Jaunā Gaita nr. 264. pavasaris 2011

 

Franks Gordons

LATVJI, JŪDI, VĀCI: SIEVIETES UN GARA DZIRKSTIS

 

Ādolfs Šapiro

Asja Lācis

Neesmu teātra fans, bet ļaužu, lietu un vietu sakarības aizrauj elpu. Viela jaunam Šekspīram!

Skatot tīmeklī Maskavas progresīvo, demokrātisko žurnālu Novoye Vremya/Moscow Times, uzdūros – laidienā, kas veltīts Baltijas okupācijas 70. gadskārtai – intervijai, ko sniedzis Ādolfs Šapiro, ilggadējais Rīgas Jaunatnes teātra režisors, kurš vēl arvien nevar piedot Raimondam Paulam, savulaik kultūras ministram, šī teātra slēgšanu 1992. gadā. Šapiro, ieradies Rīgā no Harkovas 1962. gadā, 30 gadus no vietas vadīja Jaunatnes teātri, kur spožu slavu iemantoja viņa iestudējumi gan latviešu, gan krievu trupā. Nu jau 18 gadus Ādolfs Šapiro ir lūgts, gaidīts un cienīts viesrežisors Maskavas, Pēterpils un Tallinas teātros. Manuprāt viņš – šoreiz visnotaļ pozitīvā ziņā – uzskatāms par kosmopolītu, un Latvija viņa personā zaudējusi cilvēku, kas pasaulē nesa Dievzemītes labo vārdu.

Un lūk, lasot tīmeklī Šapiro interviju, ieraudzīju foto ar lakonisku tekstu: A. Šapiro ciemos pie A. Lācis un B. Reicha. Manas acis izpletās: vai tad Ādolfs Šapiro paguva šos abus vēl skatīt vaigu vaigā, runāt ar viņiem? Gandrīz kā aizkapa rēgi...

Parakņājos mājas arhīvā, paceļoju tīmeklī, atsvaidzināju atmiņu – un pacēlās aizkars, un pavērās treju tautu – latvju, jūdu, vācu mijiedarbības panorāma, talanti un terors, fanātisms un kaislības – un sievietes, kuru vidū zaigoja, vaņģoja, žilbināja Asja Lācis.

1924. gadā Kapri salā šai sievietē iemīlējās Vācijas žīdu izcelsmes literāts un filozofs Valters Benjamins (kurš 1940. gadā, bēgdams no Gestapo, devās pašnāvībā). Par šīs sievietes uzticīgu, bezgala pacietīgu un pašaizliedzīgu pavadoni, pielūdzēju, partneri un draugu līdz kapa malai kļuva cits žīdu izcelsmes teātra režisors – Bernhards Reichs. Gan Valters Benjamins, gan Bernhards Reichs tāpat uzskatāmi par kosmopolītiem šī vārda pozitīvā nozīmē, par Eiropiešiem ar lielo burtu. Pie kam Bernhards Reichs līdz mūža galam palika kreisās utopijas valgos, tāpat kā tīrasiņu vācietis Bertolts Brechts, kurš teātra sfēras ietvaros arī padevās Asjas Lācis valdzinājumam, tās erotiskajam strāvojumam, kaut gan šī Līgatnes pusē Ķempju muižā dzimusī latvju meitene nekāda skaistule nebija. Viņā toties mājoja „kaut kas tāds”, kam nebija spēka pretoties.

Asja Lācis, dzimusi Anna Liepiņa, devās uz Padomju Savienību alkās atrast tur mājvietu, kur top jaunā pasaule, kur valda Taisnība un Darbs. Arī cita latvju mākslas zvaigzne – Marija Leiko devās turp un krita par upuri čekai.

Bet Asjas Lācis ilgajā, panākumiem un pārestībām bagātajā mūžā vistraģiskākā un spilgtākā figūra ir Linards Laicens. Tas bija viņš, kas Asjai Lācis veltīja savu mīlas liriku – Ho-Tai (1922) un tā bija viņa, kas spārnoja Linardu Laicenu, kad viņš, naidā pret pašmāju buržuāziju kvēlodams, rakstīja romānu Kliedzošie korpusi (periodikā 1927, grāmatā 1930). Tas bija viņš, kurš, emigrējis uz pasaules darbaļaužu tēviju – PSRS, Pirmajā padomju rakstnieku kongresā tika ievēlēts par Rietumu (!) proletārisko rakstnieku sekcijas vadītāju un 1938. gadā tika nošauts kā suns. Tas bija Linards Laicens, kurš ilgus gadus pašaizliedzīgi rūpējās par Asjas Lācis meitu Dagmāru, kas piedzima 1919. gadā.

Dagmāras tēvs bija Jūlijs Lācis, kurš vēlāk šķīrās no Asjas Lācis un apprecēja Rūtu Skujiņu, kuras māsa – dzejniece Austra Skujiņa 1932. gadā devās pašnāvībā. Austras lielā mīlestība bija sociāldemokrāts Valdis Grēviņš, kurš pabija 15. maija režīma koncentrācijas nometnē un četrus gadus pēckara Gulagā. To pašu Gulagu nācās „izbaudīt”, kā zināms, gan Asjai Lācis, gan Bernhardam Reicham. Jūlijs Lācis, kurš piederēja pie Jaunāko Ziņu un Atpūtas saimes, Kirchenšteina „ķiparu valdībā” bija izglītības ministrs, taču drīz vien tāpat nokļuva Gulagā, un viņa dzīves pavediens aprāvās 1941. gada 15. decembrī Astrahaņas apgabalā.

Rūtai Skujiņai izdevās palikt sveikā un nokļūt Rietumos, un viņas meita Māra Celle no ASV trimdas atgriezās atjaunotajā Latvijā, kur viņas vīrs Ojārs Celle, sasniedzis pensijas gadus, darbojas avīzes Laiks redakcijā, kuras apskatnieks jeb kolumnists ir šo rindiņu rakstītājs.

Asjas Lācis meita Dagmāra Ķimele no 1957. līdz 1959. gadam strādāja avīzes Rīgas Balss redakcijā, un man saglabājies uzņēmums, kurā mēs abi redzami šī laikraksta 100. numura iznākšanai veltītajā saviesīgā vakarā. Tad vēl nebija beidzies „atkusnis”... Dagmāras Ķimeles meita Māra Ķimele, kā zināms, ir Rīgas Jaunā teātra režisore.

Un Krievijas publikai sīki un sirsnīgi klāstīja par ilgām un sirsnīgām sarunām ar Asju Lācis, Bernhardu Reichu un Dagmāru Ķimeli 1922. gadā dzimusī Valentīna Freimane, kura savas vecumdienas pavada Berlīnē, kur patlaban atdzimst The Roaring Twenties atmosfēra – tas gaiss, ko elpoja Asja Lācis un Bernhards Reichs, Valters Benjamins un Bertolts Brechts. Un kas ir Valentīna Freimane, izcilā Latvijas kultūras darbiniece? Viņu, žīdu meiteni, slēpa un izglāba no drošas nāves Pauls Šīmans (Schiemann), cildens un liberāls vācbaltietis, četru pirmskara Saeimu deputāts, kurš 1939. gada rudenī atteicās „braukt uz fāterlandi” un palika Rīgā.

Latvji, jūdi, vāci. Viss savijas vienkop – māksla un vajāšanas, kaislības un vilšanās.

Par JG (arī Laika, Brīvās Latvijas un Latvijas Avīzes) līdzstrādnieku, vairāku grāmatu un romāna Mijkrēslis mikrorajonā autoru Franku Gordonu skat. JG260(2010):32.