Jaunā Gaita nr. 264. pavasaris 2011

 

Rolfs Ekmanis

PIEZĪMES PAR LATVJU TEKSTIEM NR.1

 

Jauna literāra žurnāla iznākšana Latvijā pašlaik ir brīnums, nevis likumsakarība. Te nav kā Igaunijā, Somijā vai Zviedrijā, kur sajūtām un intelektam tiek veltīta pienācīga uzmanība, kur literārais process, virzieni, meklējumi, maldi un atradumi atspoguļojas dažādos atšķirīgu stilu literārajos žurnālos un laikrakstos, kas saņem valsts atbalstu un cieņu – tā jaunā laikmetīgā ceturkšņžurnāla Latvju Teksti (LT) ievadrindkopās raksta galvenais redaktors Guntars Godiņš – dzejnieks, igauņu un somu dzejas un prozas latviskotājs, savā laikā viens no leģendārā Avota (1987-1992) veidotājiem (skat. 30. lpp.), kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Tallinā, kopš 1989. gada pazīstams arī JG lasītājiem (skat. JG171 un JG192). Brīnums, īpaši ja atsaucam atmiņā literārās periodikas kapos guldītos izdevumus – no Literatūras un Mākslas, Varavīksnes, Raiņa gadagrāmatas un Kritikas gadagrāmatas līdz Dzejas dienai, Avotam, Grāmatai, Lunai. Un tas lielākoties notika laikā, raksturotā par „treknajiem gadiem”, kuru treknumu gan visvairāk baudīja pret kultūras vērtībām visumā vienaldzīgie „biezie”. Mūsdienu ekonomiskās krīzes režīmā stāvoklis kultūras periodikas jomā kļuvis krietni draudīgāks. Literatūras mēnešraksts Karogs pērngad droši vien būtu izlaidis garu, ja vien Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF) nebūtu piešķīris 8 000 latu vairāku apvienotu numuru publicēšanai. Ne velti Godiņa piebilde: Tik trūcīgi ar literārajiem izdevumiem Latvijā nav bijis pat kara laikā. Šogad VKKF finansējums Karogam ir noraidīts, bet redaktori/izdevējs to meklē citur. Toties jau aizvadītā gada rudenī kļūst zināma kultūras notikumus un idejas visai jūtīgi un visaptveroši atspoguļojošā Kultūras Foruma bojāeja. Kamēr Karogs var atskatīties uz 70 gadu darbību (nr. 1 iznāk pirmajā krievu okupācijas gadā – 1940.IX), 12 lappušu biezais KF pastāv kopš 2002.VI – trīs gadus kā Neatkarīgās Rīta Avīzes pielikums, pēcāk patstāvīgi. KF galvenās redaktores Ingas Šteinmanes atvadu vārdi lasītājiem: Piedodiet, tāda ir situācija. Zaudējumos jānoraksta arī kulturoloģijas žurnāls Kentaurs, bet uz interneta versiju pāriet Foto Kvartāls. Bēdīgā situācijā atrodas arī citi ar kultūru un humanitārajām zinātnēm saistīti izdevumi (Māksla Plus, Latvijas Arhitektūra, Teātra Vēstnesis, Kino Raksti, Studija u.c.), kuru mērķis, tāpat kā mūsu rakstu krājumam, nekad nav bijis peļņas gūšana. Šeit varētu piebilst, ka arī pēckara bēgļu gadi, kad demogrāfiskie apstākļi bija labvēlīgāki, varēja lepoties ar virkni vērtīgu literāru izdevumu – Laiks (1946-1949), Laika Mēnešraksts (1955-1962), Ceļa Zīmes (1948-1987), Raiņa un Aspazijas gadagrāmata (1967-1995), LaRAs Lapa (1975-1999), Ceļi (1961-1991), Zari (1982-1990). Šodien pie dzīvības turas vienīgi 57. gadagājumu sasniegusī Jaunā Gaita, vienīgais regulāri (4 x gadā) iznākošais literatūras/kultūras žurnāls latviešu valodā. Vārds vienīgais ir teikts nevis ar bramanību, bet ar dziļu nožēlu. Šogad JG cer uz iespēju soļot līdzās ne tikai Latvju Tekstiem, bet arī veselību atguvušajam Karogam. (1)

