Ja ticētu jaunības eliksīra eksistencei, nospriestu, ka tas skāris žurnālu „Avots”. Laikā, kad Latvijas Padomju Republikā salikums „vārda brīvība” bija neizprotams jēdziens, žurnāls acīmredzami pauda brīvības ideju, un vēl aizvien tā vizuālās izteiksmes spēks nav mazinājies.
(Anda Boluža)

1987. gada februārī tikos ar žurnāla Avots galveno redaktoru Aivaru Kļavi, kas mani aicināja strādāt par nodaļas redaktoru pēkšņā un mīklainā nāvē bojāgājušā Klāva Elsberga vietā. Nupat bija iznācis žurnāla 1. numurs. Šis februāris bija drūms, Klāva nāve smacēja kā tāds lāsts, kas šķita uzlikts mūsu paaudzes literātiem. Pretīga bija toreizējās varas pakalpiņu organizētā traģiskā notikuma slēpšana un patiesības noklusēšana. Tajā laikā strādāju radio Literāro raidījumu redakcijā. Uz maniem raidījumiem radio vadība bija sākusi mest šķību aci to nepareizā politiskuma dēļ. Tieši 1987. gada februārī ar skandālu tika aizliegts laist ēterā manis sagatavoto raidījumu Vārda spēks un vājums, kur starp rindiņām centos atklāt sistēmas divkosīgo dabu. Pēkšņa programmā paredzēta raidījuma noņemšana klausītājos neapšaubāmi radīja aizdomas par cenzūras modro aci un ausi. Radio lielajā studijā sākās galvas mazgāšana un klaigāšana, ka šis raidījums kaitē Padomju Latvijai un es esmu viens disidentisks tips. Atmoda Latvijā vēl tā īsti nebija sākusi mosties.

Avota iznākšana ienesa spēju svaiga gaisa šalti smacīgajā un vēl visai padomiskajā sabiedrības laiktelpā. Jaunajam darba piedāvājumam piekritu un stiprāk, nekā ierasts, atlaidu radio mājas durvis.

Avots Latvijā un žurnāls Vikerkaar (Varavīksne) Igaunijā bija abu valstu komjaunatnes, kā arī Latvijas PSR un Igaunijas PSR Rakstnieku savienību izdevumi. Krievijā runāja par pārbūvi, kas latviešu un igauņu komunistiem un komjauniešiem lika gan pašiem pārkārtoties, gan nedaudz censties pārkārtot apkārtējo vidi. Ja jau pati Maskava liek! Tas ir paradokss, ka komunistu ierosinātā ideja izveidot jaunu žurnālu drīz vien pavērsās pret viņiem pašiem, reizē iesākot reālu un neatgriezenisku sabiedrības domāšanas un uztveres perestroiku.

