Jaunā Gaita nr. 264. pavasaris 2011
Juris Šlesers
DEBESS VILCIENS
Pēdējās sešas desmitgades bijušas viens no grūtākajiem laikiem tibetiešu pieredzē. Mēs pazaudējām brīvību un vēl daudz cita, kas mums dārgs – gan no tiešiem uzbrukumiem, gan viltīgas mūsu identitātes nīdēšanas. Šodien mums dzelžaini jāturas pie savas valodas, kultūras un vērtībām – mūsu tradīciju esences. Dalailama, 2009
Šis citāts ir no Tibetas dalailamas priekšvārda grāmatā, kurai nesen uzdūros savā iknedēļas apmeklējumā vietējā pilsētas bibliotēkā, kur mēdzu apskatīt jauno grāmatu nodaļu. Apmainot tikai divus vārdus, tas taču teikts par mums! Grāmata saucas Debess vilciens, [1] un autore pie tās strādājusi 19 gadus. Tas vien jau piesaista.
„Debess vilciens”, protams, ir jaunais Ķīnas-Tibetas dzelzceļš, ar kura atklāšanu okupanti aplaimoja Tibetu 2006. gadā – tas palīdzēja arī autorei pilnveidot savu darbu un deva tam virsrakstu. Apakšvirsraksts Tibetas sievietes vēstures smailē izsaka vienu no stāsta vadmotīviem – autorei varbūt tuvāko. Ielasoties, atklājas vesela sauja interesantu pavedienu, kas atkal un atkal liek domāt, salīdzināt, aizdomāties – par mums.
Cik līdzību, tik atšķirību – distance ļauj redzēt citkārt „tuvas” lietas jaunā perspektīvā. Kalnu un ieleju zeme Tibeta savā ģeogrāfiskajā izolācijā bija viduslaiku veida feodāla teokrātija ar divarpus miljonu iedzīvotājiem un primitīvu zemkopju/lopkopju ekonomiku, kad komunistu Ķīna vairākos gājienos 1950. gados to pakļāva, pilnīgi iekarojot 1959. gadā. Tā gada 10. marts iegāja vēsturē kā Tibetas sacelšanās diena, kad tūkstošiem sieviešu nogūlās zemē ap dalailamas pili, lai novērstu viņa izvilināšanu un nolaupīšanu. Vīrieši lielāko tiesu atradās ārpus pilsētas kā partizāni vai apcietinājumā.
Tibetas valdība un ap 70 000 iedzīvotāju (turpmākajos gados vēl kādi 80 000) izbēga uz Indiju, pārsvarā garīgā un laicīgā virsšķira. Vēlāk daļa bēgļu nokļuva Rietumos, īpaši Šveicē, Lielbritānijā, Kanādā, ASV un Austrālijā. Trimdas valdība 24 gadus vecā dalailamas vadībā apmetās Dharamsalas pilsētā Indijas ziemeļos.
Autore Kanjona Sama ir ķīniešu izcelsmes amerikāniete, kura 1986. gadā, 29 gadu vecumā, sadomā apmeklēt savu vecvecāku dzimteni Ķīnu, kur nesen iestājies zināms „atkusnis”. Aplidojot un ar mugursomu apklaiņojot vairākus Ķīnas apvidus, viņa beidzot nonāk arī Tibetā – galvaspilsētā Lhasā. Tibeta vēl ir izolēta un ķīniešu iespaids nav virspusēji uzkrītošs, tomēr pavīd, kad tā tuvāk iepazīstas ar iedzīvotājiem. Viena no nedaudziem Lhasā, kas prot angliski, ir jauna pasta ierēdne, kas bijusi skolā Indijā. Viņas sadraudzējas un Kanjona kādu pusotru mēnesi mīt viņas ģimenes mājoklī. Tibetiešu valodu jaunā amerikāniete neprot, arī mandarinu tikai minimāli. Taču ar draudzenes Taši palīdzību drīz sāk atklāties Tibetas patiesā aina. Uzzina par Staļina veida vardarbībām, gulagu, tibetisma nīdēšanu un tempļu un klosteru iznīcināšanu 1960. un 1970. gados. Kopš 1984. gada ķīnieši gan sākuši dažus no tiem atjaunot, bet kad tā redz uzspridzināto Rongbukas klosteri Everesta pakājē, Kanjonas acis atveras un tā pilnībā aptver postītāju fanātismu. Viņa drīz iemīl Tibetu un tibetiešus un sāk arvien vairāk sirdī pati identificēties ar šo tautu. Pirms atgriešanās ASV, Kanjona pavada vairākus mēnešus Tibetas trimdas „galvaspilsētā” Dharamsalā Indijā un dedzīgi iesaistās šo trimdinieku cīņā par savas dzimtenes atbrīvošanu, to turpinot tibetiešu centros ASV un Eiropā. Tas ir arī tāds Tibetas „kaifa” periods. Šķiet, ka pasaule jau bija daudzmaz apradusi ar perestroiku, bet Baltija vēl nebija gluži pamodusies, kad Tibetas dalailama kļuva Nobela miera prēmijas laureāts (1989).
