Jaunā Gaita nr. 264. pavasaris 2011

JG263 godam pelnījusi Gunara Saliņa vārdu. Tās ir skaistas un dziļas lappuses. Ar interesi turpinu lasīt Evas Eglājas-Kristsones pētījumu u.c. apceres. Šoreiz viena balva noteikti pienāktos apcerei „LU LFMI lieldarbs baltiešu komparatīvistikā”; cita starpā – par blīvumu. Apceri uzteica arī Irīna. Kā parasti, JG atrodama bagatīga informācija. „Kiberkambara” ķīviņi sauc miņā Rīgas gaisotni, gribas lasīt vēl...

Imants Auziņš, Rīgā

 

20. gs. pirmajā pusē pasaule izmisīgi slīka informācijas jūrā, otrajā aizsākās solījumi glābt ar elektroniskajiem skaitļotājiem, un nokļuvām līdz datoriem un internetam. Vai esam glābti? Nē, informācijas jūra pārtapusi informācijas okeānā, grimstam vēl bezcerīgāk, bet – atgūstam elpu, pietveroties rakstītam un drukātam vārdam. Johans Gūtenbergs nepadodas. Arī Jaunā Gaita latvietim ir negrimstošs informētības plosts informācijas Bezgalībā, apstiprinājums nodrukātā nepieciešamībai un paliekamībai. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta rakstu krājumā Letonica (2007,15) lasījām Rolfa Ekmaņa kā redaktora atmiņas par JG. Pēdējā numurā (JG263) viņš akadēmiski un tomēr ar sirds siltumu dalās pārdomās par institūta veikumu literatūras komparatīvistikā. Tas viss ir vajadzīgs, jo īpaši tāpēc, ka vietējie autori vēl daudz ko stumj pa ierasto sliedi, ielaiž pat gauži elementāras kļūdas kā, piemēram, literatūrzinātniece Benita Smilktiņa grāmatā Ilūzijas un spēle. Laika zīmes 50.-70. gadu īsprozā (Zinātne, 2005), par kurām manis nule pieminētā Letonica numurā uzrāda Ildze Kronta. Ekmaņa atzinību par ar abām rokām turamu lieldarbu baltiešu komparatīvistikā atļaušos papildināt ar tālaika praktiskām tulkošanas īpatnībām, viena no tām – kompartijas noteicošā vara; ja romāns saņēma Staļina, vēlāk Valsts prēmiju, tad ne vien autors, bet arī tulkotājs sajuta naudas maka smagumu. Sekmīgas tulkošanas otrs veids bija autora pašiniciatīva, piemēram, Vizbulim Bērcem un viņa mātei kā buržuāzijas nošautā tēva un vīra Augusta Bērces pēcnācējiem Jūrmalā piešķīra vasarnīcu ar daudzām istabām, un tajās kāroja pabūt un izbaudīt kūrorta labumus no visiem PSRS novadiem, Maskavu ieskaitot, vienīgi pateicībā bija jātulko Bērces kricelējumi. Viņš izvirzījās kā vistulkotākais latviešu valodā rakstošais autors, pat Vilim Lācim palika netulkoti darbi. 1965. gada ziemā kopā ar dzejnieci Āriju Elksni Maskavā pabijām divmēnešu seminārā „Literatūra un zinātne”. Jakutijas pārstāvis tūlīt pievērsa uzmanību ar dimantu sauju savā kabatā, aizbrauca gan ar iztukšotu, toties noslēgti vairāki līgumi par tulkojumiem. Armēņiem konjaks, gruzīniem vīni, uzskaiti var turpināt... Man ar pirmo grāmatu nepaveicās. Mūsu Mākslas akadēmijas studenti Hruščova „atkusnī” atjaunoja pirmskara masku balles tradīciju. Piezvanīja Gunārs Cīrulis, pavaicāja, vai būšu ballē un, saņēmis apstiprinājumu, informēja, ka atbraukusi no Maskavas Ungārijas Tautas Republikas kompartijas CK sekretāra Bēla Illeša meita, viņa dzīvojusi arī Latvijā, un gribot tulkot krieviski manu pirmo romānu Ēnas gaist. Ejot uz masku balli sievu pabrīdināju par gaidāmo iepazīšanos ar maskavieti. Dejojot pietuvojos Cīrulim, apmainījāmies partnerēm. Diemžēl nepaguvu pārmīt dažus teikumus, kad mana pareibusī sieva pārtrauca sarunu ar paskaļu jautājumu – Was wollen Sie von meinem Mann? Tā romāns palika netulkots. Jānis Škapars savā grāmatā Barjerskrējiens (99-100) raksta: Izbraucām pirmdien ar A. Vējānu un vēl Kokorēviču, kas mazliet traucē, jo viņš taču ir vecs čekists. Nikolajs Kokorēvičs nostiprināja Rakstnieku savienību ne tikai kā VDK virsnieks un kompartijas biedrs, legāli viņš bija PSRS RS Vissavienības Autortiesību aizsardzības pārvaldes Latvijas republikas nodaļas priekšnieka vietnieks. Joprojām nezinu, kā mans Degošais pilskalns pēkšņi tika izdots ungāru valodā, un kā autors saņēmu bonas, par kurām specializētā veikalā nopirku kurpes. Reiz piezvanīja pats Kokorēvičs un palūdza romāna eksemplāru tulkošanai spāniski, turpmākais man „tumša bilde”. Vēsturisko romānu tetraloģijas pirmie divi – Degošais pilskalns un Krusts virs pilskalna – ir izdoti krievu valodā. Tulkotājiem nopietnas problēmas radīja leksika, krievu bitenieki 13. gs. nepazina latviešu bitenieku darbarīkus, piemēram, dzeini, tulkošanu pārtrauca. Lietuviešu valodā pārlicējs abus pirmos pabeidza un tie izdoti. Par pēdējiem diviem – Tālajos pilskalnos un Sūrābele pilskalnā – pieprasīja „priekšapmaksu” un, nesaņēmis, pārtrauca pūlēties. Katram tulkojumam ir sava vairāk vai mazāk vai pat nezināma vēsture.