LT formāts (19 x 29 cm) ir mazliet lielāks par JG (17 x 25 cm), toties lappušu skaits mazāks – 64. Finansiālais atbalsts saņemts no VKKF un SIA Arctic Paper Baltic. LT veidotāju komandā rūdītajiem spalvas veterāniem – Liānai Langai (skat. JG255:18-21) un Kārlim Vērdiņam (JG263:13-14) – pievienojas tikai nesen literātu dārzā ielēkušais Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrs Jānis Ozoliņš. Par LT1 ārējo apdari, kas rada nešaubīgu vizuālu baudījumu, jāpateicas māksliniecei/maketētājai Zanei Ernštreitei. Pretēji minējumam nepieturēties pie strikta strukturāla iedalījuma, LT1 tomēr seko vecu vecajai, pavisam rātnajai tradīcijai – no pārdomu raksta un literārām intervijām līdz jaunizdevumu recenzijām un aktualitātēm, un pa vidu beletristika – dzeja, proza, atdzeja.

Prozas rakstnieces un tulkotājas (visvairāk no norvēģu valodas) Rudītes Kalpiņas (80. gados viņa ir Atmodas aktīviste un arī viena no Avota veidotājām) esejā „Starp miršanu un aiziešanu”, kas atspoguļo vismaz daļas Latvijas sabiedrības intelektuālo domu, atskan nožēla, ka Latvija neesot „attīrījusies” jau 90. gados, kā, piemēram, Čehija un Vācija, kam seko nosodošs izbrīns par latviešu dīvaino labā toņa izpratni, kas nav ļāvusi viņiem izteikties kritiski par bijušajiem padomju nomenklaturščikiem, par t.s. „uz ārzemēm braucošajiem” – tādiem kā Ivaru Godmani, kam 80. gadu vidū drošības orgāni ļāvuši deviņus mēnešus uzturēties Austrijā. Kāpēc neņēmām piemēru no igauņiem, kuri jau tūdaļ pēc neatkarības atjaunošanas ar ķirurģiska grieziena nežēlību atsijājuši kolaboracionistus? Autore arī kliedē mītus par patlabanējiem „multikulturālisma” aizstāvjiem, kuri tikai veicinot sabiedrības lumpenizāciju un deformāciju. Latvija, bet īpaši sagurušā Rīga, kļūšot patiesi multikulturāla tikai tad, kad migranti no Krievijas un citām bijušās PSRS republikām tikšot līdzsvaroti ar vāciešiem, zviedriem, poļiem, frančiem, dāņiem, ķīniešiem u.c. Esejas noslēgumā Kalpiņa pilnīgi pievienojas Igaunijas prezidenta, rakstnieka Lennarta Meri (1929-2006) atziņai, ka patiesas demokrātijas attīstība ir mokpilna (..) tās iedzīvināšana, iespējams, noritēs vismaz divu paaudžu garumā. Pēdējā teikumā citēts brīvības un cilvēktiesību cīnītājs Gunārs Astra (1931-1988): Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs.

Ar kvalitātes zīmi no vāka līdz vākam apzīmogotajos LT1 īstu atspirdzinājumu dod starptautisku atzinību ieguvušās lugas Tumšie brieži autores Ingas Ābeles „Adele” un Gundara Ignata (JG262:72) „Devalvācija” – svaigi un spraigi, visnotaļ izjusti īsstāsti ar cilvēku likteņu tēlojumiem vairāk vai mazāk groteskā pasaulītē. Protams, sirdi priecē arī Annas Auziņas, Ingmāras Balodes, Marta Pujāta un Arvja Vigula poētiskās iztēles individuālie saucieni (2), bet atdzejā – somi Jirki Kīskinens un Rīna Katajavuori, igauņi fs (īst.v. Indrek Mesikepp) un Trīna Sōmetsa un īpaši spāņa Federiko Garsijas Lorkas (Federico Garcia Lorca, 1898-1936) divi dzejojumi no krājuma Poeta en Nueva York (Dzejnieks Ņujorkā) Vigula radoši prasmīgā atveidojumā.

