Jaunā Gaita nr. 264. pavasaris 2011

 

Jānis Krēsliņš, Sr.

LATVIEŠU ANARHISTI LONDONĀ
PIRMS 100 GADIEM

 

Karogā (jūlijs/augusts 2010) ievietota Gunta Bereļa intervija ar līdz šim nepazīstamo rakstnieku Otto Ozolu, kurš sarakstījis grāmatu Latvieši ir visur. Šī sacerējuma fragmenti ir publicēti Karogā un pati grāmata nesen arī klajā laista (Rīgā: Atēna, 2010. 350 lpp.). Šai grāmatā, kā Berelis raksta: Patiesi fakti un klaja fikcija putrota bez jebkādas cieņas pret realitāti. Bet šis sacerējums liekot par šo to padomāt. Kāds soms Ozolam teicis: Zini, iekulties jezgā gadās jebkuram, bet latviešiem daudz biežāk nekā citiem. Ozols Berelim saka: Pamazām sāku domāt par šo lietu, lasīt, salīdzināt, kur tik Latvija un latvieši XX gadsimtā nav iekūlušies, un konstatēju ka tas procents, kad latvieši ir iesaistījušies globālos trokšņos, skandālos vai mēģinājuši grozīt vēsturi, ir pretdabiski augsts.

Viens šāds globāls troksnis, skandāls bija slavenais latviešu anarhistisko komunistu laupīšanas jeb, kā paši anarhisti to dēvēja, ekspropriācijas mēģinājums tieši pirms 100 gadiem Londonā 1910. gada nogalē un 1911. gada pašā sākumā. Jau pirms šī mēģinājuma šī anarhistu grupa Anglijā bija nodarbojusies ar laupīšanām. Arī Latviešu Sociāldemokrātiskā partijas vadība jau agrāk, 1905. gada revolūcijas laikā, bija veicinājusi šādus laupīšanas pasākumus, lai iegūtu līdzekļus ieroču pirkšanai, dzīvošanai ārzemēs un revolucionārās darbības pastiprināšanai. Viens no pazīstamākajiem šādiem laupīšanas pasākumiem bija bruņots uzbrukums (1906.13.II) ar asins upuriem Krievijas valsts bankas Helsingforsas (tagad Helsinku) nodaļai. Šai uzbrukumā, tāpat kā citos, piedalījās arī slavenais latviešu gleznotājs Ģederts Eliass, kura vārdā vēl šodien ir nosaukts muzejs Jelgavā.

Latviešu anarhisti Londonā bija nolēmuši 1910.16.XII aplaupīt kādu dārglietu veikalu. Mēģinājums neizdevās, bet laupītāji nošāva trīs neapbruņotus policistus un vairākus ievainoja. Laupītājiem izdevās aizbēgt kopā ar pašu nejauši sašauto biedru, kurš no ievainojumiem mira un kura līķi nākamā dienā atrada kādā žīdu ģimenei piederošā dzīvoklī, kurā bija dzīvojis Jēkabs Peterss ar savu brālēnu Frici Svaru. (Peterss − vēlak Ļeņina Valsts ārkārtējās komisijas, t.i., čekas, priekšnieka Fēliksa Dzeržinska palīgs un Revolucionārā tribunāla priekšsēdētājs, ko 1938. gadā nošauj viņa paša kādreiz ilggadīgi vadīto padomju orgānu bendes). Policijas atrastos dokumentos bijis redzams, ka šie anarhisti piederējuši latviešu anarhistisko komunistu grupai Liesma, kuras vadonis jeb virsaitis, kā rakstīts Padomju Savienībā izdotajā monumentālā 1905. gada Revolucionārās cīņās kritušo piemiņas grāmatas 1. sējumā (Maskavā, 1933), bijis Jānis Žāklis jeb Žākle (tā laika rakstībā Schahklis/Schahkle). 1905. gadā viņš bija Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas Centrālkomitejas kaujas organizācijas centra loceklis un Rīgas sociāldemokrātisko organizāciju Federatīvās komitejas kaujas organizācijas vadītājs. Rīgas Federatīvā komitejā ietilpa latviešu sociāldemokrātu vadība un žīdu Bunda locekļi. Revolūcijas laikā Žāklis personīgi piedalījās sagūstīto baronu un citu revolūcijas pretinieku nošaušanā. Viņš arī vadīja sekmīgo kaujinieku uzbrukumu Rīgas Centrālcietumam 1905. gadā naktī no 6. uz 7. septembri.

Policijai izdevās noskaidrot, kur apmetušies aizbēgušie anarhisti un, tā kā līdz šim šāda veida Londonas policistu nošaušana bija pirmreizējs notikums, angļu policija un valdība nolēma darīt visu, lai neļautu šoreiz šiem teroristiem aizbēgt. Kvartālu, kurā kādā māja bija paslēpušies anarhisti, 1911.3.I aplenca ļoti liels skaits policistu un armijas Skotu gvardes (Scots Guards) kareivju – reizēm minētais aplencēju skaits ir pat ap 750. Šo aplenkumu, kas ieguva nosaukumu The Sidney Street Siege, personīgi pārraudzīja Vinstons Čerčils (Winston Churchill, 1874-1965), kurš tolaik bija Anglijas valdības Iekšlietu ministrs (Home Secretary). Šo notikumu Čerčils ir aprakstījis savā apcerē Thoughts and Adventure. Amid these Storms (1932). Par Žākli jeb Peter the Painter, kā viņu dēvēja angļi, Čerčils rakstīja: He was one of those wild beasts, who in later years, amid the convulsions of the Great War, were to devour and ravage the Russian State and people (Viņš bija viens to tiem mežonīgiem nezvēriem, kuri vēlāk Lielā Kara konvulsijās aprija un izvaroja Krievijas valsti un tās ļaudis).