Laimonis Purs, Zaubes pagasta „Biķerniekos”

 

Sakarā ar rakstu sēriju par starptautiskajiem radioraidījumiem latviešu valodā Aukstā kara laikā, interesi varētu izraisīt sekojošā rindkopa no Aivara Strangas raksta Latvijas Avīzē (2010.20.VIII): 1931. gadā krievu baltgvards, students V. Kudrjavcevs (..) Rēzeknē, Pils ielā 17, samontēja radiostaciju. Tā darbojās 37 m vilnī un varēja tikt uztverta dienā 1200 km, naktī – 2500 km rādiusā. Stacija izmaksāja 2000 latu, bet tās uzturēšana prasītu vēl aptuveni 300 latu; tā bija liela nauda. Šo staciju varētu saukt par pirmo ārzemju „radiobalsi”, vērstu pret komunistu režīmu PSRS, taču tās liktenis izrādījās neveiksmīgs: ideja par radiostaciju bija radusies ne jau pašam „nepieskaitāmajam” Kudrjavcevam, bet gan BRP Berlīnes nodaļas vadītājam A. Kolbergam, OGPU aģentam. Viņš arī bija iedevis tās izveidei pirmos 800 latus, ticamāk, pašas OGPU naudu. (..) Radiostacija vēl nebija paspējusi sākt lāgā raidīt, kad OGPU jau nodeva informāciju par to Latvijas politiskajai policijai un tā staciju slēdza.

Dainis Mjartāns, Rīgā

 

Vēsturniekam Tonijam Džadam JG263:62 veltīts cieņas un apbrīnas pilns nekrologs. Pats esmu mērens sociāldemokrāts un simpatizēju Viļņa Zaļkalna un Ata Lejiņa sociāldemokrātismam, un Džada esejai The New York Review of Books, ko izlasīju, visumā piekrītu. Bet viņa uzskats, ka Izraēla ir anahronistiska valsts, dara viņam kaunu un negodu. Izraēla – ar visām nejēdzībām un kļūdām –NAV „grēkā dzimusi”. Šī valsts sentēvu zemē (pēc 2000 gadu klaida) ir mūsu tautas vienīgais glābiņš no izzušanas, no izkušanas lielajā jūklī, un vajag tikai novilkt tādas robežas, lai mūsu pusē paliktu, cik iespējams, mazāk arābu, lai nebūtu jānes atbildība par trim-trīsarpus miljoniem, kam sava valsts pienākas, ja tā neapdraudēs mūsu drošību. Līdz tam vēl, šķiet, tālu, daudz ietiepīga fanātisma abos galos, bet Džada kopīgā žīdu un arābu valsts būtu mūsu nacionālās – vienīgās pasaulē – valsts NEIZBĒGAMS GALS, ņemot vērā demogrāfijas tendences. Vai Latvijai jākļūst par „kopīgu latviešu un krievu valsti”, divkopienu valsti ar oficiālu divvalodību? Tā nebūtu vairs Latvija, bet Latrussia. Man vienmēr riebušies tie žīdu Schöngeister, kuri alkst aplaimot visu cilvēci, atstājot novārtā pašu tautas vitālās intereses: no Marksa līdz – nujā, līdz Džadam. Mums šī cilvēces aplaimošanas dziņa bieži vien maksāja daudz asiņu, jo „citi” to „pienācīgi nenovērtēja”. Šeit domāju arī par 1940. gada vasaras noskaņām manā dzimtajā Rīgā.