Nu jā, literatūrā tu smelies spēku būt ētiski atbildīgs. Un tas varbūt ir literatūras vienīgais sakars ar dzīvi. Ja jau cilvēks būtu mierīgs un apskaidrots, tad atliktu tikai nosēsties lotosa pozā un paust savu vēstījumu. (..) ...literatūra tomēr ir saruna Visaugstākajā līmenī. Tas, ka var veidot stilu, formu, saturu, – tā ir cilvēka kvintesence vispār – tā viena spoža zvaigzne, nesen klajā laistās īsstāstu grāmatas Kamenes un skudras autore Inga Ābele intervijā otram mūsu literatūras spīdeklim, Gundegai Repšei, brīžiem gan šķietami čehoviski runādamas viena otrai garām. Guntars Godiņš savukārt traucas uz Tartu, lai sarunātos ar viņa paša daudz latviskoto igauņu dzejnieku un prozaiķi Jānu Kaplinski, kurš savā kontroversiālajā, pērngad klajā laistajā īsromānā Acs mēģina noskaidrot, vai cilvēks, kura vēlēšanās ir ieraudzīt Dievu, patiešām spēj izturēt Dieva klātbūtni, visur sekojošo Dieva aci? Uz Godiņa apbrīnu par vairākām Tartu slavenībām Kaplinska kādreizējo paziņu lokā – leģendāro dzejnieku Aliksāru (Artur Alliksaar, 1923-1985), pasaulslaveno semiotiķi Lotmanu (Juri Lotman, 1922-1993) un dzejnieku-teologu Uku Māzingu (Uku Masing, 1909-1985) – Acs autors šim intelektuāļu uzskaitījumam bez vilcināšanās piekabina JG lasītājiem labi zināmo Ivaru Ivasku (1927-1992) no Tartu blakus esošās mazpilsētas Rengu (Röngu) – vienu no spilgtākajiem Baltijas valstu vienotības simboliem, [kurš] pārvaldīja visu triju valstu valodas, trimdā aktīvi darbojās, lai mūsu literatūras būtu zināmas pasaulē.

LT1 pirmajās lappusēs starp abām intervijām ievietots Klāva Elsberga prēmijas laureātes Kristīnes Sadovskas raksts – atsevišķi no pārējām recenzijām, droši vien lai piešķirtu tam ārkārtēju svaru. Tas veltīts divām pērngad publicētām grāmatām par PSRS cenzūras iestādi, amorālo, kroplo, teiksmaino daudzgalvu pūķi, sauktu par Glavļit (3) – Heinriha Stroda PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940-1990 un Raimonda Brieža Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā. Arī Sadovskai, tāpat kā Rudītei Kalpiņai, uz mēles deg jautājums, kādēļ padomjlaika personālijas, no kurām daudz kas bijis atkarīgs, bieži vien ir tabu, izņemot tikai tad, ja šie ļaudis jau pārgājuši varavīksnes tiltu un cenzē mākoņus.