Aplenkums beidzās ar slēptuves mājas nodedzināšanu un divu anarhistu nogalināšanu. Par grupas vadoņa Žākļa, kuram ar pāris citiem anarhistiem izdevās aizbēgt, tālāko likteni ir pretrunīgas ziņas. Visticamāk, ka viņš aizbēdzis uz Austrāliju, kur joprojām dzīvojot kādi viņa pēcteči. Sākotnēji Žāklis bija Latviešu Sociāldemokrātu partijas biedrs. Pēc 1905. gada revolūcijas sakāves viņš kļuva par latviešu anarhistisko komunistu grupas vai partijas vadoni. Jāmin, ka latviešu anarhisti izdeva arī virkni periodisku izdevumu. Līdz šim ir apzināti sekojošie: Brīvība (1908-1913 – sākotnēji iespiesta Ņujorkā, 1909. gadā – Parīzē, pēc tam atkal Ņujorkā), Melnais Karogs (1911-1914 – iespiests pamīšus Ņujorkā un Parīzē), Melnie Smiekli (1907 Rīgā), Naids (1908 – rediģēts Mančesterā, Anglijā, iespiests Parīzē).

Par tā dēvēto Sidney Street Siege jau gadiem ir bijusi interese angļu kriminālo notikumu aprakstītājiem, kuriem nebija daudz skaidrības par latviešu anarhistiem un Latvijas vēsturi. Jāmin šie sacerējumi: J.P. Eddy. The Mystery of Peter the Painter. The Story of the Houndsditch Murders, the Siege of Sidney Street (1946); Donald Rumbelow. The Houndsditch Murders and the Siege of Sidney Street. (1973); Colin Rogers. The Battle of Stepney. The Sidney Street Siege (1981). Tika darinātas pat vairākas filmas, piemēram Alfreda Hičkoka (Alfred Hitchcock) The Man Who Knew too Much (1934) un Džimija Sangstera (Jimmy Sangster) Siege of Sidney Steet (1960).

Nopietnāku vērību veltīt latviešu anarhistu izdarībām Anglijā un galvenokārt tā vadoņa Jāņa Žākļa lomai šajos notikumos jau pirms vairākiem gadiem bija uzsācis Fils Rafs (Phil Ruff), angļu vēsturnieks ar anarhistisku noslieci. Šai sakarā viņš ir meklējis ziņas par šiem notikumiem un tajos iesaistītajiem cilvēkiem Rīgas arhīvos, arī ticies ar rakstnieku Paulu Bankovski, autoru romānam Misters Latvija (2002), kurā iekļauti minējumi un fantazēšana par Londonas latviešu anarhistiem. Rīgas laikrakstā SestDiena (2003.11.X) iespiests Bankovska raksts „Melnais Pēteris” par anarhistu vadoni. Internetā ir rodama šī raksta angliskā versija Peter the Painter (Janis Zhaklis) and the Siege of Sidney Street. Spriežot no Fila Rafa rakstiem, viņš ir pabeidzis monogrāfiju The Siege of Sidney Street. A Towering Flame. The Life & Times of Peter the Painter. Iespējams, ka, pieminot šī notikuma simtgadi, grāmata tiks publicēta vistuvākā laikā. Īso kopsavilkumu par šo monogrāfiju Rafs nobeidz, daļēji attaisnodams latviešu anarhistu izdarības, citējot angļu tulkojumā dažas rindas no Vizmas Belševicas slavenās poēmas „Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”:

I want to burn...

To climb towards heaven on a towering flame

And scream out the injustice by which my

nation

With fiery iron was beset and slaughtered.

Vizmas Belševicas oriģinālā latviskā versijā:

Es gribu sadegt....

Pa stāvu liesmu uzkāpt debesīs

Un izkliegt netaisnību, kurā mana tauta

Ar dzelzi kvēlojošu nīdēta un kauta.

Belševica nerakstīja: Es gribu dedzināt, bet gan: Es gribu sadegt. Lai kāda būtu Belševicas poēmas dzejiskā vērtība un nozīme laikmetā un apstākļos, kad tā rakstīta, vēsturisko faktu izpratne šai poēmā ir aplama. 13. gs. nemaz nebija tāda latviešu tauta vai nācija, kā minēts angliskā tulkojumā. Tā radās tikai daudzos gadsimtos dažādām baltu un lību maztautām kopā saplūstot. Indriķa Livonijas hronikas latvieši vai latgaļi, arī daļa no lībiem, sākotnēji bija vai pats galvenais krustnešu palīgspēks tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijas iekarošanā un iekļaušanā Eiropas politiskās, sociālās un reliģiskās struktūrās. Jāmin arī, ka Livonijas Hronikas autors Indriķis nebija latvietis. Fila Rafa Belševicas poēmas citāts, rakstot par 20. gs. latviešu anarhistiem ir nevietā. Bet grāmatas Latvieši ir visur autoram Otto Ozolam ir taisnība, ka latvieši 20. gs. bija iekūlušies vairāk kā vajadzīgs neskaitāmos globālos trokšņos un skandālos.

Mūsu līdzstrādnieks, kulturologs Jānis Krēsliņš, Sr., pērngada beigās tiek cildināts ar ALAs Atzinības rakstu par sabiedrisko darbību.