|
Inga Gaile
AIZBRAUCOT
Lidosta pilna asaru – tu vari braukt ar kuģi,
Viņš lidos ar lidmašīnu,
Viņa ar ratiem pa bruģi.
Kas paliks mums, kad jūs visi aizbrauksiet?
Kādu saullēktu mēs atradīsim aiz Doma baznīcas,
Kādas kūkas ēdīsim uz Blaumaņa ielas,
Kā mēs varēsim izlasīt jūsu grāmatas,
Kas būs pārvērtušās dirižabļos un aizēnos jūsu gaišās sejas?
Kas notiks ar šo mazo, nenovīdīgo republiku,
Ar šo saules pielieto bļodu, kas ziemā smaržo pēc malkas,
Pavasaros pēc jaunības, vasarās švīkst gar basajām kājām,
Kurā nav ceļu uz priekšu, bet kurā ir ceļš uz mājām?
Un kā ar to dzirkstošo, aizturēto, apspiesto plūsmu,
Kas jūsos guldz, meklēdama ceļu uz āru,
Kā ar to straumi, kas, palaista vaļā, attīrītu lauku
Un iestādītu tur vārdu?
Kā ar tiem kokiem, kas izaugs, kā ar tiem bērniem,
Kas jau iesēti sievietēs,
Kā ar tiem solījumiem, kurus mēs atliekam no dienas uz dienu,
Gaidot, kad vairāk maksās?
Es jūs lūdzu – nebrauciet prom,
Cik galu galā cilvēks var apēst?
Tad mēs kādreiz varbūt varēsim kopā aizšaut uz Parīzi,
Amsterdamu un Romu,
Un atvest sauli un sirsnību mūsu ziemai, atvest donaldu pilnu
somu.
Tad mēs varēsim spēlēt džezu mūsu ne tik spožajās viesistabās,
Bet mēs taču vēl pratīsim dejot,
Mizot kartupeļus un daži pat stādīt,
Gar jūru pat noplukuši mēs varēsim klejot.
Kam jums tās zelta pilis un piecpadsmit dažādi vīri, cilvēka
cienīgs atalgojums?
Cilvēks cienīgs mostas no rīta, dzer kafiju rūgtu un pasmaida
sakostiem zobiem.
Un protams – viņi ir maitas, viņi zog un uzskata mūs par
idiotiem,
Varētu viņus kaut kur aizsūtīt, lai vieglāk elpot ir kāpu
krūtīm.
Bet bēgt no neliešiem nav nekāds stils,
Nav drosmīgi, nav tur spēka.
Vēl jau mums visiem ir, ko ēst, ko mugurā vilkt, ko elpot,
Lūdzu nebrauciet prom,
Jo dzīve ir dzīvojama,
Un nav tai garantijas talona, ko uzrādīt Briselē,
Kad iepriekšējā ir salūzusi gabalos.
Lūdzu, dodiet man jaunu!
Viņi jau arī iedos, bet šī dziedās tikai par naudu.
Un nedomājiet, ka man nav apnicis tas, ka mēs vienmēr dziedam,
Bet dzīve ir dzīvojama, un negribas palikt vienam.
Protams, izdzīvošana ir primārais instinkts,
Bet kas būs ar visiem tiem vārdiem, kas
Jūsos salauzti bēniņos guļ, sasviesti, apputējuši,
Aizlīmētām mutēm, iespiesti meitas istabiņās,
Piedzērušies atlūzuši pie vecāsmammas uz kušetes.
Viņi visi taču vēl ir dzīvi un drīz modīsies, un jums kaut ko
teiks.
Mēs visi, redz, domājam, ka būtu pelnījuši ko labāku,
Glītāku tepiķi, uzticīgāku vīru.
Mēs esam pelnījuši to, kas mums ir – arī aizbēgt un atvērt
lappusi tīru,
Un saprast, līdz sāpēm saprast, ka koki bez saknēm neaug,
Tie klibo uz plastmasas kājām.
Tu domā, ka esi kas īpašs, un aizbrauc uz Vidusjūru. –
Tu arī būtu kas īpašs, ja paliktu šeit un atklātu to,
Kas ir tavs uzdevums šajā valodā, šajā zemē, šajā nenovīdīgo,
skaudīgo, dziedošo, zogošo ļaužu pūlī,
Iespējams, mēs patiešām to saprastu, kādā no tām dienām,
Kas sekotu dienai,
Kurā mēs pārstātu bēgt.
Ingas Gailes dzejoļi sakopoti krājumos
Laiks bija iemīlējies (1999), raudāt nedrīkst smieties
(2004), Kūku Marija (2007). Par literāro devumu
saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju, Annas Dagdas fonda balvu, Ojāra
Vācieša balvu un 2007. gada Dzejas balvu.
|