Grāmatu apskati, kam veltīta vairāk nekā 1/3 no LT1 lappušu skaita, kopā veido labu, panorāmisku ieskatu mūsdienu literārajā procesā. No tiem labākos raksturo dzirkstīgi, spraigi, atjautīgi, laiku pa laikam asi vērojumi, nevairīšanās no subjektīvā momenta. Bet ir arī pa pliekanākai, pārāk piesardzīgai, „noķemmētai” recenzijai. Bez minētajiem abu zinātņu doktoru pētījumiem par cenzūru, recenzētas deviņas pērngad klajā laistas latviešu rakstnieku / literatūrzinātnieku grāmatas. No stāstu kopojumiem – Ingas Ābeles jau minētās Kamenes un skudras (recenzente Lita Silova: krājuma dzīvīgumu nodrošina (..) dzīves – dzīvības līnijas nemitīgā kustība, kur atsevišķie – gan gaidpilnie, gan dziļi sāpīgie – mirkļi notverti pat šķietami nomaļus dzīvojošu vai savu vienīgo vietu vēl neatradušu cilvēku gaitās); Ingas Žoludes Mierinājums Ādama kokam (Aivars Madris: varoņu iekšējās pasaules neskaidrību (..) satricina negaidīta ārpasaules agresivitāte). No romāniem – Jāņa Lejiņa triloģija Zīmogs sarkanā vaskā (Viktors Dāboliņš: zīmogs (..) ir tikai viens robežstabs, kas nojauc senās pasaules redzamās robežas) un Ilzes Jansones Insomnia (Jānis Ozoliņš: līdzās divu jaunu sieviešu attiecību tēlojumam (..) tiekšanās filozofiskas prozas virzienā; skat. arī Ainas Siksnas rakstu JG263:70-71). No dzejkrājumiem – Liānas Langas Vilkogas (Inta Čaklā: iznīcības un ārdošo stihiju balss iegūst kaislīgu personiskumu); Jāņa Rokpeļņa Nosaukums (Pēteris Draguns: svaigi kontrastējošu tēlu groteskā parāde, ko vēl spilgtāku dara „mūžīgā bezmiega” dāvātais asredzīgums); Andra Zeibota Ūdens ķirzaka (Artis Ostups: labs izaicinājums meklētājiem un domātājiem). Tad vēl Andras Manfeldes atmiņu tēlojums Zemnīcas bērni (Inga Žolude: bērnu nebēdnīgā attieksme pret Sibīrijas grūtumu,(..) pret tēva nesatricināmo latvietību un nelokāmo vēlmi ieaudzināt bērnos cilvēcību). Pērngad filoloģijas doktora grādu ieguvušais Kārlis Vērdiņš recenzē Daugavpils U. docentes Sandras Meškovas feminisma un psihoanalīzes teorijās balstīto pētījumu par subjektivitātes atveidojumu literārajā tekstā – Subjekts un teksts. Tulkotās literatūras jomā Kaplinska Aci mēģina atšifrēt Jānis Ozoliņš kopā ar Ilzi Jansoni, bet Džordža Orvela Mācītāja meitu – Dace Bergmane. Atliek vienīgi nožēlot, ka par vismaz četriem, tikai pāris rindiņās anotētajiem darbiem nav varēts ievietot pamatīgākus apskatus – par Andra Kolberga Dienasgrāmatu, Vitālija Šaldas Latvieši Maskavā, 1923-1937, Grasa (Günter Grass) Brīnumkasti (Die Box) un Eižena Valpētera sastādīto Nenocenzētie: Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi. Nozīmīgu vietu ieņem arī Vinetas Bergas „Ieskats mūsdienu franču literatūrā”.

Īsi pirms Ziemsvētkiem 2 000 eks. iznāk LT2.

 

 

