Imants Auziņš

NO VIENTULĪBAS
LĪDZ RĪGAI

Olafam Stumbram (1931-1996) uz mūžiem atgriežoties Rīgas smiltainē

 

Olafs reiz rakstījis:

bet retumis tikai

dziesma, ko dziedājis viens,

top daļa dvēseles citam.

Nu jau droši varam teikt, ka viņš pats, Ivara Lindberga vārdiem, dzejnieku dzejnieks, bija un palika viens no šādu retu dziesmu dziedātājiem. Jau pirmajā, brieduma zīmogotajā krājumā Etīdes (1960) ir ne mazums vārsmu, kas spēj bagātināt jebkuru latviešu 20. gadsimta dzejas antoloģiju.

Viņš agri uzdrīkstējās meklēt ceļu no vientulības līdz Rīgai, ātrāk un ciešāk kļuva piederīgs pie mūsu izcilo aizjūriešu un šejienes piejūriešu cilts (Knuts Skujenieks). Vispirms ar citiem jaungaitiešiem, ar Latvijas augošo dzejas devīto vilni Olafa dzeju vienoja tās pašas sāpes un cerības – nesaraujamā trijotne: cilvēces dzīvība – tautas dzīvība – cilvēka dzīvība. Nereti viss savilkts ciešā mezglā („Trimdas trīspadsmitais gads”):

Rieta staros

augstu pār jumtiem un ilgām

sīc lidmašīna:

spīdīga nīcības muša, kas iznēsā pasaulei modernu mēri.

Un pēkšņi, laimīgam trulumam spītējot, zinu:

tad, kad visos štābos sadegs plāni un kartes,

kad latvieša pelni sajauksies gaisā ar Nūbijas nēģera pīšļiem,

tad beidzot sāksies lielais miera laikmets nāciju starpā.

Pagaidām jācer. –

Un mazliet tālāk: Tauta ir visur, bet zeme, tā zeme tikai viena.

Dzeja mostas daudzviet, kad vēl līdz Trešajai Atmodai gadu desmiti ejami. Dzeja arvien vairāk uzrāda tādu it kā nelielu dvēseles rādītāju pārbīdi, kas spēj apturēt laikmeta auļojumu netālu no bezdibeņa... Olafa replikas šajā visas latviešu – un arī cittautu – dzejas lielajā diskusijā joprojām ir labi sadzirdamas. Kā improvizācijā, 60. gadu nogalē Rīgā tiekoties ar Andreju Vozņesenski, kad šķiet, ka dzejnieks, dzeja varētu it kā /ar smaidu uzvarēt /visas pasaules /krustnešu tumsu.

Kā ciklā „Dzejoļi svinīgiem gadījumiem”, kur, nenoklusējot nevienu gadsimta sāpi, tiek lauzts ceļš uz jaunu vienprātību bez augstprātības un mazvērtības:

Lūk, patiesība plika:

neesam Radības Kronim daiļš rotājums.

Protams, latvieši esam. Bet tikai.

Taču pasaulē valda spēki, kā mums tik mīļās lībiešu tautasdziesmas „Pūt, vējiņi” – „drīz drīz / ir mums tās nevajadzēs”/. Kad – gluži kā šodien – daudzi tīko dabūt ...vietu pie siles, / kas viņiem ir itin kā tramvajs / uz paradīzi („Estētiska studija”).

Un vai mēs joprojām esam tikuši tālu no pasaules, kur Ķirbji ... šķirniski domā („Par zemeņu ziepēm”), kur pat mierinātājvārdam jābūt skaidram kā lauku partorga padoms („Mierinājums”)? Un vai mums joprojām

... dzeja ir tas augstākais krusts,

no kura daudzos šūpuļos,

no kura visos kapos

jāskatās vienmēr.

Arī mums visa pasaule atmirdzēs, ja pat smagās dienās varēsim sacīt savai mīlestībai: Tu taču biji („Manai Laumai”).

Arī mums atdzims Tēvzeme, ja nemeklēsim ar sveci gaišā dienas laikā tās mīlestību, kas nezuda nesenajā pusgadsimtā ne Latvijā, ne tālzemēs, kur Tēvzeme uz mūžu bija ņemta arī Olafam kopš 13 gadu vecuma. Lai izskan šīs pārdomas un godinājums mūsu „dzejnieku dzejniekam” ar viņa astoņrindi „Par mājām”. Manuprāt, tas ir viens no skaistākajiem patriotiskajiem dzejoļiem mūsu senajā valodā; rindas mijoties vēsta par Ameriku un par Latviju. Bet varbūt precīzāk: pamīšus par dzīvi un sapni? Beidzot piepildītu.

lepni eikalipti pie mājas man aug

(manos bērzos balts lietutiņš sijā)

visā Amerikā man tik daudz draugu

(pie Mārupītes mēs bijām)

mums tur šosejas noteikti labākas

(lūdzu, sakiet man ceļu uz mājām)

velns, kur te var nopirkt tabaku

(Dievs, es nostaigātu to kājām)

 

Rīgā, 2010.VI

 

Imanta Auziņa radošajā kontā ir 19 dzejoļu krājumu (ieskaitot trīs izlases ) un gandrīz ducis tēlojumu/apceru/atmiņu grāmatu. Daudz tulkojis, visvairāk krievu rakstniekus (Krilovs, Ļermontovs, Bloks, Cvetajeva u.c.). Darbi dzejā un prozā publicēti JG kopš 1968. gada. Dzīvo Rīgā.