Jaunā Gaita nr. 264. pavasaris 2011

Velta Sniķere

AČGĀRNĪBAS

No cikla Savādībiņas

Tikko cēlusies no smaga plaušu karsoņa, no kura gandrīz nepiecēlos, uz ielas satieku draudzeni. Viņa: cik tu bāla izskaties, bet vai kāds brīnums pēc tā, kas ar tevi notika. – Es: par ko tu runā? – Nu kā... tu iemīlējies kādā poļu dižciltīgā un aizbrauci ar viņu uz Poliju. Tēvs brauca tev pakaļ un ar varu atveda atpakaļ.

Reāli poļu draugi man bija Londonā: Mjeteslavs Lisievičs, bijis partizāns, kā arī ģenerāļa Sikorska adjutants un viņa māsa Teodozija Lisieviča aizvesta uz Sibīriju, tikusi ārā, iestājusies angļu armijā, aktīva vairākās poļu organizācijās Londonā. Abi vareni cilvēki un... neticami ķildojas kā mazi bērniņi. Reiz trijatā ejam pa ielu, es vidū. Teodozija man: Pasaki Mjetekam tā un tā. Es: Bet viņš taču tepat ir, kāpēc tu nesaki pati? Teodozija: Mēs pašlaik nerunājam. Un tā saruna viņu starpā turpinājās ar pārsēšanos manī. Citu reizi piezvana Mjeteks: pasaki Teodozijai... – Bet kāpēc tu pats... – Mēs pašlaik nerunājam.

Mjeteks slimnīcā, streiko sirds. Tā kā viņš bija organizācijas priekšnieks, kurā sastāvējām, kādam dokumentam bija vajadzīgs viņa paraksts: Nāc līdz uz slimnīcu, ja es prasīšu, viņš neparakstīs, bet tev viņš parakstīs.

VILKU SUNS. Reiz uzturējos lielā muižā. Kādu vakaru sēžu bibliotēkā un lasu. Pēkšņi ienāk ķēkša, ļoti uztraukta rokas lauzīdama, man lūdzas: Lūdzu, lūdzu nemokiet mani! Redziet, ko jūs esat izdarījusi ar to suni... un tagad jūs katru vakaru nākat mocīt mani! Nomierināju viņu, ka vēlu viņai visu labāko un tiešām nemoku. Priekšvēsture. Vilku suns Zenta skaitījās ļoti nikns, vienmēr pie ķēdes, neviens tam negāja tuvumā. Kādu rītu ļoti agri dārzā plūcu puķes un – pēkšņi manā priekšā šis niknais zvērs. Ko darīt? Paskatos uz māju – visi logi ciet. Arī ja es kliegšu, būs par vēlu. Saku: Labrīt, sunīt, redzi, cik skaists laiks. Suns draudzīgi savicina asti un... no tā brīža ir man absolūti paklausīgs. Pa gabalu uzsaucu: Tupsties! Tad atlaižu no ķēdes un atstāju. Staigāt ejot, lieku viņam gulties, celties, skriet un nākt. Prātā nebija ienācis, ka apkārtējie cilvēki mūs vēroja un bija nolēmuši, ka mana vara pār nikno suni ir pārdabīga. Tas, ko izdarīju ar to suni, bija sabaidījis ķēkšu.

Izolēšanas paņēmiens. Reiz Anna Žīgure, Londonā esot, gribēja mani satikt un Daugavas Vanagu grāmatnīcā lūdz manu telefonu. Nevarot dot. Es esot noteikusi nevienam manu telefonu vai adresi nedot, jo nevēlos nevienu satikt. Patiesība bija pretēja. Šis bija viens no Jāņa Andrupa mēģinājumiem mani izolēt.

PELDĒTĀJA. Jaunībā piedalījos peldēšanas sacīkstēs. Pēc kādām vispārējām sporta sacīkstēm medaļu ieguvējiem bija sarīkots mielasts. Man gadījās sēdēt blakus uzvarētājam tenisā. Viņš: Jā, jūsu vārdu es jau zinu, zinu arī, ka agrā pavasarī jūs pirmā ejat peldēt, kad ūdens vēl ļoti auksts, un rudenī jūs beidzamā peldēšanu pārtraucat. Patiesība ir otrāda – aukstu ūdeni nevaru paciest.