Franks Gordons, Telavīvā

262. Jaunā Gaita šķiet biezāka par 261. Laikam tāpēc, ka tur iekšā Aigara Bikšes raksts par kapitālisma krīzi. Protams, ka pārmaiņas būs, un nākošās paaudzes piedzīvos ne to vien. Kapitālisms un demokrātija? Tie abi pastāvēs līdz pastardienai vai arī līdz tai dienai, kad pilnīgi mākslīgam cilvēkam nevajadzēs ne vienu, ne otru. Pilnīgi mākslīgam cilvēkam nevajadzēs arī latvisku pastāvēšanas veidu, un pat amerikānisku ne. Cik labs ir tas laiks, kurā dzīvojam...

Ainārs Zelčs, Siguldā

 

Priecājos, ka redakcija JG 262 numurā Aigara Bikšes rakstu nav ielikusi Mākslas nodaļā. Tagad redzu gan, ka tas ir humora gabals. Par to, īpašs paldies! Es gan pašā sākumā manīju, ka jau raksta pirmais teikums izceļas ar lielu, jo lielu miglu (Flesch-Kincaid jeb Fog index). Daudzie un garie vārdi! Tie man rāda, ka raksts ir lasāms jautrā garā vai arī jānodod kādam gudrākam profesoram. Tālāk mani priecē tas, ka Bikše ir veikli pārcēlis Jāņa Ošleja skaidrojumu no Latvijas uz visu pasauli. „Univerzums” nu ir mūsu! Un tad par naudu! Tā man ir tikai nedroši solījumi ar mainīgu vērtību, bet Bikšem tā ir lielā krāpšanas piramīda, ko raksturo dažādas naudas plūsmas. Tās brīnišķīgi savijas kopā: mākslīga nauda, nesegta nauda, virtuāla nauda, reāla nauda! Bikšes humoreskai labi noder arī tēlniekam tik noderīgais, skaistais Poncī modelis. Nav vairs jādomā par vairāku krīzes iemeslu sagadīšanos, bet naudas lietas ar steigu jānodod mākslinieku rokās. Tad arī viņi aptvers, atmaskos un noraidīs amorālo kapitālistu konspirāciju. Laikam ar Poncī paraugu viņi radīs jaunu, ētisku un atbildīgu sabiedrības modeli. Gaidīsim nākošos uzjautrinošos rakstus un lasījumus!

Gundars Ķeniņš, Takomā

 

Lai 2011. gads būtu veiksmīgs JG veidotājiem! Tagad JG paliek gandrīz vai vienīgais nopietnais humanitāras ievirzes žurnāls latviešiem... Ļoti ceru, ka krīze pie mums nebūs mūžīga, bet pagaidām Jums jātur kanti! Panākumus vēlot -

Janīna Kursīte, Rīgā

 

žagariņaprāt...

