos: Māksla viņam bija tikpat vienaldzīga kā zemesvēzim putna dziesma. Viņa dzīve bija kā tukšs autoceļš, kas nekur neved (8). Autore daudz nenodarbojas ar izsmalcinātu „prustisku” cilvēka izjūtu analīzi. Aforismi ir bieži pavirši izsviesti, reizēm izsaucot pārdomas, reizēm tādu kā izbrīnu par autores nevīžību piestāt un apsvērt ātri paķerta paradoksālā aforisma iedarbību kontekstā. Lasītājam jāsaprot, ka autorei nav laika pēc katra vispārinājuma piestāt un pārdomāt. Viņai ir, kā francūži saka, citi kaķi (vai suņi) perami. Un vai tas nav jauki?

Juris Silenieks