Kanjona redz arī tibetiešu sabiedrības ēnas puses – tostarp kraso nevienlīdzību tradicionālajās vīriešu un sieviešu lomās, un kā tā ietekmējusi abu dzimumu likteņus okupācijā un trimdā. 1990. gadā viņa uzsāk Tibetas sieviešu mutvārdu vēstures projektu, eventuāli izdarot 36 intervijas. Tās rediģējot un izvērtējot, izvēlas četras nozīmīgākās kā pamatu savai grāmatai – četrus garus mūžus, pārdzīvojot pirmsokupācijas laiku, okupāciju un trimdu. Viena nomira 2000. gadā. Kanjona nolemj atlikušās trīs apmeklēt un iztaujāt vēlreiz, lai spilgtāk izgaismotu pārmaiņas viņu dzīvēs un dzīves skatījumā. Šī odiseja kulminējas 2007. gada ceļojumā uz Lhasu ar jauno „debess vilcienu” – ar mazliet antiklimaktisku turpinājumu Dharamsalā. Grāmatas postmodernais salikums ir saistošs, bet reizēm pagrūti izsekot notikumu hronoloģijai.
Aprakstītie četri mūži ir nenoliedzami dramatiski (latviešu lasītājā tie sasaucas ar Melānijas Vanagas, Sandras Kalnietes un daudzu citu latviešu dzīvesstāstiem gulagā), bet grāmatas īstais „belziens” ir – Debess vilciens. To sajutusi arī autore pati, pēc vairākām revīzijām novirzot sākotnējo, joprojām svarīgo, mutvārdu vēstures tēmu uz grāmatas apakšvirsrakstu. Par galveno virsrakstu top Debess vilciens – un uz vāka smaida maza trimdas tibetiešu meitenīte ar dalailamas ģīmetni medaljonā ap kaklu. Šie ir Tibetas nākotnes simboli – viens pret otru. Vilciens – Tibetas Melnais bruņinieks, meitenīte – reizē Lāčplēsis un Laimdota ... varbūt arī Spīdola.
Tibetas pēdējo 60 gadu vēsture ir šoku plejāde – šoki Tibetai un tibetiešiem, bet autores dzīvajā stāstījumā lasītājs pārdzīvo arī viņas šoku, tos atklājot. 60. un 70. gadi ir terora dekādes, atslābinoties tikai pēc Mao nāves (1979). Šo šoku jaunā ceļotāja iepazīst no mutvārdu liecībām un pašas pieredzētās postažas savā pirmajā Tibetas apmeklējumā 1986. gadā. Otrs šoks viņu sagaida, kad tā no Lhasas ierodas trimdas „Tibetā” – Dharamsalā, kur kopš 1959. gada izaugusi jauna tibetiešu trimdas paaudze un funkcionē labi noorganizēta trimdas sabiedrība ar savu izglītības sistēmu un saimnieciskiem, reliģiskiem, kultūras un politiskiem pasākumiem ar industriālās pasaules atribūtiem un Rietumzemju tibetiešu nodrošinātu finansējumu. Tibetā tad vēl valda stagnācija pirmsindustriālā līmenī, ko vēl drūmāku padarījusi postošā okupācija, turpretim trimdā redzams kulturāls uzplaukums un materiāls progress. Visa okupantu politika pirms 1980. gada bijusi vērsta uz tibetisma nīdēšanu un visu nacionālo un neatkarības tieksmju brutālu apspiešanu. Atkušņa pārmaiņas atver Tibetu tūrismam, atļaujot arī ierobežotu tibetismu – kā atrakciju. Tibetā ir lielas līdz tam neizmantotas dabas bagātības – sevišķi minerāli un kokmateriāli. Sākas Tibetas izlaupīšana. Lai veicinātu dabas bagātību izvešanu uz Ķīnu un cittautiešu iepludināšanu Tibetā, 1999. gadā sāk būvēt pasaules augstāko dzelzceļu. Septiņos gados tas ir pabeigts – Ķīnas lepnums! Un – Tibetas, Kanjonas un grāmatas lielais šoks.