LAMATĀS. Mani draugi Helga un Roberts Neumaņi, rakstnieki, jau iepriekš bija mani uzlūguši ciemoties pie viņiem Šveicē. Pienāk vēstule: Roberta grāmatu par sarkaniem indiāņiem filmēs uz „Rocky Mountains” fona, kurus aizstās Šveices Alpi. Vai vēlos piedalīties kā dejotāja? Labprāt. Par sarkano indiāņu dejām man nav ne mazākās jausmas, bet neapšaubāmi būs horeogrāfe, kas iemācīs. Pēc patīkamas paciemošanās atbrauc filmas režisors vest mani kalnos pie pārējiem filmas ļaudīm. Stāda mani priekšā: Unsere Choreografin (mūsu horeogrāfe). Mana reakcija: sabijos. To piedzīvojot, pēkšņi sapratu angļu izteicienu: ceļi tapa kā sviests. Protams, būtu varējusi pateikt, ka noticis pārpratums. Taču, kaut kādi manā dabā ir izaicinājumus instinktīvi pieņemt. Roberts ar mani bija izspēlējis nelabu joku... Nu redzēsim, kurš paliks stāvus. Un notika tā, ka man bija jāizdomā horeogrāfija, jāapmāca itāļu dejas trupa, kas runāja vienīgi itāliski, jārada bungu ritmi. Režisors, pārbaudīdams horeogrāfijas sākumu: Jā, ļoti labi, pat pārāk labi, kvalitāte pārāk augsta. Roberts bija mani nosaucis par pazīstamu horeogrāfi un filmas ļaudīm sāka likties, ka ir jau ar mani tikušies citās filmēšanās. Vienu dienu vecais, labi pazīstams filmu operators aplika roku man ap pleciem un teica: Cik viegli un patīkami sadarboties ar īstu profesionāli. Vienmēr ierados laicīgi, bez untumiem darīju darāmo, uzklausīju uzskatus. Vēlāk Roberts bez atvainošanās atzinās: Gribēju zināt, ko tu darīsi, aber du schwimmst in allen Wassern (tu peldi visos ūdeņos).

NOTIKA TIEŠI TĀ: Tramvajā un vilcienā. Vācu okupācijas laikā. Sēžu tramvajā. Ienāk sieviete. Visas sēdvietas aizņemtas. Skaļā balsī viņa vāciski saka: Es esmu vāciete. Nekas nenotiek. Kad viņa savu teikumu atkārto trešo reizi, pieceļas vācu virsnieks: Lūdzu, ņemat manu vietu, bet mēs te neesam Francijā. *** Pārpildītā tramvajā vācu zaldātam no rokas izkrīt naudas gabals. Viņš sāk grūstīties, lai atrastu savu naudu. Viens spāņu Zilās divīzijas zaldāts aizdedzina papīra naudu, turēdams to kā lāpu sīknaudas meklētājam. *** Skrienu, cik ātri vien spēju, pa operas apstādījumiem uz tramvaja piestātni pie Laimas pulksteņa. Ceļa malā grupa vācu zaldātu. Viens no viņiem liek man priekšā kāju, jau, priecīgi smaidot, sagaidīdams manu krišanu. Viss notika zibenīgā ātrumā. Inerces dēļ vairs nebija iespējams apstāties, bet, ja es būtu kritusi, būtu smagi sadauzījusies. Turpinot skriet, atvēzēju savu roku un ar visu iespējamo sparu ietriecu savu dūri zaldāta krūtīs. Viņš atkrita atpakaļ, pārējie zaldāti smējās, es turpināju skriet. *** Biju piedalījusies vācu filmā Šveices alpos kā horeogrāfe un dejotāja. Stāsts pats par sevi. Pēc tam man pulksteņu veikalā nozaga vienīgo mēteli, kas man bija līdz. Braucu uz Beļģiju, Knoki, dzejas konferenci. Vilciena pasažieri sarunājamies. Pastāstu, ka, rudenim tuvojoties, bažījos par aukstumu Beļģijā – bez mēteļa... Man pretī sēž mūks un piedāvā man aizdot savu biezo džemperi. Priecīgi pieņemu. Pēkšņi vilciens sagrīļojas un no augšējā plaukta klēpī man iekrīt sieviešu mētelis. Mēteļa īpašniece spalgi iebrēcas: To dabūt jūs nevarat! Un ar strauju kustību izrauj savu mēteli no mana klēpja. Viņas domu gājiens nepārprotams. Ar nez kādu maģiju biju izvilinājusi mūkam džemperi un tagad, tos pašu nelabos spēkus pielietodama, biju satricinājusi vilcienu, lai viņas mētelis iekristu man klēpī. Nomierināju ļoti uztraukto sievieti, ka man ar džemperi pilnīgi pietiek.

Par autori skat. Birutas Sūrmanes apceri 72. lpp.