Avota redakcija bija jaunu un radošu cilvēku – domubiedru – grupa ar neordinārām idejām, gaumes izjūtu un stilu, kas saprata, ka tā ir lieliska iespēja pateikt vēl neteikto, atklāt vēl neatklāto. Šāda atmosfēra valdīja, veidojot katru žurnāla numuru. Te nedarbojās citkārt tik vienmuļais žurnālu un laikrakstu strikto rubriku princips: te būs sleja, te intervija, te raksts par mākslu, te par mūziku. Avota un izdevuma krievu valodā Rodņik veidošana bija ļoti radošs process. Piemēram, Normunds Naumanis saka: Paklau, man ir viens foršs raksts par kino! Rudīte Kalpiņa steidz piedāvāt kādu materiālu publicistikā, man ir sagādāts kāds labs stāsts, dzejoļu kopa, eseja, kas labi iederētos kopīgajā domas un stila ainavā. Aivars Kļavis cenšas izlaipot starp mums, jauno un drošo ideju ģenerētājiem, un cenzora zīmuli. Māksliniece Sarmīte Māliņa jau saskata numura ilustratīvo materiālu. Vladis Spāre un Andrejs Ļevkins stāsta, kas sagatavots Rodņika numuram. Ja kādam no nodaļas redaktoriem bija ļoti labs un aktuāls materiāls, pārējie bija pretimnākoši. Atceros, ka Laima Žihare bija pārtulkojusi no ungāru valodas nelielu grāmatu par Juriju Gagarinu, kurā autors ar faktiem pierādījis, ka slavenais kosmonauts nemaz nav pabijis kosmosā un ka tā ir tikai sociālistiska „pīle”. Nolēmām publicēt visu šo grāmatu vienā numurā. Tā brīža situācijai sensacionālu materiālu mums bija atliku likām: Džordža Orvela Dzīvnieku ferma, Semjuela Beketa Gaidot Godo, Aleksandra Suvorova Ledlauzis, intervija ar Knutu Skujenieku, kas pirmoreiz atklāti runāja par lēģeri, Ojāra Vācieša vēl nekur nepublicētā, savulaik aizliegtā poēma „Vadoņa augšāmcelšanās” utt. Tūlīt pēc visiem zināmā Zīlītes erotiskā numura iznāca arī žurnāla Avots erotiskais numurs. Atšķirībā no Zīlītes stipri fizioloģiskā akcenta Avotā publicējām erotisko dzeju, prozu, rakstus par erotiskām filmām, protams, arī atbilstošu ilustratīvo materiālu. Liels notikums bija arī pirmoreiz latviešu trimdas literatūrai veltīta žurnāla numura izdošana, toreiz kaut kas pilnīgi neiedomājams. Bet liela brēka un vilna gāja pa gaisu, kad 1988. gada oktobra Rodņika numurā bija publicēts zīmējums, kur redzama Ļeņina galva ar izšķaidītām smadzenēm, iespiesta žurku slazdā. Toreizējais Centrālkomitejas ideologs Ivars Ķezbers tika izsaukts uz Maskavu skaidroties. Protams, sutu dabūja arī galvenais redaktors Aivars Kļavis. Uz mūsu redakciju zvanīja sašutušie darbaļaudis gan no Latvijas, gan lielās Krievijas. Toreiz redakcijas kabinets atradās Preses nama beidzamajā stāvā. Atceros – vakarā paliku rediģēt kādu tekstu, pārējie bija jau devušies mājās. Visu laiku zvanīja telefons. Jautājums krievu un latviešu valodā bija viens: Vai tas tiešām ir Ļeņins? Telefona zvani man traucēja iedziļināties tekstā, tāpēc vienkārši noliku klausuli uz galda un turpināju lasīt. Milzīgs pārsteigums man bija tad, kad telefons, kam nocelta klausule, iezvanījās. Izbrīnīts pacēlu to, un atskanēja telefonistes dusmīgā balss: Kāpēc jūs esat noņēmis klausuli, nepārtraukti zvana cilvēki un sūdzas centrālei! Tad telefoniste savienoja ar kādu sievieti, kas krievu valodā paziņoja, ka viņa zvana visa lielā rūpnīcas VEF kolektīva vārdā, lai izteiktu sašutumu un nosodījumu par to, ko mēs esam izdarījuši ar diženo vadoni. Šādu vai citādu atgadījumu bija samērā daudz. Dzīve ritēja spraiga un interesanta.

Protams, aizliegtu vai nezināmu materiālu publicēšana bija viens no žurnāla popularitātes cēloņiem, tomēr galvenais gan kas cits – Latvijā bija parādījies saturiski, stilistiski un vizuāli vēl nebijis žurnāls, ko noteikti varēja piedēvēt jaunas domāšanas sākumam. Ap žurnālu pulcējās mākslinieki, literāti, mūziķi, žurnālisti, zinātnieki, notika sarunas, diskusijas, radošā dzīve kūsāt kūsāja. Salīdzinājumā ar šodienas izdevumiem žurnāla tirāža bija astronomiska – 140 000. Zinu, ka cilvēki ar lielu nepacietību gaidīja kārtējā numura iznākšanu, zinu arī to, ka daudzi ir saglabājuši žurnāla visus numurus līdz pat šodienai.

1991. gadā sākās pučs un dzīve vairs negāja vecajās sliedēs. Kad Preses namu bija ieņēmuši omonieši, divus žurnāla numurus nodrukājām Igaunijā. Atceros, ka barikāžu laikā stāvējām uz ielas un dalījām tikko no Igaunijas atvesto jaunāko numuru. Gaisā kūpēja ugunskuru dūmi un liela neziņa, kas gaidāms tālāk.

