Jaunā Gaita nr. 264. pavasaris 2011
Jānis Liepiņš
FRICIS MENDERS – IDEJAS UN REALITĀTE
 Fricis Menders |
Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) kreisā spārna galvenais ideologs Fricis Menders neatkarīgās Latvijas laikā pēc 1935. gada bija nelegālas organizācijas Sociālistiskā strādnieku un zemnieku partija biedrs un sadarbojās ar Latvijas valsts grāvējiem – komunistiem. Ar visu to viņu Latvijas PSR juristi pa divi lāgi sodīja, vairākkārt apcietināja. Sagrābj gluži šaušalas, lasot Friča Mendera atmiņas Domas, darbi un dzīve. 1903.-1940. Mendera atmiņas 1960. gadā konfiscēja čeka. Sevišķu satricinājumu izraisa polītiķa piezīmes „Staļina cietumi, Rīgas čeka”, kas ir viena rokraksta daļa lielajā Mendera fondā. Mendera atmiņas glabājas Misiņa bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. „Staļina cietumi, Rīgas čeka” atrodas mapē, uz kuras vāka atzīme izdarīta krieviski, tātad šī nodaļa neapšaubāmi ilgāku laiku bijusi čekas ziņā.
Uldis Ģērmanis savā Rīgas piezīmju grāmatiņā, kas rakstīta, uzturoties Latvijā (1966), vislielākajā kāršu jaukšanas manierē (šifrējot svarīgāko) pieraksta savu gājienu uz Mendera dzīvokli. Menders atzīmēts ar mazajiem burtiem fm. Ģērmanis pierakstījis: Kāpņu telpa pilnīgi tumša. Rauju sērkociņu. Durvis atveŗ vecāka sieviete. Prasu krieviski. Apjūk. Parādās fm. Ielaiž.
Vai Ģērmaņa gājiens pie Mendera maz varēja palikt Rīgas čekai nezināms? Ļoti šaubos. Domāju, novērots gan viņš, gan Menders tika, vienīgi nekādas konsekvences nesekoja, ievērojot, ka Fricim Menderam jau līdz tam bija bijis gana kratīšanu un pārbaužu. Par sadarbošanos ar Latvijas Centrālo padomi, par pretpadomju literatūras glabāšanu un par pretpadomju aģitāciju viņš ir divreiz sodīts, tā vismaz rakstīts lielajā sodu grāmatā No NKVD līdz KGB. Sods nosacīts 1948. un 1960. gadā.
Menderu visvairāk apvainojis čekas izmeklētāja piebildums par Kārļa Kautska grāmatām, kas nodēvētas par pretpadomju literatūru. Kautska darbus taču Staļins izmantojis savās (paša vai viņa vārdā sacerētās) publikācijās, bez tām nemaz nav domājama marksisma un ļeņinisma propagandētāju izteikšanās. Atkārtotā apcietināšanā gan Kautska grāmatu turēšana mājās vairs nav vērtēta par pretpadomju darbību kā 1948. gadā, kad tumsoņu lietpratīgi spriedumi bija parasta juridiska prakse.
Varbūt ar Uldi Ģērmani, varbūt ar kādu citu personu Menders Bruno Kalniņam ir aizsūtījis daļu no savām atmiņām. Atmiņas par Raini iespiestas trimdā izdotajā Raiņa un Aspazijas gadagrāmatā. Tajās Menders paskaidro par Raiņa braucienu uz Minsku un viņa atsaukšanu no tās ar telegrammu. Padomju literātūras dižspeciālisti aizvien Raiņa neaizbraukšanu uz Maskavu skaidroja ar LSDSP valdes sacerētu telegrammu, ar ko Rainis no Maskavas atturēts, liekot viņam steidzami ierasties Rīgā. Izrādās, Rainis pats, uz Minsku dodamies, prasījis, lai viņš tiek atsaukts un lai viņam Maskavā nevajadzētu sastapties ar Pēteri Stučku, ko, un to jau mēs sen zinām, dzejnieks pacieta ar lielu savaldīšanos. Raiņa ieskati par Menderu gan tāpat bija pārsvarā negatīvi, ko var spriest pēc dzejnieka vēstulēm. Fricis Menders visai nekrietni izturējies pret Aspaziju, nostādamies to sociāldemokrātu pusē, kas prasīja Aspazijas izslēgšanu no partijas.
Menderu necildinoši raksturojis arī Dr. Jēkabs Nīmanis, kas bija Aspazijas un palaikam arī Raiņa ārsts. Rainis un Aspazija savukārt bijuši Jēkaba Nīmaņa un Hermīnes Freimanes laulību liecinieki. Hermīne Freimane ir Aspazijas māsīca. Nīmaņa atmiņas par Raini un Aspaziju gan nav stāvējušas čekā, bet tāpat nepieejamā vietā. Kad 70. gadu vidū Nīmanis atmiņas nodevis Rakstniecības muzejam, Voldemārs Kalpiņš tās ievietojis slepenā krātuvē, lasītājiem liedzot. Šais atmiņās Menders vērtēts vairākās vietās. Mendera sieva (pediatre) bijusi Nīmaņa kollēga.