Aigara Bikšes rakstā „Kapitālisma krīze” (JG262:40), liekas, nopietni piesieties iespējams tikai vienam teikumam: Esmu pārliecināts, ka ne tikai apjēga par sistēmas amorālo dabu, bet arī pasaules resursu nepietiekamība drīzumā novedīs pie demokrātijas revīzijas un iespējamas nomaiņas ar jaunu kārtību. Demokrātijas pastāvīga revīzija ir demokrātijas būtība. Runas par demokrātijas nomaiņu ar „jaunu kārtību” drusku atgādina Latvijas vēsturiskos eksperimentus ar autoritārismu. Tāpēc priecājos kopā ar Aināru Zelču par laiku, kurā dzīvojam, un par demokrātijas un kapitālisma pastāvēšanu un cilvēcīgas sejas saglabāšanu paredzamajā nākotnē. Demokrātiskas valdības nosargāti un vienlaikus iegrožoti saimnieciski pasākumi ir mūsu valsts izdzīvošanas labākā cerība – kaut arī, tāpat kā amerikāņu Tea Party republikāņi, Latvijas TPVCK (tie paši vēži citā kulītē) un JVTPK (jaunie vēži tai pašā kulītē) demokratisku brīvā tirgus iegrožošanu nopeļ kā „zociķismu”, t.i., sociālismu. JG262:68 starp grāmatām, kuras vērts izlasīt, minēta finanšu speciālista Lūisa (Michael Lewis) grāmata The Big Short: Inside the Doomsday Machine (Investīcija neveiksmē – Skats no pastardienas aparāta, 2010). Tā ieteicama gan Bikšes piekritējiem, gan īpaši nepiekritējiem – lajam saprotamā angļu valodā tā spilgti apgaismo globālo finansu tirgu, kuru paši tirgotāji tīšām samudžinājuši līdz necaurredzamībai. Tā nav ne humora gabals, nedz humoreska, lai gan dažviet skaļi jāsmejas, lai neraudātu. Lasot gūstam labu priekšstatu par Volstrīta institūcijām un iepazīstamies arī tīri personīgā līmenī ar pusduci ļoti interesantu tipu, kas, meistarīgi rotaļājoties ar virtuāliem miljardiem, top neiedomājami bagāti. Izrādās, ka nauda nav vis tikai nedroši solījumi ar mainīgu vērtību (vārdkopa no prof. Ķeniņa-Kinga lasītāja vēstules). Tādā brīvā tirgū, kur nav jāatskaitās tautas ievēlētajai valdībai, pērkot par naudu un atkal pārdodot visvisādus pa fiksam sagudrotus vērtspapīrīšus, var pavisam veikli uzpūst milzīgus virtuālas naudas burbuļus. Volstrītā un – pēc ASV parauga un priekšzīmes visur citur pasaulē, arī Latvijā, kā Bikšes rakstā liecina uzņēmējs Jānis Ošleja – virtuālā nauda kopš 1990. gadiem paātrinātā tempā savairojusies bez jebkāda seguma lielā burbulī jeb piramīdā/Ponzi shēmā – tik lielā, ka tikai „muļķi” to saredzējuši. (Varbūt tomēr pareizāk runāt par burbuļiem, nevis piramīdām, jo burbuļi pārsprāgst, kamēr piramīdas stāv mūžīgi...)

*

Mūsu līdzstrādniekam Frankam Gordonam nav pa prātam žīdi, kuri cenšas aplaimot cilvēci, atstājot novārtā pašu tautas vitālās intereses. Šajā sakarībā nāk prātā žīdu politiķis un militārists Moše Dajans (1915-1981), kurš gan savā mūžā neatstāja novārtā Izraēlu un tās intereses. 1956. gadā viņš jautāja un tūdaļ pats atbildēja: Kādas mums tiesības pārmest [palestīniešiem] viņu nikno naidu pret mums? Jau astoņus gadus viņi nīkst bēgļu nometnēs Gazā, kamēr mēs viņu acu priekšā iekārtojamies zemē, kur viņi un viņu senči dzīvojuši... Mēs esam līdumnieku paaudze (a generation of settlers), un bez tērauda ķiveres un šautenes mēs nespēsim šeit iestādīt nevienu vienīgu koku, nedz arī uzbūvēt kaut vienu māju. Nebaidīsimies izprast naidu, kas ir ap mums, kas grauž un ar ko ir piesūkušies simtiem tūkstošiem arābu, kuri nepacietīgi gaida to brīdi, kad varēs savas rokas mērcēt mūsu asinīs. Un pēcāk, 1973. gadā, šķiet, nedaudz pārsteidzīgi: Palestīnas vairs nav. Pagalam! Izraēla nav „grēkā dzimusi”, bet, liekas, nav īsta iemesla, lai novērstos no Tonija Džada, kurš nepavisam negribēja domās priekšstatīt Izraēlu kā grēkā mirušu. Tiesa, latvieši sirmā senatnē bija līdumnieki sumpurņu zemē, bet Latvijas salīdzinājums ar Izraēlu nav tas labākais – Izraēla ir pavisam unikāla valsts, nesalīdzināma ar nevienu citu.

 

NOTA BENE

Pateicoties mūsu lasītāju, līdzstrādnieku un labvēļu pašaizliedzībai, JG ir spējusi iesoļot 57. gadskārtā un, kopš Dzelzs priekškara sairšanas, pat dāvināt mūsu rakstu krājumu vairākiem desmitiem Latvijas bibliotēku. Pērnruden elektroniskā aptaujā šo bibliotēku darbiniekiem uzdevām trīs jautājumus: 1. Vai vērtējat žurnālu pozitīvi un iekļaujat to bibliotēkas fondos? 2. Vai bibliotēkas apmeklētāji to lasa? 3. Vai Jūs vēlētos saņemt žurnālu arī elektroniskā formātā, t.i., kā pdf failu? Atbildēja 78 bibliotēkas.