[1] Liekas, ka tikai retais no kultūras cilvēkiem pievienosies Nila Saksa visai skābīgai replikai satori portālā, ka „Karogs” bija tik tālu nolaidies, ka par to publiski vairs nerunāja. Runāja un joprojām runā, turklāt ar dziļām sāpēm par Karoga grūtībām un vienlaikus ar cerībām uz tā pilnīgu atkopšanos. Blogists Aivars Eipurs ļoti pareizi aprāda (2010.5.V), ko, piemēram, pērngada marta/aprīļa Karoga nopircējs par izdotajiem Ls 4,15 iegūst: relatīvi daudz literatūras, (..) gan prozu, gan dzeju, arī grāmatu apskatus un kritiku, kā arī iespēju sekot literārajam procesam un aktualitātēm. Turklāt žurnāls pat neesot supermoderns un tādēļ atvērts visām paaudzēm. Tajā pat laikā šo rindiņu rakstītāja pieredze liek mazliet apšaubīt Karoga redaktores, literatūras zinātnieces Ievas Kolmanes apgalvojumu, ka kultūras žurnāls ir visu latviešu svēta lieta. Tiesa, daudziem tas tā ir, bet lielai daļai pat augsti mācītu ļaužu tas tā nav. Šo rindiņu rakstītāja labs paziņa, izglītības darbinieks, okupācijas laikā kaislīgs Karoga un Literatūras un Mākslas abonētājs, pirka un krāva plauktos grāmatas lielos vairumos, ieskaitot tulkoto literatūru, pat Viļa Lāča Kopotu rakstu visus 23 sējumus zilos apvalkos. Arī šodien viņš varētu bez sāpēm atļauties nopirkt pa grāmatai pie Valtera un Rapas, Jāņa Rozes vai Satori grāmatnīcā, arī abonēt kultūras periodiku, bet nekā. Kopš 90. gadu vidus viņa kultūras vajadzības lielākoties stimulē blenšana televizorā un vazāšanās pa internetu. Protams, ne jau labāki ir t.s. ārzemju latvieši, arī tie, kuri šādās tādās saiešanās vairākas reizes gadā cenšas apžilbināt klātesošos bezmazvai kā latviskās gaismas bruņinieki. Visai augsts, īpaši Ārlatvijā, ir arī skopulības koeficients. Jo pārtikušāks ārlatvietis, jo tam grūtāk izdot kādu grasi kultūras publicējumiem – patriotiskai atklāsmei pietiek ar vietējās draudzes vai biedrības biļetēnu, labākā gadījumā ar vienas no četrām palikušajām latviešu avīzēm pāršķirstīšanu. Anekdotisks stāsts (un var droši pieņemt, ka tas nav vienīgais) ir par kādu savulaik trimdā labi pazīstamu un visai pārtikušu sabiedrisku darbinieku, kurš atsakās tērēt nepilnus 40 dālderus gadā par JG, toties nu jau gadus desmit lūdz savam krietni pieticīgākajam, JG saimei piederošajam paziņam izkopēt gandrīz vai no katra numura trīs, četrus, dažkārt pat piecus tekstus un atsūtīt tos viņam pa pastu. Un dažs labs cits: mūsu biedrība /draudze jau saņem, palasu pēc sanāksmes /dievvārdiem...Te nu vietā mūsu lojālā, Anglijā mītošā JG lasītāja / abonētāja (kopš pirmā nr.!) rindiņas: Tikai tas, kam kūtrums krūtīs, / Sev „Jauno Gaitu” nepasūtīs.

 

[2] Kamēr Annu Auziņu pārņem vēlme balsi ārā / laist un dziedāt skaļi, (..) kā daždien bābas pirtī kliedz un pēcāk plikas / metas upē sudrabzaļā, un Ingmārai Balodei Tallinā žigli neskaitāmi vārdi sapņos / dzimst un zūd / zūd un dzimst lūpu līnijas, Marts Pujāts atsauc atmiņā baznīcas, kam torņu vietā bija akas kurās es spaiņos / laidu lejā tūristus / uz leju tie gāja smagi uz augšu viegli, bet Arvis Viguls uzrunā „muļķīgos klasiķus”, kuri savos šedevros aprakstījuši dižas uzvaras, stāvēdami rīta svārkos pie rakstāmpults.

 

[3] Saīsinājums no krievu Glavnoje upravļeņije po delam ļiteratury i pečati jeb: Galvenā literatūras un izdevniecību pārvalde, Latvijā izveidota drīz pēc pirmās krievu okupācijas (1940.VI), kad tā sāk sastādīt „aizliegtās literatūras” sarakstus un kontrolēt ārzemju literatūras un preses pieejamību. 1941. gada pirmajos sešos mēnešos (pirms vācu okupācijas) no Latvijas bibliotēkām/grāmatnīcām Glavļits pavēl izņemt 740 954 grāmatas. No 1944. līdz 1960. gadam tiek sastādīti 10 aizliegto grāmatu saraksti. 1947. gadā no LPSR Valsts bibliotēkas vien (tagad Latvijas Nacionālās bibliotēkas) izņem un nosūta iznīcināšanai 500 000 grāmatu. Tāpat kā dažus citus padomju cilvēkam „viskaitīgākos” trimdas izdevumus, Glavļits apzīmogo Jauno Gaitu nevis ar vienu, bet ar veseliem diviem sešstūriem. Cenzūras iestādi likvidē 1990. gadā.