1992. gadā mēs redakcijā bijām palikuši vairs tikai daži cilvēki, finansiālo grūtību dēļ bijām spiesti izdot dubultos numurus. Tā paša gada jūnijā Avots beidza pastāvēšanu. Šķirstu 1992. gada marta/aprīļa dubulto numuru un priecājos par publicētajiem materiāliem: franču dramaturga modernista Alfreda Žarī drāma Ibī-Karalis ar oriģinālajām ilustrācijām, franču dzejnieku Žaka Prevēra un Pola Eliāra dzejoļi, saruna ar franču kinorežisoru Klodu Lelušu, skotu izcelsmes amerikāņu dzejnieka, filoloģijas profesora, budisma pētnieka Džilberta Haieta eseja „Dzen noslēpums”, igauņu dzejnieka Jāna Kaplinska eseja „Jaunās pasaules”, vācu dzejnieka Hansa Magnusa Encensbergera ceļojuma apraksts „Poļu nejaušības” un citi. Ar lielu interesi šie materiāli lasāmi pat vēl šodien – pēc 18 gadiem.

Raugoties uz situāciju šobrīd Latvijā ar kultūras žurnāliem un laikrakstiem, bieži vien atceros Avota laikus un domāju, ka tāda veida žurnāls droši vien arī tagad atrastu savu lasītāju, tomēr apzinos, ka neko jau nevar atkārtot un arī nevajag. Avots bija un paliks kā fenomens, kā leģenda Latvijas kultūrvēstures ainavā.

Kas ar mums notiek tagad? Skaitāmies kulturāla tauta, tomēr vairākumu interesē tikai privātās dzīves dzeltenās aizkulises, sieviešu niķības un politiķu, mūziķu, sportistu sānsoļi. Dzeltenās preses uzbāzības un lēto televīzijas šovu ietekmē apjukušais cilvēks sāk pilnīgi nopietni uzskatīt, ka izklaide arī ir modernā kultūra, ka literatūra par latu ir tas, pēc kā mēs visus šos garos, smagos gadus esam tiekušies. Galvenais izdabāt masām, par katru cenu iegūt noietu, jo kultūras līmenis Latvijā tiek mērīts tikai ar pieprasījuma mērauklu, tādējādi lēni un neatgriezeniski ieslīdam masu kultūras neapzināmi plašajā laukā. Kultūras ministrijai un valsts institūcijām, kam vajadzētu uztraukties par Latvijas iedzīvotāju zemo kultūras līmeni, par kultūras attīstības un pārmantojamības iespējām, nozīmīgāk šķiet pūst tajā pašā „kultūra-patēriņš” klarnetē.

Latviju ar Igauniju vairs nav korekti salīdzināt, jo abu valstu varas izpratne, attieksme pret tautu, kultūru un savu godu sen vairs nav fiziskā 185 kilometru robežas attālumā. Tā kā ilgus gadus esmu starpnieks latviešu un igauņu kultūrām un sistemātiski sekoju mūsu kaimiņvalsts politiskajai, laicīgajai un garīgajai attīstībai, mani pārņem arvien lielāka un lielāka bezcerība. Mūs no igauņiem šķir bezdibenis daudzās jomās, to skaitā arī valsts atbalstīto kultūras izdevumu politikā. Pateicoties Igaunijas Kultūras ministrijas un Kultūrkapitāla atbalstam, igauņi nav zaudējuši nevienu nozīmīgu literatūras un kultūras laikrakstu vai žurnālu, daudzi radušies no jauna. Nosaukšu tikai dažus Igaunijas valsts dotētos izdevumus: Avota līdzinieks Vikerkaar, literārais žurnāls Looming (Daiļrade), mākslas žurnāls Kunst (Māksla), intelektuālais un filozofiskais žurnāls Akadeemia (Akadēmija), igauņu valodas un literatūras žurnāls Keel ja Kirjandus (Valoda un Literatūra), tradicionālais literatūras un kultūras laikraksts Sirp (Sirpis) un citi.

Saprotu, ka mans salīdzinājums ar Igauniju ir nevietā, jo abu valstu pārvaldītājiem ir pilnīgi atšķirīga izpratne un attieksme pret patiesām vērtībām.