Atbilde uz pirmo jautājumu bija vienbalsīgs „jā”, lai gan dažas no mazām lauku bibliotēkām varot atļauties plauktos glabāt tikai dažu pēdējo gadu laidienus. Caurmēra atbilde uz otro jautājumu: kopumā lasītāju nav pārāk daudz, bet esot labs skaits pastāvīgu lasītāju. Skolnieki un studenti atsaucoties uz JG savos pētniecības darbos, bet bibliotēku darbinieki izmanto žurnālu tematiskās izstādēs. Daži piemēri:

Aira Stūre no Smiltenes Pilsētas bibliotēkas: Ar žurnālu (..) esam ļoti apmierināti. Žurnālu vērtējam kā ļoti visaptverošu, patīk, ka žurnālā tiek publicēti dažādu cilvēku uzskati un viedokļi, [tas] veic savu misiju, kalpojot Latvijai un latviešu tautai.

Anta Klints no Jēkabpils Galvenās bibliotēkas: Izdevums „Jaunā Gaita” tiek iekļauts mūsu elektroniskā katalogā, izmantojam bieži, piemēram, par Volfgangu Dārziņu mēs atradām materiālu tikai „Jaunajā Gaitā”, izmantojām rakstus par Vili Lāci, Raini, Aspaziju, recenzijas.

Aija Putniņa no Latvijas Universitātes bibliotēkas: Žurnāls tiek diezgan regulāri izmantots, diemžēl nevaram sniegt sīkāku informāciju par katra numura izmantojamību, taču kopējā visu numuru izmantojamība pārsniedz trīs simtus elektronisko pasūtījumu pēc 2000. gada.

Aivija Everte no Latvijas Nacionālās bibliotēkas: „Jauno Gaitu” LNB saņem ilgus gadus un tie visi tiek iekļauti LNB krājumā un ir pieejami ikvienam interesentam. LNB ir divi „Jaunās Gaitas” eksemplāru komplekti: viens eksemplārs, līdzīgi kā citi latviešu preses izdevumi, ir tā sauktais arhīva eksemplārs, kas tiek īpaši saglabāts un izsniegts tikai sevišķos gadījumos; otru eksemplāru izsniedzam lasītājiem ikdienas režīmā. Par šo rakstu krājumu lasītāji izsakās pozitīvi, tas tiek pieprasīts samērā bieži. Tāpēc mēs būtu priecīgi to saņemt arī turpmāk. Raksti no „Jaunās Gaitas” (vismaz sākot no 1985. g.) tiek bibliografēti un iekļauti nacionālās bibliogrāfijas datubāzē, kas aptver publikācijas Latvijas un latviešu presē. Piemēram, viegli pēc autora var sameklēt visus Rolfa Ekmaņa rakstus, kuri bijuši publicēti žurnālā, sākot ar 1985. g.

Visubeidzot, atbildot uz trešo jautājumu – vēlēšanos saņemt žurnālu elektroniskā „pdf” (portable document format) veidolā izteica 41 bibliotēka, kamēr no žurnāla drukātā varianta atteicās tikai viena.

Aptauja un redakcijas darbinieku un vairāku aktīvu līdzstrādnieku ieteikumi mums ļāva secināt, ka jādomā par drukāšanas un izsūtīšanas maksas samazināšanu, arī par papildus ienākumu avotiem – ja vēlamies izdot žurnālu četras reizes gadā līdzšinējā saturiskajā un tehniskajā kvalitātē ar 76-84 lappusēm katrā numurā un nepārtraucot tā dāvināšanu Latvijas bibliotēkām. Tādēļ arī šis JG numurs nav drukāts līdzšinējā spiestuvē Kanādā, bet gan TigerPress (Northampton, Massachusetts), jo tās piedāvājums, ieskaitot izsūtīšanu, bija izdevīgāks. Nolēmām arī nepaaugstināt abonementa maksu, toties aicinājām lasītājus – katru pēc savām iespējām – kļūt par JG labvēļiem. Abonentu atsaucība ir bijusi neparedzēti dāsna. Mūsu darbam tuvākajā nākotnē pamats ir nodrošināts. Paldies!

Vēl jāpiemetina, ka pamazām tiek veidots JG tekstu un attēlu e-arhīvs (skat. <http://zagarins.net/jg/arhivs.htm>), kas ir brīvi pieejams visā pasaulē. Lietojot „brauzera” meklētāju, viegli atrodami gandrīz visi daiļliteratūras darbi un grāmatu recenzijas 1955-2010. Līdz šim visā pilnībā arhivēts JG saturs 1955-1975.

jž