Atkārtojas, kas jau neskaitāmas reizes noticis citviet pasaulē – vērtību konflikts. Gludas šosejas un sanitāras labierīcības – un tagad debess vilciens! – pret senu, unikālu mazas tautas kultūru, kurā progresa bruņinieki saskata tikai kavēkli. Kā morāls monolīts stāv šķietami neapgāžamais fakts, ka gludas šosejas, labierīcības un vilciens taču ir labas lietas, kas ikkatram, protams, var tikai celt dzīves kvalitāti! Ķīnas valdība trīskāršo algas ļaudīm, kas ir ar mieru pārcelties uz Tibetu, celt dzelzceļu, viesnīcas, dzīvokļu korpusus, rakt minerālus, cirst mežus, tirgoties un – galvenais – atšķaidīt un turpināt nīdēt tibetismu.
Ceļā uz Lhasu jaunajā vilcienā (7 mēnešus pēc tā atklāšanas), Kanjona klausās kupejas skaļruņos propagandu par jauno dzelzceļu un Tibetas progresu. Nonākot tur, redz kādas par viņu vecākas sievietes depresiju un alkoholismu: Viņai pietrūkst vecās Lhasas, netīk jaunā Lhasa. Katru reiz’, kad viņa iziet no mājas, tā atgriežas asarās! Jaunās celtnes aizsedz pierasto skatu uz vecajiem tempļiem, dalailamas pili un kalnu galotnēm. Visapkārt neona gaismas, skaļa mūzika un plastmasas draza. Kā Taimskvērā! – Kanjona salīdzina un drīz atklāj, ka arī viņas vecuma lhasieši jūtas līdzīgi kā vecā dāma. Sarunās starp jauktu laulību jaunās paaudzes ļaudīm dominē ķīniešu valoda. Vairāki desmittūkstoši cittautiešu apmetušies Lhasā kopš dzelzceļa atklāšanas. [2] Dzīvokļu trūkums. Plēsīšot nost vecās dzīvojamās mājas, lai būvētu vēl vairāk dzīvokļu bloku. (Fotogrāfijā slejas gara rinda sešstāvu betonbloku korpusu – tieši kā Imantā!) Kanjona atceras, ko viņai 1959. gadā Dharamsalā bija teikusi tibetiešu rakstniece: [3] Iesākumā mēs pazaudējām Tibetu tikai no ārpuses, bet, ja mēs pazaudēsim mūsu kultūru, mēs būsim to pazaudējuši arī no iekšpuses. Tad ķīnieši būs uzvarējuši. To dzirdot, viņai bija uznākuši drebuļi.
Vai Tibetas smaidošā Laimdota uz Kanjonas grāmatas vāka izturēs cīņu pret Melno bruņinieku? Jātur īkšķus, ka viņai ir arī Lāčplēša spēks un Spīdolas gudrība – spēcīga un izturīga trimda.
Cīņa, protams, nav galā. ... Mums arī.
Dr. med. Juris Šlesers ir JG redakcijas loceklis.
[1] Canyon Sam. Sky Train: Tibetan Women on the Edge of History. Seattle: University of Washington Press, 2009.
[2] Paskatoties internetā, lēšu, ka, salīdzinot ar neatkarības laiku, Tibetas iedzīvotāju skaits uz sveštautiešu rēķina ir apmēram dubultojies. Arī milzīgs skaits Ķīnas tūristu – Kanjona Sama raksta, ka 2007. gadā esot bijuši četri miljoni.
[3] Šīs tibetiešu rakstnieces, kultūras darbinieces un skolu organizatores vārds angliskā rakstībā ir Rinchen Dolma Taring (1910-2000). Viņa trimdā sarakstījusi autobiogrāfiju Tibetas meita (Daughter of Tibet. London, 1970), kas apraksta tās dzīvi pirms došanās bēgļu gaitās 1959. gadā. Kanjona atklāja šo grāmatu savā pirmajā Tibetas apmeklējumā 1986. gadā, kur viens eksemplārs kaut kā bija nonācis viņas rokās. Tā viņu tik ļoti aizrāva, ka radās vēlme sarakstīt tai turpinājumu – par Tibetu un tibetietēm pēc 1959. gada. Debess vilciens ir šīs vēlmes piepildījums.