Mendera vajāšana krievu okupācijas gados bija reizēm gluži smieklīga pat visādi iebiedētu padomju inteliģentu ieskatos. Tā mana darba biedrene Dr. Lidija Sīle, kam bija kādas medicīniskas saistības ar Frici Menderu, vienudien izbijusies bilda par vecā vīra „aizsūtīšanu uz pansionātu” Latgalē. Tas bija 1969. gads. Menderam tur tika izveidota uzraudzība cietuma garā. Daktere gardi smējās par lielās padomju valsts bailēm no sīka vecīša, kas tikko pats sevi var sakopt, nedz nu vēl spējīgs graut pastāvošo iekārtu. To gan viņš, krievu okupācijai nostiprinoties, sekmīgi bija darījis agrāk, kā ar negantību bija grāvis arī Latvijas valsts pamatus. Tomēr 1940. gadā Menders neiesaistījās nožēlojamos sakaros ar krievu okupācijas varu kā viņa partijas kompanjons Ansis Buševics, ko krievi, pat 1941. gadā uz Krieviju līdzi aizskrējušu, tomēr apcietināja un iznīcināja.
Mendera izraidīšana no Rīgas beidzās ar viņa aizsūtīšanu uz Kapiņu pagastu – Kapiņu pansionātu, kas, esmu pārliecināts, nelīdzinājās vecajai Kapiņu nabagmājai. Ka neatkarīgās Latvijas nabagmājas bija it solīdas iestādes, mums viedējams no aculiecinieku stāstiem. Un raksturojumu tām dod arī Veronika Strēlerte ar savu brīnumaino dzejoli par Bikstu nabagmāju (Kad manu dienu saule / Pret vakaru sāks iet, / Uz Bikstu nabagmāju / Jel mani aizvediet. / Ak, vieta piemīlīgā!)
Par atrašanos izolētā pansionātā, par pasta nepiegādāšanu, par citādiem pazemojošiem ierēdņu nosacījumiem Menders ir žēlojies vairākiem padomju funkcionāriem, nevarēdams paciest piespiedu uzturēšanos, kā pats teicis, fanātiski ticīgu ļautiņu vidū. Kapiņu pagastā neatkarīgās Latvijas laikā bijušas trīs vecticībnieku draudzes.
Mendera bēres tāpat jāvērtē kā smieklīgs krievu varas iestāžu lūkojums kaitēt mirušajam. Dr. Sīle mums institūtā ar satraukumu vēstīja, ka bēres nosacītajā dienā un stundā nav notikušas – tās „atceltas”. Tāda izrīkošanās čekas vīriem šķitusi nepieciešama, lai pavadītāju pulks būtu mazāks – jo vecie ļaudis, kas Menderu pazinuši un bērēs vēlējušies būt klāt, otrreiz atnākt nebūtu jaudājuši.
Daļa Friča Mendera atmiņu ir iespiestas 1991. gadā. Bez publikācijām trimdā pirmās atmiņas publiski Latvijā parādījās laikam tikai 1989. gadā. Tomēr lielākā daļa atmiņu nav vēl iespiesta, droši vien nav neviena finansiāla labvēļa ne no labējiem, ne kreisiem. Tādu iznākumu Rainis jau paredzējis ar savām slavenajām rindām par iešanu starp kreisiem un labiem un beigās pēriena dabūšanu no abiem.
Menders no izsūtījuma, kas bija jāpavada Mordvijā, atgriezās tikai 1955. gadā, tātad jau 70 gadu vecs. Atmiņas viņš tomēr rakstījis ar skaidru galvu un tās pabeidz ar spilgtiem vārdiem: Tā es izkļuvu pēc vairāk nekā septiņiem gadiem brīvībā. Metot skatu atpakaļ uz visiem šiem gadiem, es nevaru bez dziļa riebuma atcerēties visu to netīro zaņķi, kādā man bija nācies dzīvot – valstī, kura sevi sauc par pirmo sociālisma valsti pasaulē, jaunas kultūras un humānisma nesēju. Es gribētu apgalvot, ka viss tas, kas vijas ap Krievijas čeku un politiskajām nometnēm un ko es pats savām acīm esmu redzējis un uz savas ādas piedzīvojis, ir nenomazgājams kauna traips sociālisma vēsturē. Un pie tam tas, ko es esmu redzējis un piedzīvojis, nav vēl tas šausmīgākais.
Jānis Liepiņš, rakstnieks un dr. med. vienā personā, ir dzejoļu, eseju un atmiņu grāmatu autors. Kopā ar Vizmu Belševicu atdzejojis Dantes sonetus Vita nuova (1965). Regulārs līdzstrādnieks laikrakstā Latvija Amerikā (Toronto).
